Latvijā
Sabiedrība

Krīzes mācība ir jānoformulē jau tagad. Lai mūsu ciešanas neizrādās veltīgas. Saruna ar sirds ķirurgu Pēteri Stradiņu6


Pēteris Stradiņš
Pēteris Stradiņš
Foto: Kārlis Stradiņš

PĒTERIS STRADIŅŠ. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs. Ārsts un zinātnieks, kas virza Latvijas un pasaules kardioķirurģijas progresu. Cilvēks, kam izcilība un krietnums ir asinīs. Mūsu saruna par to, kas patlaban satrauc visus – par sabiedrības un mediķu gatavību uzveikt sērgu.

Kā Stradiņa slimnīca, valstī lielākā un nozīmīgākā ārstniecības iestāde, ir sagatavojusies krīzes situācijai?

Saskaņā ar Latvijas epidemioloģisko politiku mūsu slimnīca, kamēr tas būs iespējams, sniegs palīdzību tiem, kas nav inficēti. Covid-19 slimnieki tiks vesti uz Rīgas Austrumu slimnīcu, kur ir Infektoloģijas centrs.

Protams, viss būs atkarīgs no epidēmijas izplatības ātruma un inficēto skaita. Var pienākt brīdis, kad arī mūsu slimnīca tiks mobilizēta inficēto pacientu ārstēšanai.

Tad aktuāls kļūs jautājums par slimnīcas kapacitāti. Diemžēl mūsu slimnīca nav piemērota šādam mērķim.

Tas nekad nav ticis paredzēts vai plānots. Telpu konfigurācija neatbilst epidēmiju apkarošanas prasībām.

Labi, ka infekcijas izplatības vēsture, kā arī Ķīnas un Itālijas pieredze ir devusi mums laiku un palīdzējusi sagatavoties. Šajos apstākļos mū­su slimnīca ir paveikusi visu iespējamo, lai būtu tam maksimāli gatava.

Un kā ir ar Latvijas medicīnas iestādēm kopumā? Vai varētu teikt, ka tās ir gatavas krīzes situācijai? Es domāju – ārkārtas stāvoklim kā tādam.

Ļoti labs jautājums. Kad būsim pār­dzīvojuši šo pandēmiju, ceru, ka veik­smī­gi pārdzīvojuši, mums nāksies ne ti­kai novērtēt notikušo, bet arī beidzot sakārtot veselības sistēmu.

Tie, kas vēl atceras padomju laikus, kad notika civi­lās aizsardzības mācības, kur katram bija jāprot apieties ar gāzmasku, saprot, ka šādi tika pārbaudīta ga­tavība rīko­ties militāra konflikta gadījumā.

Pēc šīs pandēmijas cilvēce sapratīs, ka tagad mums ir jābūt gataviem risināt arī pavi­sam cita rakstura krīzes.

Tie mājas darbi, par ko esam runājuši gadu gadiem, īstenībā – kopš neatkarības atjaunošanas, beidzot prasīsies paveicami.

Ir jāsaprot, kādā veidā Latvijā ir organizējama slimnīcu sistēma, kā un kam tā ir pakārtota, kā slimnīcas ir saistītas cita ar citu, kā tiek sadalīts budžets.

Turklāt rīcībai jābūt balstītai uz dziļām zinībām medicīnas aprūpes organizēšanā, reāli pazīstot un zinot citu valstu labākos piemērus.

Tagad mēs redzam, ka Amerika cīņā ar vīrusu ir vājākais punkts, jo tur ir ļoti daudz privāto slimnīcu, bet maz pašvaldību un valsts slimnīcu. Un nu atklājas, cik sarežģīti krīzes brīdī ir to visu sajūgt kopā.

Manuprāt, ir pareizi, ka patlaban cīņā esam iesaistījuši visu līmeņu slimnīcas. Taču svarīgi būtu arī privātajam sektoram noteikt tā lomu krīzes situācijā.

Protams, ir jābūt lieliem centriem, kas spēj reaģēt uz šāda mēroga sērgu. Vēl nesen daudzi neizpratnē jautāja, kāpēc mūsu slimnīcas pa daļai pabeigtajam jaunajam korpusam ir vajadzīgs tas lielais ātrijs.

Tagad atbilde ir skaidra: brīdī, kad iespējams straujš pacientu pieplūdums, šāda liela telpa ir absolūti nepieciešama.

Daudzi bija neizpratnē, kāpēc mēs vispār ceļam jaunus korpusus. Tagad arī uz šo jautājumu ir skaidra atbilde: vecās ēkas ir pilnīgi nepiemērotas epidēmiju vai katastrofu gadījumos.

Jo tikai jaunajos korpusos ar plašajiem gaiteņiem ir iespējams pareizi organizēt plūsmas, tas ir vienīgais piemērotais veids drošai mūsdienu medicīnai.

Tas pats attiecas arī uz Gaiļezera slimnīcu. Tur ir daudz darīts, lai telpas sakārtotu, taču nu ir skaidri redzams, cik ļoti nepiemērots plūsmu organizēšanai ir šis padomju laika projekts, lai gan pārbūvē ir ieguldīti lieli finanšu resursi.

Patiesībā uzcelt jaunu ir lētāk, vienkāršāk un pareizāk. Tie ir uzdevumi, pie kuru risināšanas būs jāķeras nekavējoties, kolīdz krīze būs pārvarēta.

Diemžēl infekcija jau ir skārusi arī Stradiņa slimnīcu. Un noticis tas ir pacientu ģimenes locekļu bezatbildības dēļ. Onkoloģijas nodaļa ir slēgta. Tā, protams, ir izdezinficēta, taču tagad nav kas tur varētu strādāt, jo mediķiem un personālam 14 dienas jāpavada izolācijā.

Jā, diemžēl tā ir noticis. No vienas puses, tas ir cilvēku resursu jautājums. Ārstu mums ir tik, cik ir. Mazā valstī atsevišķās nozarēs ir tikai daži cilvēki, kas atbild par savu jomu. Tāpēc situācija ir komplicēta.

No otras puses, tas ir pacientu un viņu tuvinieku atbildības jautājums. Ja, piemēram, uzņemšanas nodaļā uzreiz godīgi pasaka, ka pacients varētu būt inficēts, viņš tiek ievietots atsevišķā palātā.

Palīdzība viņam tiek sniegta jebkurā gadījumā, taču tas notiek, nepakļaujot infekcijas riskam ārstus, kopējus un tos pacientus, kas gulētu vienā palātā ar inficēto slimnieku.

Jo ārsti, nezinot, ka slimniekam ir Covid-19, inficējas paši un kļūst par infekcijas pārnēsātājiem slimnīcas iekšienē. Svarīgi ir saprast, ka no vīrusiem ir jāpasargā gan ārsti, gan telpas.

Sistēma ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Vēl vakar man šķita, ka mūsu vājākais posms ir vecie ļaudis un cilvēki ar hroniskām kaitēm. Tagad redzu, ka vājākais posms ir daži bezatbildīgi repatrianti, kas neapjēdz, ka vieglprātība šādā situācijā ir noziegums. Ar viņu gādību tagad par infekcijas pārnēsātāju, paši to nenojaušot, var būt kļuvuši arī citi.

Diemžēl repatrianti ir dažādi. Epidēmijas uzveikšanai ir nepieciešams val­stisks risinājums. Tikai valsts tālredzīga, pārdomāta un stingra nostāja var mūs glābt.

Taču vienlaikus risinājums ir arī katrā no mums. Šis ir tas mirklis, kad valsts – tie esam mēs. Katrs var teikt: es esmu valsts.

Tāpēc mums katram ir jābūt godīgam un gudram. Jo viena cilvēka melu cena var būt citu cilvēku veselība vai pat dzīvība.

 

Šobrīd galvenais ir iegūt laiku. Un saprast, ka epidēmijas scenārijs ir atkarīgs no mūsu sociālās atbildības un pašdisciplīnas. Arī jūs patlaban esat spiests izolēties, jo satikāt cilvēkus, kam bija jāpaliek mājās. Kā ir mainījusies jūsu ikdiena?

Man kā ķirurgam būt izolācijā nav vienkārši, jo daļa manas darba dienas vienmēr ir aizritējusi operāciju zālē. Tagad tas nav iespējams. Taču citus pienākumus vismaz pa daļai var veikt arī attālināti.

Tas diemžēl prasa vairāk laika. Tāpēc patlaban darba diena ir kļuvusi vēl garāka, jo mājas režīms ir izplūdis jēdziens un tu kļūsti sasniedzams ja ne gluži visas diennakts garumā, tad tomēr ilgāk nekā parasts.

Turklāt cilvēki šādos apstākļos reaģē ļoti atšķirīgi. Droši vien psihologi to jau pētī un vēlāk apkopos savus secinājumus. Daži mani kolēģi rīkojas konstruktīvi, dara to, kas viņiem jādara.

Neordinārā situācijā nav iespējams iepriekš paredzēt visus risinājumus, tāpēc bieži vien nākas pieņemt patstāvīgus lēmumus un uzņemties atbildību.

Tomēr ne katram tas ir pa spēkam, jo pietrūkst izpratnes. Tāpēc, mēģinot ie­sais­tīties un pa­līdzēt, tiek veiktas liekas un pretru­nīgas darbības.

Šis laiks skaidri parādīs un atklās cil­vēkus – tos, kas spēj analizēt, pare­dzēt, pārredzēt un rīkoties, vadīt un iedvesmot – visos valsts līmeņos.

Birokrātu kompetences trūkumu Latvijā parasti kompensē ar darbinieku skaita pieaugumu, kas diemžēl tikai vairo nekompetentu un pretrunīgu rīkojumu daudzumu, ko saņemam ik dienu. Tā jūs reiz teicāt.

Diemžēl tas joprojām ir aktuāls temats. Visi beidzamo gadu mediķu protesti ir birokrātu nekompetences sekas.

Taču patlaban klāt nāk vēl arī psihoze. Stāvoklis, ko izraisa un padziļina nemitīga ziņu skatīšanās. Jā, šis ir ļoti sarežģīts periods, taču nevajadzētu to vēl vairāk sarežģīt.

Diemžēl televīzijas ziņu raidījumi ir ļoti depresīvi. Bet jādomā taču par to, kā cilvēkus motivēt pozitīvām pārmaiņām, saprast, kā mēs kopīgi varam pārdzīvot šo laiku.

Tāpēc vēlreiz paldies jums par ierosu izveidot sociālās reklāmas klipu! Un re! – kopā ar Dzintaru Dreibergu un viņa komandu, nemeklējot ne valsts, ne sponsoru atbalstu, esam uzņēmuši klipu “Palieciet mājās!“, kurā Stradiņa slimnīcas ārsti lūdz Latvijas sabiedrību palīdzēt glābt gan pašu, gan ārstu dzīvību.

Jā, prieks, ka šis klips ir tapis tik neparasti īsā laikā un guvis tik plašu rezonansi.

Ceru, ka tas palīdzēs cilvēkiem saprast situācijas nopietnību. Jo nu jau arī Latvijas pieredze rāda, kādas sekas var būt dažu personu vieglprātībai un ka par to maksāt nākas mums visiem.

Sauklis “Palieciet mājās!” nu jau daudzviet pasaulē ir kļuvis par šo dienu moto. Ko tas nozīmē, precīzi definē Ministru kabineta rīkojums.

Ja cilvēks dzīvo lauku sētā, protams, viņš drīkst aiziet līdz kūtij apkopt lopus vai doties pastaigā pa mežu. Laukos cilvēks dara to, kas viņam jādara.

Arī tam, kas dzīvo privātmājā Rīgas priekšpilsētā, ir iespēja iziet pagalmā sakopt dobi vai vienkārši pabūt ārā. Tas labi parādīts “Rimi” reklāmā, kur Raimonds Pauls pļauj zāli savas vasarnīcas teritorijā. Jo arī tā ir palikšana mājās.

Pavisam cita situācija ir tiem, kas dzīvo Rīgā daudzdzīvokļu namā. Izejot ārpus dzīvokļa, šiem cilvēkiem neizbēgami jāsaskaras ar kāpņu telpu, ar lifta pogām, ar iespēju satikt kaimiņus.

Tie ir liela riska momenti. Tāpēc jārīkojas gudri un saprātīgi. Vai nu jāiet ārā ļoti agrā rīta stundā, vai jāizmanto iespēja vingrot pie vaļēja loga.

Absurda ir ideja stiprināt imūnsistēmu, pastaigājoties gar jūru, ja šī pastaiga beidzas Jomas ielā vai kādā benzīntankā pie kafijas automāta, kura pogu pirms tam nospiedis kāds inficētais, kas nav uzvilcis ne vienreiz lietojamos cimdus, ne sejas aizsargmasku.

 

Parunāsim vēl par veselības sistēmu! Pirms trim gadiem, analizējot tās trūkumus, jūs teicāt: spilgtākais piemērs ir e-medicīnas ieviešana Latvijā. Mēs nevis nopērkam labāko aprobēto modeli, bet iztērējam milzu līdzekļus, iegūstot zemas kvalitātes galaproduktu. Vai kopš tā brīža ir kas mainījies?

Ja pavisam īsi – daži nelieli uzlabojumi šajos gados ir notikuši, kam iztērēti papildu līdzekļi. Taču kopumā sistēma nebūt nav tāda, kādai tai vajadzētu būt.

Labākā ziņa, ko beidzot dzirdējām no ministres: šai e-medicīnas sistēmai ir jāpieliek punkts.

Jānoraksta zaudējumos un jāmeklē radikāli jauns risinājums – kāds pasaulē aprobēts modelis, piemēram, Dānijas sistēma.

Jo Eiropā ir valstis, kur e-medicīna ir augstas kvalitātes un ļoti labi darbojas. Protams, ir arī tādas valstis, kur šī sistēma ir vēl sliktāka nekā pie mums, taču, zinot, cik lieli līdzekļi Latvijā iztērēti tās izveidei un ieviešanai, tas ir gaužām vājš mierinājums.

Krīzes apstākļos redzam, cik noderīga tā būtu, ja vien darbotos.

Pirms brīža jums bija telekonference ar ārzemju kolēģiem.

Cīņā ar epidēmiju mums ir ļoti daudz jāmācās no citu valstu pieredzes. Katru dienu ir jāanalizē citur veiktie pasākumi un jāizvērtē, cik sekmīgi tie ir. Tas tiek darīts valsts līmenī, taču tas jādara arī katrai nozarei.

Tāpēc mēs regulāri telekonferencēs sarunājamies gan ar kaimiņiem, gan ar tālāku valstu partneriem. Viņu pieredze ir liels un neatsverams ieguvums.

Pirms neilga laika Saeimas ārkārtas sēdē deputātiem bija iespēja izlabot budžeta likumā pieļauto kļūdu un nobalsot par algas pielikumu mediķiem. Pietrūka divu balsu. Vai politiskās gribas. Lai gan mediķi cīņā ar šo sērgu ir pakļauti vislielākajam riskam. Glābjot dzīvības, nav iespējams ieturēt divu metru distanci. Mediķi riskē saslimt paši un aiznest slimību uz mājām. Ar ko riskē politiķi?

Protams, no malas ir grūti novērtēt politisko fonu. Kurš ierosināja – pozīcija vai opozīcija, kādi bija vienu un otru motīvi. Taču jebkurā gadījumā tas būtu simbolisks žests.

Medus karote tai rūgtumā, kas gadu gadiem krājies medicīnas darbiniekos. Īstenībā tas bija mazākais, ko likumdevējs varēja izdarīt.

Taču mūsu politiķi pavisam drīz pieredzēs situāciju, kad viņiem nāksies piešķirt no budžeta lielas summas gan medicīnai kā nozarei, gan konkrēti medicīnas darbinieku atalgojumam.

Dzīve viņus piespiedīs to darīt. Nebūs izejas. Ja mēs gribēsim izdzīvot.

Viens no parastajiem aizbildinājumiem: vispirms esot jāsakārto struktūra, un tikai tad varēšot domāt par to, kā palielināt algas. Bet runa taču ir par minimālo bāzes līmeni! Un par attieksmi.

Tur jau tā lieta! Runa tik tiešām ir par minimālo bāzes līmeni. Vienkārši ir jāpalielina algas tiem, kas strādā medicīnā. Nauda tam ir jāatrod, pretējā gadījumā tiek parakstīts nāves spriedums – gan Latvijas medicīnai, gan nācijai.

Bez tam šis aizbildinājums dzirdams jau gadiem ilgi. Protams, zināma taisnība tajā ir. Taču kas ir šīs sistēmas veidotāji? Ne jau mediķi, bet tie paši politiķi, kas nemitīgi aizbildinās.

Pašreizējā krīze skaidri parāda, kāpēc medicīnas palīdzības sniegšanas laukums ir jāsaliek vienotā struktūrā. Lai katrs spēlētājs zina, kurš ko dara un kurš par ko atbild. Kādas ir prioritātes. Ko dara valsts slimnīcas, ko pašvaldību, ko – privātais sektors.

Spēles noteikumi ir precīzi jānoformulē. Taču tas netiek darīts.

Tomēr struktūras sakārtošanai būtu jābūt nākamajam etapam, kad bāzes algu jautājums ir jau atrisināts.

 

Pārlasīju mūsu iepriekšējās sarunas. Pirms desmit gadiem jūs teicāt: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Pirms trim gadiem teicāt: diemžēl ir kļuvis sliktāk, jo patlaban ir jādomā nevis par to, kā virzīties uz priekšu, bet kā noturēties, lai nenogrimtu. Kā jums šķiet, vai šī krīze spēs mainīt valdības domāšanu?

Tas ir ļoti labs jautājums. Šo krīzi neesmu gribējis ne pats piedzīvot, ne kādam novēlēt. Taču, ja jau tāda ir notikusi, šis ir brīdinājuma zvans, šī ir iespēja beidzot saprast, kādas ir valsts priori­tātes.

Saprast, ka ieguldījums veselības aprūpē valstij atmaksājas ar uzviju, jo ļauj cilvēkiem, pirmkārt, dzīvot, otrkārt, dzīvot kvalitatīvi. Un vēl maksāt nodokļus, jo strādājošo vecums Latvijā ir ļoti liels.

2018. gada nogalē 13. Saeima atzina, ka valsts veselības sistēma ir krīzes situācijā, un noteica to par prioritāti numur viens. Taču 2020. gada budžetā šī prioritāte neatspoguļojas.

Diemžēl. Naudas trūkums medicīnā ir hronisks. Kā vairāk nekā pirms desmit gadiem tas sākās, tā visus šos gadus ir turpinājies un tikai pasliktinājies. Kamēr citās nozarēs ir vērojams atveseļošanās process, medicīna ir novesta līdz kritiskai robežai.

Taču veselība, izglītība un drošība ir nācijas dzīvības jautājums. Tās ir pamata vērtības, ko ikvienam pilsonim garantē valsts. Tāpēc šīm nozarēm ir jāatrod līdzekļi.

Ceru, ka krīze kļūs tam par labu grūdienu. Kā maniem pacientiem par grūdienu kļūst sirds operācija.

Ir tādi, kas pirms tam ilgus gadus ir smēķējuši. Atmest šo ieradumu ir bijis grūti, pat šķietami neiespējami. Un tad es mēģinu skaidrot, cik tas ir svarīgi.

Un ļoti daudziem sekmīga operācija un atveseļošanās pēc tās izrādās labākais arguments turpmāk nesmēķēt. Šoka terapija maina domāšanu.

Tagad viss ir atkarīgs no politiķu gudrības un tālredzības. Un no situācijas izpratnes.

Ja politiķi – no pašvaldību vadītājiem līdz Saeimai, Ministru kabinetam un prezidentam – sapratīs, ka ir jautājumi, kuros visiem ir jābūt vienotiem – arī pozīcijai un opozīcijai –, ieguvēji būsim mēs visi.

Mēs varētu būt vieni no labākajiem vai pat vislabākie Eiropā, ja būtu sakārtota veselības sistēma. Bet patlaban valdība tautu tur milzīga riska zonā.

Lūgsim Dievu, lai epidēmija neuzliesmo strauji, lai mēs ar savu novājināto medicīnas sistēmu tiekam cauri puslīdz sveikā.

Vai nav pienācis laiks uzklausīt gan zinātniekus virusologus, epidemiologus, infektologus, gan arī zinātniekus ekonomikā un finansēs? Un tad politiķu uzdevums būtu izanalizēt abu pušu ekspertu atzinumus un atrast zelta vidusceļu.

Tas ir nopietns jautājums, kas drīz būs jārisina. Taču patlaban galvenais ir saglabāt mūsu veselību un dzīvību. Šobrīd mēs esam vienā no epidēmijas sākuma fāzēm, tāpēc tagad viss ir jāpakļauj epidemiologu kontrolei un norādēm.

Amerika, kur sākumā dominēja ekonomiskās intereses, ir piemērs šādas politikas bīstamai tuvredzībai. Taču jāsaprot arī tas, ka šī krīze nebeigsies rīt vai parīt, tāpēc jau tagad katram individuāli ir jādomā un jāmeklē risinājumi savai turpmākai darbībai.

Labi, ka Latvija joprojām ir agrāra valsts. Tā ir vēl viena mūsu priekšrocība. Domāju, ka mūsu lauki vēl aizvien va­rētu mūs visus pabarot. Un tad tur būs arī darbs.

Šobrīd daudzi ir apjukuši. Noraizējušies. Nobijušies. Ko jūs ieteiktu?

Šis katram no mums ir grūts pārbau­dījums.

Cilvēks ir sociāla būtne, kam svarīga ir iespēja kontaktēties, dalīties sajūtās un pārdomās. Es neesmu psihologs, spe­ciālisti varētu šo jautāju­mu komentēt labāk. Varu tikai dalīties savā pieredzē.

Manuprāt, labākais ir iedziļināties savā iekšējā pasaulē. Iz­mantot šo laiku pār­domām, izlasīt labu grāmatu, noska­tīties filmu, kam agrāk nebija laika. Ie­mācīties kaut ko jaunu.

Ļoti svarīga ir pašdisciplīna. Lai būtu dienas un nedēļas plāns, kurā iezīmēts darāmais un paveicamais.

Noteikti nevajadzētu visu dienu pavadīt, skatoties ziņu kanālus.

Vērts padomāt, ko varam darīt kopī­gam labumam. Vai vismaz sevis paša la­bu­mam, jo tikt galā pašam ar sevi, ne­krist panikā, gluži tāpat kā nepieļaut muļķīgu vieglprātību – tas arī ir labums sabiedrībai un valstij.

Ja mēs no šīs krī­zes un ilgās piespiedu distan­cēšanās iz­cies­im sveiki un veseli, ar skaidru prātu un apziņu, tas arī būs liels ieguvums.

Īstenībā šis ir ne vien pārbaudījums, bet arī iespēja. Apstāties. Ieklausīties sevī. Padomāt. Saprast – jo apzinīgāki un vienotāki būsim, jo īsāks laiks būs nepieciešams sērgas uzveikšanai.

Tur jau tā lieta! Vīruss ir kontrolējams. Mēs vienkārši nedrīkstam to barot. Tāpēc labāk ir neilgu laiku vingrot pie atvērta loga. Mācīties veidot dzīvi nepierastos apstākļos. Radoši.

Izraēlā valsts prezidents televīzijā lasa bērniem pasakas. Es priecātos redzēt televīzijā cilvēkus, kas dalās savā laika piepildīšanas pieredzē. Lai varam, būdami šķirti, piedzīvot visiem tik ļoti nepieciešamo kopības sajūtu.

Tagad ir lieliskas platformas videokonferencēm. Gluži tāpat var aicināt draugus uz virtuālām vakariņām, kur gatavojam katrs savās mājās, bet sarunas pie vakariņu galda mums ir kopīgas.

Un vēl. Mums ir tīrs gaiss un tīrs ūdens. Nekauc trauksmes sirēnas, nesprāgst bumbas. Patiesībā nekad nav bijis tik viegli izglābt dzīvību – savu un citu cilvēku dzīvību.

Jā, ir tikai jāsaprot, ka vienīgi tad, ja domāsim cits par citu, varam izglābties. Tāpēc katram ir jārīkojas pēc sirdsapziņas. Izolācijas ilgums ir atkarīgs no tā, cik apzinīgi visi mēs ievērosim noteikumus.

Singapūrā un Dienvidkorejā pamazām jau atsāk darboties skolas. Tas ir lielisks piemērs tam, cik vērtīga ir sabiedrības disciplinētība un pašorganizēšanās spēja.

Jebkura krīze agri vai vēlu beidzas. Paliek iegūtā mācība. Kāda tā varētu būt?

Mācība ir jānoformulē jau tagad. Lai mūsu ciešanas neizrādās veltīgas. Jo šausmas un to sniegtās mācības ātri aizmirstas.

Saistītie raksti

Tāpēc visi svarīgie risinājumi ir jāuzliek uz papīra jau tagad. Un arī plāni jāapstiprina jau tagad, kamēr to visu redzam un saprotam skaidri.

 

Pēteris Stradiņš

Dr. med., sirds ķirurgs

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Precējies, divu bērnu tēvs.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Covid-19 dēļ Rīgas skolas kļūst tukšākas: paziņo, cik klases jau devušās karantīnā
1 stunda
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 4
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nolaupītā vērtība varētu būt pusmiljons eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 6
3 stundas
LE
LETA
Sports
“Visai komandai kopā ar treneriem noteikta pašizolācija.” Rīgas “Dinamo” dodas karantīnā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Smaga avārija uz Vidzemes šoseja: kravas auto ietriecies mikroautobuss, daļēji bloķēta satiksme
1 stunda