Kundze vairs negrib

“Laika gaitā šī Angelas fobija tikai pieņēmusies spēkā.” No kā paniski bail Angelai Merkelei? 24

Arnis Terzens, “Planētas noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Globālo alkatību delikāti apjūsmojošais izdevums Forbes vairākkārt vērtējis, ka Angela Merkele ierindojama pirmajā vietā pasaules ietekmīgāko sieviešu reitingā.

LA
LA.LV
Ziņas
“Arī veikalā kasierei tagad jābūt vakcinētai. Uz kurieni tu iesi?” Kreituse par pedagogiem, kuri draud pamest darbu 156
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis priecājas, ka meita saslimusi ar Covid-19: “Kā akmens no sirds novēlās…” 131
4 stundas
Daina Šulca
Ziņas
“Mēs sapratām, ka te paliksim, te novecosim.” Kurzemnieku Jablonsku ģimene 12 gados iedzīvojusies Dānijā 165
1 diena
Lasīt citas ziņas

Turklāt ir daudz sieviešu, kuras faktu par viņas ievēlēšanu Vācijas kanclera amatā uztvēra kā savu personīgo uzvaru.

Daudzām viņa simpātiska galvenokārt ar to, ka nekad nav centusies izcelties ar ārējiem dotumiem un tā dēvēto harismu un ka savu īpašo stāvokli politikā sasniegusi, kad jau pārkāpusi gluži formāli sievietēm absolūti kritisko 50 gadu slieksni.

Bērnība

CITI ŠOBRĪD LASA

Angela dzimusi 1954. gada 17. jūlijā Hamburgā Horsta (1926–2011) un Herlindas (Jenčas) (1928–2019) Kasneru ģimenē. Horstam bija poļu saknes, un viņa ģimene burtiski dažus gadus pirms Hitlera nākšanas pie varas vāciskoja savu poļu uzvārdu Kasmerčaki, kļūstot par Kasneriem.

Noskaidrots arī tas, ka Horsta tēvs jeb tātad Angelas vectēvs Ludvigs Kasmerčaks bijis Poznaņas policists, 1. Pasaules kara laikā dienējis Vācijas armijā un nonācis franču gūstā, kur savukārt iestājies ģenerāļa Juzefa Halera vadītajā poļu armijā, kuras sastāvā piedalījies poļu–ukraiņu un poļu–padomju karā.

1923. gadā Ludvigs pārcēlies uz dzīvošanu Berlīnē, kur atkal strādājis policijā, laika gaitā uzkalpojoties tiktāl, ka Trešajā reihā 1943. gadā kļuva par Berlīnes Pankovas rajona apsardzes policijas virsseržantu.

Bet Angelas māte Herlinda dzimusi Dancigā (tagadējā Gdaņska), līdz 1936. gadam dzīvojot Elbingā (tagad Elblonga).

Angela dzimusi Hamburgā, tajā laikā par Rietumvāciju dēvētajā teritorijā, tāpēc, ka viņas tēvs Horsts tur no VDR (Vācijas Demokrātiskā Republika) jeb Austrumvācijas bija ieradies nolūkā studēt teoloģiju.

Angelai bija pusotrs mēnesis, kad ģimene no Hamburgas atgriezās atpakaļ Austrumvācijā, kur Horsts nelielajā pilsētiņā Perlebergē saņēma “audzināšanā” vietējo luterāņu draudzi.

Bet vēl pēc trim gadiem jeb tātad 1957. gadā Kasneri pārcēlās uz Templinu, kur Horsts darbojās baznīcas paspārnē atvērtajā izglītības centrā, ilgu laiku bija vadītājs vietējai mācītāju koledžai, kā arī ieņēma augstu stāvokli Berlīnes–Brandenburgas luterāņu baznīcas vadībā.

Angelas māte Herlinda savukārt bija diplomēta filoloģe un sākotnēji strādāja par latīņu un angļu valodas skolotāju. Var piebilst, ka ģimenē bez Angelas vēl pasaulē nāca arī viņas brālis Markuss (1957) un māsa Irēne (1964).

Biogrāfi allaž uzsvēruši, ka Angelas tēvs Horsts piederēja tai luterāņu baznīcas daļai, kas aktīvi atbalstīja Austrumvācijas valdību un kopumā visu Vācijas marksistiski–ļeņiniskās sociālistiskās vienotības partijas (vācu abrev. – SED) ieturēto politiku attiecībā pret kristiešu baznīcu.

Turklāt Kasneru ģimene līdz noteiktam mirklim allaž baudījusi arī konkrētas privilēģijas, piemēram, varēja brīvi apmeklēt rietumvalstis.

Lai gan kādā brīdī Herlindai tomēr atteica (acīmredzot, pateicoties vīra saistībai ar pastāvošajai varai mēreni nepakļāvīgajām reliģiskajām iestādēm) iespēju strādāt atbilstoši specialitātei izglītības jomā, kā dēļ tagad jau izbijusī skolotāja veltīja savu turpmāko dzīvi ģimenei un savu bērnu audzināšanai, un līdz ar to Angela un viņas brālis un māsa nekad nav apmeklējuši bērnudārzu un vēlāk arī pagarinātās dienas grupu sākumklasēs.

Templinā tad arī pagāja Angelas bērnība. Tiesa, biogrāfi gan precizējuši, ka Kasneri dzīvojuši nevis tieši pašā Templinā, bet gan nelielā attālumā esošajā Valdhofas muižā, un šis nosaukums tulkojumā nozīmē “Mežsēta”, kur līdzās topošo mācītāju skolai darbojās arī garīgi neveselo ļaužu patversme.

Krietna daļa sabiedrības pašu jaunizcepto svēto tēvu Horstu pēc tā, kad viņš no Rietumvācijas atgriezās Austrumvācijā, arī uzskatīja par teju vai plānprātīgu.

Taču, kā ironiski pauduši aprakstnieki, tā kristiešu dievkunga ceļi taču neesot izdibināmi, un viņu tikumi dažkārt mēdzot būt skarbāki nekā armijā. Savukārt Angelas tēvs allaž visu pamatoja ar to, ka tas esot viņa lielais upuris cīņā pret karojošo ateismu.

Un pētnieki apstiprinājuši: “Mežsētā” patiešām valdījusi savdabīga dubulti disidentiska atmosfēra – svētais tēvs Horsts Kasners savos izteicienos nesaudzēja ne kapitālismu, ne sociālismu, pats uzskatot, ka jāmeklē kaut kāds savdabīgs trešais ceļš.

Skolas gadi

1961. gadā Angela uzsāka mācības Templinas politehniskajā vidusskolā. Bērnībā vienaudži Angelu dēvēja par Kazī (acīmredzot saīsinājums no uzvārda), un viņa atšķirībā no reliģiski apmātā tēva objektīvu apstākļu dēļ – atmosfēra, kas valdīja skolā, vienaudžu aprindās, vispār sabiedrībā – nevarēja palikt tā ceļa malā, kas solīja visus aizvest uz sasolīto gaišo komunistisko nākotni.

Angela bijusi gan pionieru (Pionierorganisation Ernst Thälmann), gan komjauniešu (Freie Deutsche Jugend, FDJ) organizācijas biedre. Tostarp arī divas reizes kļuvusi par austrumvācu–padomju matemātikas olimpiāžu uzvarētāju, kā arī regulāri plūkusi laurus republikāniskajos krievu valodas konkursos.

Var piebilst, ka vēlāk viņa pietiekami labā līmenī apguvusi krievu valodu, prot to vēl joprojām un dažkārt tikšanās reizēs, piemēram, ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu mēdz ar viņu sarunāties viņa dzimtajā valodā. Lai gan Angela izteikusies, ka Putins labi prot arī vācu valodu, turklāt labāk nekā viņa krievu.

Jau 1968. gadā Angela kopā ar citiem olimpiādes dalībniekiem apmeklējusi PSRS galvaspilsētu Maskavu. No šā ceļojuma viņa atmiņā saglabājusi galvenokārt divas emocijas: to, ka tolaik padomju valstī lielākajā universālveikalā (GUM) bija milzīgi liela rinda pēc lietussargiem un ka tieši tur viņai radās iespēja iegādāties savu pirmo ārzemju skaņuplati, kas uzreiz bija – ne vairāk, ne mazāk! – The Beatles “Yellow Submarine”.

Taču to viņa iegādājās ne jau lielajā universālveikalā vai kādā citā atklātās tirdzniecības vietā, bet gan pie “melnajiem spekulantiem”, dēvētiem arī par forsovščikiem. Kā austrumvāciešu skolniece Angela salīdzinoši neilgajā uzturēšanās laikā Maskavā viņus vispār bija uzmeklējusi?

Nav noslēpums, ka arī jaunībā Angela neizcēlās ar ārējo daiļumu, vienaudži viņu gluži pamatoti uzskatīja par klasisku tā dēvēto “pelēko peli”. Viņai pat nav interesējušas dejas. Tostarp laikabiedri pauduši, ka pamatā atbilstoši vispārējam tā laika Austrumvācijas līmenim Angela ģērbusies ļoti labi.

Iespējams, tāpēc, ka Kasnerus ar rietumu kvalitātes plaša patēriņa precēm regulāri apgādāja Rietumvācijā mītošie Angelas tēva radinieki. Tostarp esot pilnībā droši zināms, ka pirmo cigareti Angela nomēģinājusi 14, bet skūpstīšanās (tas tā – tēlaini izsakoties) mākslu sākusi apgūt 16 gadu vecumā.

Vēlāk Angela nav kautrējusies atzīties, ka skolas gados bijusi liela īgņa, galvenokārt grauzusi zemesriekstus, nav vēlējusies dejot un vienīgā rokmūzikas grupa, uz kuras koncertu tajā laikā aizgājusi, bijuši leģendārie Austrumvācijas rokeri “Puhdys” (starp citu – ļoti kvalitatīvs, tā laika pasaules līmeņa cienīgs smagais roks!).

Lai gan šo un to vairāk par pasaules rokmūziku viņa, protams, zinājusi, un visvairāk viņai patikusi “klasika” – The Beatles, The Rolling Stones un tamlīdzīgi. Tiesa, skolas izlaiduma vakaru viņa gan praktiski neatceroties, jo diemžēl esot “izdzērusi krietni par daudz ķiršu degvīna”.

Jau studiju gados Angela bija kļuvusi par kaislīgu smēķētāju, dažkārt izkūpinot līdz pat paciņai cigarešu dienā, taču diezgan ātri vispār atmetusi šo nodarbi.

Un studiju gados viņai iepatikās arī dejošana, viņa kļuva par regulāru jauniešu diskotēku apmeklētāju, pamanoties tur, kā mēdz teikt, krietni iztrakoties un nolaist visu jauneklīgo tvaiku.

Studijas, sabiedriskās un citas aktivitātes

Bet mācījās Angela labi. Pat ļoti labi un uzcītīgi. Mācības skolā 1973. gadā viņa beidza ar izcilību un teju vai automātiski tūlīt pat un bez jebkādas aizķeršanās iestājās Leipcigas universitātes Fizikas fakultātē.

Tur 1974. gadā vienā no tā dēvētās jauniešu apmaiņas programmas ar Maskavas un Ļeņingradas fizikas studentiem pasākumiem Angela iepazinās ar savu pirmo vīru Ulrihu Merkeli, arī fizikas studentu no Fogtlandes, ar kuru 1977. gada 3. septembrī Templinas luterāņu baznīcā tēva Horsta virsuzraudzībā salaulājās.

Diemžēl šī laulība nebija noturīga un ilga, tā oficiāli beidzās pēc pieciem gadiem, bet neoficiāli – jau krietni agrāk.

Vēstīts, ka to šķīra pēc Angelas iniciatīvas, un viņa parasti kā galveno iemeslu min Ulriha garlaicīgo iedabu un teju vai nepārvaramo nevēlēšanos doties laukā no mājas.

Angela atklāti atzinusi, ka tajā laikā precēšanās kā tāda vienkārši bijusi modē, sak, visi precējās – nu tad jau mēs arī, lai gan nekāda īpaši nopietna pamata neesot bijis. Vienkārši jaunības kļūda, nekas vairāk.

Tostarp aizejot, kā uzskata virkne vērtētāju, Angela jau uzskatāmi uzrādījusi savu leģendāro un dažkārt absolūti nesievišķīgo racionālismu: paņēma līdzi veļas mazgājamo mašīnu un paturēja skanīgo šķirtā vīra uzvārdu, kas sabalsojas ar vācu vārdu “merklich” (ievērojams, pamanāms).

Uzreiz var piebilst, ka par Angelas otro izredzēto kļuva Joahims Zauers, ar kuru viņa iepazinās, strādājot Centrālajā fizikālās ķīmijas institūtā, kur Joahims bija Angelas disertācijas recenzents.

Kad viņi iepazinās, Joahims jau bija pasaulē ievērojams fiziķis, par kuru mēļoja, ka viņa nākotne ir Nobela prēmija. Turklāt tajā momentā viņam bija arī ģimene.

Kopš 1984. gada Angela un Joahims dzīvoja tā dēvētajā civillaulībā un oficiāli salaulājās tikai 1998. gada 30. decembrī. Daudzu laikabiedru vērtējumā šī laulība izvērtusies pat vairāk nekā savāda.

Nevienā no laulībām pēcnācējus Angela nav sarūpējusi, vēlākos gados reiz to publiski komentējot šādi: “Nekad neesmu pilnībā atteikusies no tādas iespējas, taču kaut kā nesanāca. Bet tad, kad sāku nodarboties ar politiku, man bija 35 gadi, un es jau vairs sevi netirdīju ar šo jautājumu…”

Taču praktiski visos citos aspektos Angela bija parauga cienīgs jaunais Austrumvācijas cilvēks.

1978. gada pavasarī viņa spīdoši aizstāvēja savu augstskolas diplomdarbu “Telpas korelāciju ietekme uz biomolekulāro elementārreakciju ātrumu blīvā vidē”.

Gadījums ar mellenēm

Tostarp Helmūts Kols (1930–2017), kurš pēc Berlīnes mūra krišanas kļuva par atkalapvienotās Vācijas vadītāju un kopumā valdīja 16 gadus (par ko viņu neviens “nevalstiskais” negānīja un nedēvēja par “amatā aizsēdējušos diktatoru”, jo savējais taču…), kādos no saviem memuāriem vēstījis, ka Angelas nosliece uz šivermanību jeb tātad spekulācijām (galva laba, matemātikas dotības – lieliskas, rēķināt prot) izpaudusies dažādos veidos.

Kols paudis, ka ar Angelas aktīvajām komjaunatnes gaitām saistīta epizode, kurā lieliski izpaudās vienlaikus gan viņas iedzimtā aktivitāte, gan arī matemātiķa dotības un saltā aprēķina saldās skavas.

Sociālismā privātais bizness jeb iedzīvošanās uz banālas spekulācijas rēķina (te – nopirkt lētāk, tur – pārdot dārgāk) bija aizliegta ar likumu, un par to arī Austrumvācijā varēja norauties reālu kriminālsodu.

Taču Angela bija to jauno ļaužu pulciņā, kuri pamanījās savtīgi izmantot dažas valdošās sistēmas ekonomisko izrīcību šaurās vietas.

Vārdu sakot, topošā Vācijas kanclere faktiski acumirklī novērtēja 70. gados Austrumvācijā populāro valdības ierosmi sekmēt meža ogu, konkrēti – tieši melleņu, audzēšanu un novākšanu, tāpēc piešķīra tam speciālus līdzekļus, kas nodrošināja iespēju noteikt iepirkumam divas reizes augstāku cenu par pārdošanas cenu.

Ko pēc šīs rindiņas izlasīšanas acumirklī tagad nodomā ikviens no mums? Nu bet, protams: to pašu, ko acumirklī izrēķināja Angela! Vispirms tātad jānopērk veikalā kilograms melleņu par divām markām, tad tas jānes uz pieņemšanas punktu, kur par to samaksā četras markas, par kurām jau var iegādāties veikalā divus kilogramus melleņu, par kurām nodošanas punktā jau samaksās astoņas markas, un tā tālāk. Absolūts “amerikāņu sapnis” – sākt ar divām ikvienam studentam pieejamām markām kabatā un ar tām piramīd­veidīgi aizcīnīties līdz… teiksim tā – kamēr valdība attopas.

Turklāt valdība ne tikai kaut kad attapās, bet patiesībā jau pašā sākumā pati visu labi apzinājās, vienīgi esot bijusi cerība, ka sociālistiski noskaņoto vāciešu sabiedrība tomēr pārsvarā būs godprātīga. Bet tā nu tas nebija gan. Pēc kāda laika šo ne tikai Angelas atklāto veiklo “biznesu” tomēr likvidēja.

Turklāt zīmīgi šķiet tas, ka austrumvāciešu komunistiskās jaunatnes savienības sanāksmēs Angela esot kaismīgi kritizējusi tos savus vienaudžus, kuri darīja tieši tāpat, turklāt pati allaž prasoties pēc vārda un pirmā ierosinot publisko kaunināšanu. Īstens mūsdienu rietumvalstu izauklētās liekulīgās demokrātijas iedīglītis, vai ne?

Angelai pašai allaž patīk paust, ka pēc studijām esot bijis grūti atrast darbu, jo viņa kategoriski atteikusies pakļauties VDR Valsts drošības ministrijai jeb Stasi, kas viņu it kā vajājusi par simpatizēšanu poļu disidentiem no kustības “Solidaritāte”.

Tiesa, draugi un paziņas pauduši, ka ne tajā laikā, ne pat vispār jebkad Angelas rīcībā vai pat izteikumos neesot novērojuši disidentiskas noslieces. Faktiski pat otrādi – viņa uzskatāmi rāvusies veidot karjeru komjaunatnē pastāvošā režīma ietvaros.

To lielā mērā apliecinot arī fakts, ka 1978. gadā viņa tomēr iekārtojās darbā VDR Zinātņu akadēmijas Centrālajā fiziskās ķīmijas institūtā, kur, pirmkārt, režīmam un specdienestam Stasi nepaklausīgas būtnes jau nu gluži noteikti nepieņēma, otrkārt, kur turklāt faktiski uzreiz kļuva par vietējās komjauniešu organizācijas sekretāri tieši aģitācijas un propagandas darbā.

Var piebilst, šajā darbavietā viņa palika līdz pat 1990. gadam, turpmākajās gaitās iztiekot absolūti bez jebkādas ideoloģiskās pro­blemātikas.

Saistībā ar pausto izbrīnu par to, ka Angela it kā neesot bijusi ciešā saskarsmē ar patlaban visos aspektos jau absolūti demonizēto Austrumvācijas drošības dienestu Stasi, kas viņas kā izteiktas un pamanāmas aktīvistes gadījumā esot pat teju vai praktiski neiespējami, viņa pati uzskatījusi par nepieciešamu paskaidrot, ka mēģinājumi “uz kaut ko tur mani pierunāt”, protams, esot bijuši, taču viņai tādi piedāvājumi neesot patikuši, tāpēc uzreiz pateikusi, ka lāgā neprot glabāt noslēpumus un piekrišanas gadījumā faktiski jau acumirklī visi par to drīz uzzinātu, un tad no tā visa tur nekas prātīgs vienalga nesanāktu.

Pēc tā drošībnieki it kā esot likušies mierā.

Protams, tam grūti noticēt, taču katrā ziņā visi “papīri”, kurus Vācijā pārbaudīja jau faktiski nākamajā dienā pēc sociālisma nometnes sabrukšanas, Angelai šajā aspektā tomēr esot izrādījušies tīri. Iespējams, tas arī ir būtiskākais.

Nav jau svarīgi, vai kādam cilvēkam ar dažādiem piedāvājumiem savulaik ir vai nav uzmākušies drošībnieki, bet gan tas, ko šis cilvēks jebkurā gadījumā pēc tā ir vai nav darījis.

Viss liecina, ka Angela nav darījusi nekā tāda, kas būtu kaut vai morālā aspektā apšaubāms.

Angelas pēdējais vilciens

Zinātnei Angela kopumā veltījusi 12 savas dzīves gadus. 1986. gadā pēc disertācijas aizstāvēšanas viņa kļuva par zinātņu doktori. Pēc vairākiem gadiem, kad Angelas vadītās valdības aizsardzības ministrs Karls cu Gutenbergs bija pieķerts plaģiātā saistībā ar savu disertāciju un tāpēc bija spiests demisionēt, acumirklī uzradās šucmanisku entuziastu grupa, kas metās pārbaudīt arī pašas Vācijas valdības vadītājas zinātniskā darba oriģinalitātes pakāpi.

Taču, kā vēstīts pilnībā oficiālos avotos, šo ļautiņu entuziasms esot noplacis līdz nulles līmenim, jau tikai mēģinot līdz galam izlasīt un puslīdz apjēgt Angelas disertācijas pilno nosaukumu, proti, “Pētījums par sabrukšanas mehānisma reakcijām un to ātruma konstantu aprēķina balstīšanu vienkāršo saišu saraušanas kvantu ķīmijas un statistiskajās metodēs”.

Viss – kungi atkāpās, pat neko neuzsākot un vairs pie šāda jautājuma neatgriežoties…

Lielā mērā varētu šķist, ka Angelas epizode ar melleņu “biznesu” gluži ideoloģiski izrādījusies vistuvākā gan viņas pašas, gan visu viņas vēlāko laiku atbalstītāju mentalitātei. Proti, iespējams, būs bijis tā, ka jau ģimenē valdošā liberālisma un pusdisidentisma iespaidā viņa līdz pat leģendārajai Berlīnes mūra krišanai ik solī slāpējusi sevī kapitālistiskās domas un kabatā turējusi pret sociālisma idejām stingri savilktu pigu.

Taču vairākums laikabiedru pat kategoriski noraida šādu iespējamību. Turklāt pati Angela, arī neskatoties uz dažiem tomēr nesekmīgiem mēģinājumiem kaut vai mazliet pārvērsties par “režīma upuri”, atzinusi, ka Austrumvācijā viņa pat ne tuvu nav bijusi ne disidente, ne sapņojusi kaut kā īpaši cīnīties par, piemēram, cilvēktiesībām, ne par to, ko tagad dēvē par brīvo uzņēmējdarbību.

Esot zināms arī tāds fakts, ka 1989. gada 9. novembrī, kad gluži fiziski sāka brukt Berlīnes mūris, viņa kopā ar mēreni jautru domubiedru grupu atradās… pirtī – kā jau tradicionāli katru ceturtdienu. Un tikai pēc nopirtēšanās kompānija tomēr laiski esot aizgājusi līdz Rietumberlīnei, lai tur divu Vāciju apvienošanos nosvinētu ar pāris alus kausu izdzeršanu kopā ar pilnībā nepazīstamiem cilvēkiem.

Bet nākamajā rītā viņa jau atkal kārtīgi bija savā darbavietā, turpinot pildīt gan tiešos darba, gan visus sabiedriski politiskos pienākumus, kas jo­projām bija saistīti ar “aģitāciju un propagandu”.

Faktiski var droši apgalvot, ka tieši tā rīkojās teju vai simtprocentīgi visi ļaudis, ne tikai Vācijā, bet arī gadu vēlāk sabrukušajā PSRS un tostarp arī Latvijā. Jo – nekas cits jau neatlika.

Atskārsme un pilnvērtīga sapratne par to, ka vienīgais, kas šajā pasaulē tagad mainījies, ir pareizās atbildes uz jautājumiem, kas gan palikuši tie paši…

Katrā ziņā arī Angelai vēl bija vajadzīgs noteikts laiciņš, lai pilnībā apjēgtu, ka iepriekšējās valsts vairs nav, dzīve kardināli mainījusies un nākotni attīstošie notikumi gluži kā ātrvilciens sākuši joņot tev garām. Un arī Angela līdzīgi sabiedrības pamatmasai varēja palikt apjukusi stāvam uz tukša perona, noraugoties visos aizejošajos vilcienos.

Taču viņai tomēr laimīgā kārtā noveicās ar iespēju ielēkt pareizajā vagonā, kas realitātē bija neliels veikaliņš Berlīnes rajonā Pankovā, aiz kura ārējās vitrīnas patiesībā savu štābu bija ierīkojis politiskais jaunveidojums, ko dēvēja par “Demokrātisko atmodu” (Demokratischer Aufbruch).

Uzzinājusi par to, Angela pati atnāca, drosmīgi nosauca savu vārdu un pieteicās līdzdarboties.

Viņa patiešām bija ieradusies sekmīgā mirklī. Burtiski tikko jaunā partija bija iegādājusies jaunus datorus, kurus vajadzēja lietpratīgi palaist darbībā.

Tā kā Angela šo un to zināja par šīm lietām, viņa uz laiku kļuva par partijas ESM administratoru. Faktiski jau tūlīt viņa arī apliecināja savas puslīdz literārās dotības un raitās runāšanas prasmi, tāpēc kļuva par partijas preses sekretāri jeb tās publisko seju.

Un šajā shematiskajā Angelas dzīves epizodes hronikā ir arī skaidri saskatāms tas mirklis, kad beidzās fiziķe Angela un sākās politiķe Angela. Faktiski liktenīga nejaušība. Pirmo un vienlaikus arī pēdējo brīvo Austrumvācijas Tautas palātas deputātu vēlēšanu pašā priekšvakarā politiskie pretinieki publiskoja kompromitējošu materiālu par “Demokrātiskās atmodas” līderi Volfgangu Šnuru, dēvējot viņu par aktīvu Stasi informatoru.

Ārpus parastās tādiem gadījumiem raksturīgās tukšmuldes neko īpaši pierādošu gan neviens neizvilka dienas gaismā arī šajā gadījumā, taču skandāls bija pamatīgs. Bet kas notika ar upura iepriekš protežēto un virzīto Angelu?

Kā partijas preses sekretāre viņa nāca klajā ar sava labdara nesaudzīgu nosodījumu, kā rezultātā acumirklī kļuva slavena un pazīstama visā valstī! Un jau drīz par to bija izpelnījusies partijas priekšsēdētāja vietnieka amatu.

Tostarp daudziem aizraujoši šķiet arī tas, ka Angela kopš iestāšanās kustībā “Demokrātiskā atmoda” un līdz pat pašai Kristīgo demokrātu partijas (KDP) uzvarai vēlēšanās apvienotajā Vācijā gānīja šo partiju kā vislielāko ļaunumu pasaulē.

Taču, tiklīdz gaisā parādījās pirmās vēsmas, kas liecināja, ka KDP var uzvarēt, Angela nekavējoties pārmetās tās rindās, sekmīgi pamanoties jau pirmajā mēģinājumā ieņemt deputāta krēslu apvienotās Vācijas parlamentā Bundestāgā. Kopš tā momenta viņas politiskā karjera uzņēma vārda vistiešākajā nozīmē galvu reibinošus apgriezienus.

Ļoti strauja politiskā karjera

1990. gadā Angela kļuva arī par preses sekretāri pirmajā Austrumvācijas nekomunistiskajā valdībā, ko vadīja Lotārs de Mezjērs. Vēstīts, ka 1990. gadā šī valdība Angelu kā absolūtu uzticības personu un labu krievu valodas zinātāju teju vai slepenā uzdevumā nosūtīja uz Maskavu, lai viņa tur “noskaidro padomju cilvēku attieksmi pret politiskajām pārmaiņām Vācijā”.

Bet tā paša gada augustā Angela iestājās KDP un jau tajā sezonā kopā ar citiem šīs partijas biedriem kļuva par pirmā apvienotā Bundestāga deputāti.

De Mezjērs sarūpēja Angelas satuvināšanos ar KDP līderi un Vācijas kancleru Helmūtu Kolu, kurš kopš tā momenta mazliet noslēpumainā kārtā visos iespējamos veidos sekmējis Angelas straujo virzīšanos augšup pa politiskās karjeras kāpnēm. 1991. gadā Angela kļuva par KDP priekšsēdētāja vietnieci, paliekot šajā amatā līdz pat 1998. gadam.

Tostarp no 1991. līdz 1994. gadam Angela kļuva par Kola vadītās valdības sieviešu un jaunatnes lietu ministri, no 1994. līdz 1998. gadam bija vides, dabas aizsardzības un kodolreaktoru drošības lietu ministre, vienlaikus līdz 2000. gadam saglabājot arī federālās zemes Mēklenburgas–Priekšpomerānijas KDP nodaļas priekšsēdētājas amatu.

Bet pēc tā, kad 2000. gadā finanšu skandālā iesaistītajam Kola mantiniekam V. Šēblem partijas vadītāja amatā nācās demisionēt, Angela kļuva par KDP priekšsēdētāju. Lieliski apzinoties savu jauno statusu un kopumā visu mainīgo stāvokli, Angela sāka prasmīgi norobežoties ne tikai no Šēbles, bet arī sava galvenā labdara Kola, kamēr sasniedza patiešām gluži patstāvīga politiķa statusu, kas deva iespēju pretendēt uz absolūtu līdera pozīciju partijā. Bet tas jau potenciāli pavēra ceļu arī uz visaugstākajām varas virsotnēm Vācijā un arī visā Eiropā.

Nomainījusi de Mezjēra protekciju pret Kola labvēlību, Angela pakāpeniski sāka ieņemt svarīgus amatus, īpaši laikā, kad Kols bija valdības vadītājs. Kols bija viņai pieķēries, dēvēja par “savu cālēnu”, par “meiteni”.

Žurnālisti nekavējoties šiverīgo jaunkundzi tieši tā arī iedēvēja – par “Helmūta Kola meiteni”, tādējādi, protams, veicot gluži saprotamus mājienus. Cita starpā netrūkst arī runu par to, ka Angela patiešām bijusi Kola mīļākā.

Raugi, te “meiteni” ar īpašu militāro helikopteru atved uz Kola vasarnīcu, te viņu identificē kā vienīgo pasažieri valdības vadītāja dienesta automašīnā un tamlīdzīgi.

Reiz pēc tā, kad par Angelas “bezmaksas” vizināšanos ar helikopteriem uzzināja žurnālisti, izcēlās skandāls, Kols izglāba savu “meiteni” no apkaunojuma, pats uzņemoties visu vainu, sak, viņa patiešām lidoja, taču tikai un vienīgi “pēc mana īpaša lūguma”, lai gan visiem bija skaidrs, ka tie ir meli.

Bet 1998. gadā KDP zaudēja parlamenta vēlēšanās. Un jau drīz izdevumā Frankfurter Allgemeine parādījās Angelas raksts par… jā, interesanti gan – par ko?! Nepateicīgā “meitene” atklāti pieprasīja sava varenā labvēļa atkāpšanos no KDP līdera amata, pamatojot, ka viņš “nav uztvēris jauno laiku vēsmas”. Un Kols demisionēja.

Bet tik ļoti pēc laikmetīgas taisnības alkstošā Angela, protams, ieņēma viņa vietu. To, kas tam sekoja, visi labi zina – vieglu roku pa labi un pa kreisi uzmetot visus un ikvienu, viņa ietrausās Vācijas federālās valdības vadītāja krēslā un nokļuva pie tā starptautisko dzīru galda, ap kuru sēdošie bezkaislīgi lemj visas pasaules tautu likteņus.

Lielākajai daļai līdzgaitnieku Angelas iepriekš acīmredzot prasmīgi slēptās ambīcijas bija neviltots pārsteigums. Daudzi viņu nesaudzīgi kritizēja, galvenokārt mēģinot zākāt kā “svešu elementu no bijušās Austrumvācijas” un apelējot ar viņas it kā vājo politisko pieredzi un tamlīdzīgi.

Un, arī neskatoties uz to, ka 2002. gada vēlēšanās Angela labprātīgi piekāpās Edmundam Šteiberam, kurš kā Bavārijas premjers pārstāvēja KDP sabiedrotos Kristīgi sociālo savienību (KSS) un kļuva par visu kristīgo partiju kopīgi izvirzīto kanclera amata kandidātu, tomēr sensacionālā kārtā zaudēja sociāldemokrātam G. Šrēderam, Angela tomēr pat ļoti ievērojami nostiprināja savas pozīcijas, kas deva iespēju tajā pašā 2002. gadā nostāties Bundestāga KDP–KSS frakcijas priekšgalā, nobīdot malā savu galveno konkurentu F. Mercu.

Savukārt 2005. gada maijā savienības KDP–KSS kopīgi izvēlēto Angelas kandidatūru oficiāli izvirzīja cīņai par federālā kanclera posteni. Un tā paša gada 22. novembrī pēc vairāku mēnešu aizkulišu stīvēšanās jeb tātad mantas un ienesīgāko amatu dalīšanas parlaments apstiprināja Angelu kanclera amatā.

Daudzi apskatnieki un katrā ziņā opozīcijas politiķi Angelas uzvaru sākotnēji gan novērtēja skeptiski: viņuprāt, jaunās koalīcijas rīcībspēju ļāva apšaubīt fakts, ka balsošanas gaitā Angela tomēr saņēmusi pārlieku daudz noraidošo balsojumu, kas viņai ļāvis uzvarēt tikai par nieka tiesu, mēreni politnekorekti jeb faktiski pat absolūti nedelikāti joprojām uzsverot viņas austrumvācisko izcelšanos un to, ka viņai nav atbilstošas politiskās pieredzes un tamlīdzīgi.

Līdz ar Angelas nākšanu pie varas Vācijā daudzi sagaidīja būtiskas pārmaiņas galvenokārt ārpolitiskajā aspektā, vismaz salīdzinājumā ar Šrēdera valdīšanas laikiem.

Taču jaunā kanclere izrādījās skeptiskāk noskaņota pret Krieviju nekā salīdzinoši lielais tās draugs Šrēders, lai gan arī viņa allaž uzstājusies ar apgalvojumiem, ka nepieciešamas ciešas partnerattiecības ar Krieviju, tādējādi it kā turpinot to kursu, kuru uzsākusi jau 2002. gadā, vizītes laikā Maskavā pirmo reizi satiekot pašu Putinu.

Angela uz slotas

Ir skaidrs, ka arī Kola atmiņu grāmata nespēja nodarīt nekādu kaitējumu šīs tomēr lielā mērā ne gluži pievilcīgās sievietes karjerai. Drīzāk nelāgi varēja klāties pašam Kolam.

Ap to brīdi vēl lāgā nebija noklususi pirms dažiem gadiem skandalozā tiesāšanās – Kols bija pārlieku uzticējies žurnālistam Herbertam Švānam, kā rezultātā publikāciju piedzīvoja bijušā Vācijas līdera visnotaļ skandalozu atmiņu fragmenti, lai gan bijusi vienošanās par to, ka šādi Kola izteicieni nekad nekļūs publiski.

Švāns esot zvērējis pie visa, kas vien cilvēkam varot būt svēts, ievērot norunu, taču – nenoturējās. Kā teiktu Kurts Vonnegūts – tā gadās…

Noslēdzies vientulībā savas mājas pagrabtelpās Ludvigshāfenē, Kols 2001. un 2002. gadā ierunāja magnetofona lentē savas atmiņas. Švāns apņēmās izrediģēt un sakārtot bijušā kanclera topošo manuskriptu.

Tāpat kā to daudzi darījuši un dara visos laikos. Piemēram, kā PSRS darīja “literārie nēģeri” Anatolijs Agranovskis, Aleksandrs Murzins un Arkādijs Sahņins, kuri bija faktiskie Leonīda Brežņeva triloģijas “Mazā zeme” – “Atdzimšana” – “Jaunie arumi” autori, arī strādājot tikai ar partijas ģenerālsekretāra balss ierakstiem.

Taču pietiekami viltīgais padomju valdītājs nekad neatļāvās izrunāties kaut ko lieku, pat kontaktējoties ar galma literātiem. Savukārt viņa mūsdienu vācu kolēģis uzrādīja vājuma pazīmi – Kols sarunas laikā ar Švānu bieži atļāvās vairāk nekā nejaukas replikas, protams, allaž piebilzdams: “Bet par to jau mēs nerakstīsim.”

Ak, bet tādas lietas taču nedrīkst stāstīt žurnālistiem! Kur nu vēl mēģināt viņiem norādīt, par ko tad rakstīsim un par ko ne! Tāpēc tagad var lasīt Kola replikas pilnā to spožumā. Šo un to arī par Angelu. Un no tā turklāt var secināt, ka pēc viņas aiziešanas no politikas un līdz ar to neizbēgamās krišanas nežēlastībā uzzināsim vēl krietni daudz nepievilcīga par šīs dāmas rosīšanos.

Tostarp pieminētā Kola atmiņu grāmata “Testaments. Sarunu ar Kolu protokoli” tomēr izraisīja pietiekami lielu skandālu. Tiesa, tie, kuri regulāri seko politiskajiem notikumiem, kopumā neko īpaši jaunu neuzzināja, toties tur ir gana nepievilcīgu lietu saistībā ar daudziem Kola kolēģiem un laikabiedriem.

Un to spēks ir tieši tas, ka tās izskanējušas no viņa, nevis ir kaut kādas “dzeltenās preses pīles”, no kurām tradicionāli varētu viegli norobežoties, izrēķinoties ar konkrētajiem žurnālistiem. Un pašiem vāciešiem, šķiet, visnepatīkamākais laikam ir tas, ka Kola atmiņās platā straumē izlīst patiešām nepievilcīga informācija par Angelu…

To Kola atmiņu grāmatas daļu, kurā viņš vēstī, ka Angela ir absolūti neaudzināta būtne, kura neprot pat rīkoties ar nazi un dakšiņu, allaž cenšoties kaut ko no ēdamgalda pagrābt vienkārši ar roku, acumirklī tiražēja pilnībā visi – arī tālu aiz valsts robežām.

Bet par kaut ko, iespējams, krietni vien svarīgāku lielākā daļa nezin kāpēc turpina klusēt. Proti, Kols nepārprotami norāda, ka viņa “darbaudzināmā” ir vairāk nekā cieši saistīta ar amerikāņu specdienestiem un viņam pašam tas vienmēr esot bijis labi zināms. Daudzviet pasaulē pēc tādiem paziņojumiem lielākā daļa vairāk vai mazāk augsta līmeņa politiķu izlūdzas no miesassargiem ieroci un klusiņām nošaujas savā darba kabinetā.

Kā to līdzīgā gadījumā izdarīja, piemēram, bijušais franču premjerministrs Pjērs Beregovjū (1992–1993). Taču par to, ka Angelai nervi ir krietni vien stiprāki, var arī nešaubīties. Laikam jau būtu vienkārši naivi un pat smieklīgi no viņas sagaidīt goda pašnāvību, turklāt ne tikai fizisko, bet kaut vai tikai politisko. Vai vismaz atzīšanos, sak, jā, tā tas ir – nu un tad…

Tostarp Angela gan nekad nav slēpusi savu noslieci atbalstīt ASV un pat tādu kā šīs jocīgās sabiedrības glorificēšanu, atzīstot: “Mani vienmēr suģestējis amerikāņu sapnis, iespēja ikvienam gūt panākumus, iet savu ceļu, paļaujoties uz saviem spēkiem.”

Saistībā ar to var piebilst, ka Austrumvācijā puslīdz brīvi apciemot rietumvalstis varēja tikai pēc pensijas vecuma sasniegšanas, praktiski ne ātrāk par 60 gadiem (un, lai arī svētā tēva Kesnera ģimene baudīja nosacītu labvēlību tieši šajā puslīdz brīvās braukāšanas aspektā, tomēr realitātē to lāgā neizmantoja).

Šīs kolektīvās “audzināšanas” iespaidā arī Angela pat lāgā neplānoja pati savām acīm aplūkot, piemēram, Kaliforniju un Kluso okeānu, lai gan viņa to iespēja krietni vien agrāk – sava nākamā dzīvesbiedra Joahima Zauera pavadībā, un tas notika 1990. gadā. Tiesa, saistībā ar to var arī piebilst, ka nosacīts “liegums izbraukt uz tālām ārzemēm” Angelai jābauda arī tagad.

Proti, pēc stāšanās Vācijas kanclera amatā viņai vairs nebija tiesību veikt tāda veida braucienus, jo Vācijas un ASV ievērojamās laika starpības dēļ viņa nespētu ārkārtas situācijas gadījumā pietiekami operatīvi atgriezties savā valstī.

Vislabāk atalgotā un goda doktore

2006. gadā Angela Eiropas visaugstāk atalgoto valstu vadītāju sarakstā ierindojās 2. vietā, tikai par nieka tiesu atpaliekot no britu premjera Tonija Blēra. Tostarp var piebilst, ka par Blēru faktiski visi jau aizmirsuši (ieskaitot arī virkni viņa pastrādāto un vienkārši pieļauto starptautisko noziegumu), savukārt Angela tikai tagad – 2021. gada beigās – izlēmusi vairs nekandidēt uz Vācijas vadītāja amatu, un ar kriminālatbildību par starptautiskiem noziegumiem viņai neviens pat negrasās draudēt.

Var piebilst, ka Angelas kā Vācijas kanclera gada alga ir 190 000 eiro, un tas ir bez speciālajām piemaksām dažādiem dienesta izdevumiem. Bet viņa vēl ir Bundestāga deputāte, par ko arī pienākas alga, un tad kopā pa visām pozīcijām sanākot gadā aptuveni 300 tūkstoši. Katrā ziņā tā esot tā summa, no kuras Angela maksā skarbos eironodokļus.

Bet vēl tā paša 2006. gada septembrī izdevums Forbes piešķīra Angelai tobrīd pasaulē ietekmīgākās sievietes titulu, un tādējādi viņa no šīs pozīcijas izspieda iepriekšējos vairākus gadus tur gozējušos vēl vienu par neskaitāmiem starptautiskiem noziegumiem pagaidām no pelnītā soda izvairījušos figuranti, proti, bijušo ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu.

Atvaļinājumu Angela galvenokārt aizvada kalnos, turklāt allaž un uzsvērti par to pati norēķinās. Arī apģērbu viņa iegādājas pati, tiesa, vien ar to atšķirību, ka drēbnieki uz uzmērīšanu ierodas pie viņas mājās. Angelas rīcībā augu diennakti ir dienesta automašīna ar šoferi.

Atšķirībā no lielākās daļas valdības ministru un Vācijas federālo zemju premjerministru, kuri lieto galvenokārt speciālām bruņām klātus Mercedes vai BMW automobiļus, Angela izvēlējusies Audi. Cik zināms, Angelas rīcībā nav ne privātu lidmašīnu, ne jahtu, ne greznu villu.

Abi kopā ar vīru viņi arī mēdz vienkārši ceļot pa Eiropu. Saistībā ar to, ka aviopārlidojumu atlaides attiecināmas tikai uz pašu kancleri, ne uz viņas vīru, vāciski taupīgais Joahims tādos gadījumos lido pilnībā atsevišķi no sievas, jo tas ir ievērojami lētāk – maksa par vietu kancleres lidmašīnā esot pārāk augsta.

Angela esot arī ļoti skrupuloza attiecībā uz kanclera amatā saņemtajām dāvanām – visas, kuru vērtība pārsniedz 150 eiro, bez izņēmuma aizceļojot pie Bundestāga mantziņa.

Angela saņēmusi arī virkni Vācijā un citviet Rietumos nozīmīgu apbalvojumu un goda apliecinājumu, ieskaitot to, ka kļuvusi par Štrālzundē bāzētās organizācijas “Rotary International” goda biedru un ir arī, piemēram, futbola kluba “Energie Cottbus” goda biedre.

Tostarp atzinība Angelai pausta arī gluži zinātniskā līmenī: viņa ir Ebreju universitātes filozofijas goda doktore, Leipcigas universitātes goda zinātņu doktore, Vroclavas Politehniskā institūta goda zinātņu doktore, Telavivas universitātes filozofijas goda doktore.

Kas kundzei patīk

Izrādās, Angela paniski baidās no suņiem. Tas esot iesācies 1995. gadā, kad, atgriežoties mājās no sava atpūtas namiņa ar velosipēdu, jau pie pašas mājas viņai uzbrucis mednieku suns, turklāt paspējot nopietni savainot kāju, kamēr palīgos piesteidzās suņa saimnieks.

Laika gaitā šī Angelas fobija esot tikai pieņēmusies spēkā, un līdz pat šai dienai viņas aparāta līdzstrādnieki allaž iepriekš “attīra” jeb izolē no suņiem jebkuru telpu, kurā Angelai paredzēts ierasties.

Minēts, ka tieši šā iemesla dēļ viņai vienu­brīd lāgā nav veidojušās attiecības ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kurš pat divas reizes pamanījies pārkāpt Angelas “noteikumus par suņiem”.

Proti, 2006. gadā viņš tikšanās laikā uzdāvināja viņai plīša sunīti ar pavadiņu, bet vēl pēc gada, kad Angela apciemoja Putinu viņa Krimas rezidencē, pie viņiem pilnībā negaidīti ienāca Putina suns Konija. Vēstīts, ka ārēji Angelai esot izdevies saglabāt mieru, taču vienlaikus esot arī bijis skaidri redzams, ka šā viesa ierašanās, maigi sakot, nedarīja viņu laimīgu.

Vēl bez suņiem Angela jau kopš bērnības ļoti baidoties no negaisa – viņai esot neaprakstāmi bail kaut kur atrasties ārpus pajumtes tādā mirklī, kad visapkārt spīguļo zibeņi.

Neskatoties uz to, Angelu tomēr vērtē kā aukstasinīgu un savaldīgu politiķi, kā cilvēku, kurš lieliski spēj noslēpt savas patiesās emocijas.

Zināms, ka kabinetā uz viņas darba galda vienmēr atrodas neliela apsudrabota plāksnīte ar uzrakstu “In der Ruhe lieght die Kraft” (Spēks ir mierīgumā). Tiesa, šo īpašību Angelai tomēr nākas nepārtraukti pilnveidot, jo vairākkārt fiksēts, ka liela satraukuma brīžos Angela var ne tikai kārtīgi patrokšņot, bet pēkšņi arī lietot virkni tik spēcīgu vārdu un izteicienu, ka par gluži literāriem tos nekādi nevar nodēvēt.

Par to var pastāstīt, piemēram, bijušais ministrs Filips Reslers, kurš 2012. gadā neuzmanīgi bija atļāvies novirzīties no “ģenerālā kursa” saistībā ar Vācijas prezidenta vēlēšanām. Proti, tajā reizē viņš atļāvās nepakonsultēties ar kancleri un izteica atbalstu Joahima Hauka kandidatūrai, par ko Angela “esot bijusi tik ļoti neapmierināta, ka apveltījusi viņu ar tādiem vārdiem, kurus viņš nemaz nevar publiski atkārtot”.

Savdabīgs ir arī fakts par Angelas noslieci politikā ap sevi apzināti pulcināt jaunus un spējīgus līdzgaitniekus, par kuriem gan kaut kādā īpatnējā veidā kundzei allaž jau laikus ir pareizais viedoklis, ka viņi nekad nebūs spējīgi aizēnot viņu pašu, toties parasti viņa ļoti dāsni jeb vismaz prestiži visiem samaksā par pakalpošanu.

Laikabiedri par spilgtākiem šīs Angelas “politikas” pārstāvjiem mēdz minēt bijušo viņas preses sekretāru Ulrihu Vilhelmu, kurš tagad esot Bavārijas radio vadītājs, un viņa pēcnācēju amatā Stefanu Caibertu – abi visos aspektos esot absolūti līdzīgi.

Un vēl Angelas darba kabinetā esot arī leģendārās krievu imperatores Katrīnas Lielās, kura, kā zināms, pēc izcelšanās bija vāciete, portrets…

Angela spējusi praktiski visu mūžu iztikt bez tā, ko dēvē par skaistumkopšanas procedūrām un vispār liekas sevis izskaistināšanas, kā arī nenēsā gredzenus, aproces, krelles vai auskarus, nelieto smaržas. Gadu gaitā no rokmūzikas Angela jau pavisam esot attālinājusies, tagad priekšroku dodot klasiskajai mūzikai, galvenokārt Vāgnera operām un Baha un Bēthovena simfonijām.

Un vēl, izrādās, Angela ir ļoti kaislīga futbola līdzjutēja, kas turklāt izrādījusies pat ļoti noderīga aizraušanās, jo ļoti palīdzot izveidot labus kontaktus ar vīrieškārtas politiķiem.

Kādā sarunā ar žurnālistiem Angela atzinusies, ka ir vismaz vēl divas lietas, ko viņa labprāt vēlētos iemācīties tikpat labi, kā to dara vīrieši. Pirmā ir malkas skaldīšana, otra – runāt zemā balsī. Angela gandrīz nemaz nemēdz valkāt kleitas vai svārkus, galvenokārt nēsā bikškostīmus. Parasti tos viņai speciāli pašuj Hamburgas drēbniece Betina Šenebjē.

Angela nekad sevi nav uzskatījusi par feministi, gluži otrādi – allaž centusies uzsvērt, ka galvenokārt pat ļoti labprāt pakļaujoties vīriešiem, jo tā nu dabiskā kārtā esot iekārtota šī pasaule un tas absolūti neesot intelektuāli attīstītu cilvēku prāta darbs – mēģināt tajā kaut ko vardarbīgi mainīt. Angela teikusi: “Es nenosodu feministes par to, ka viņas mani neieredz. Bet es neieredzu feminismu. Tā ir inde!”

Angela vienmēr teikusi, ka viņai pat ļoti patīk ēdiena gatavošana, pati uzskatot, ka vislabāk viņai sanākot kartupeļu zupa, dažādi buljoni, šniceles un zivju ēdieni. Viena no vis­iecienītākajām viņas nodarbēm esot pīrāgu cepšana, un “vēl nekad neviens no viņas viesiem neesot devies mājup kārtīgi nesabarots ar tiem”. Bet ārpus mājas Angelai pašai ikdienā vislabāk patīk tradicionālā vācu zemnieku virtuve, kuras ēdienkarti praktiski pilnībā un nevainojami apguvis viņas pavārs. Savā ārpilsētas īpašumā Angela kopā ar vīru audzējot zemenes un regulāri eksperimentējot ar dažādu šķirņu kartupeļiem.

Angela joprojām ignorē visus, viņasprāt, absolūti liekos jaunāko saziņas līdzekļu tehnoloģiju sasniegumus, gluži mierīgi iztiekot bez visiem tiem facebukiem un vacapiem – pat elektroniskais pasts viņai lāgā nav vajadzīgs, pilnībā pietiekot tikai ar viedtālruņa īsziņām, turklāt ieskaitot jaunākās ziņas, kuras viņai sagatavo un īsziņas formātā atsūta Bundestāga preses dienests.

Viens no Angelas sapņiem šķiet savdabīgs – kārtīgi izbraukties Transsibīrijas ekspresī no Maskavas līdz pašai Vladivostokai. Bet kāds pusaforistisks Angelas paudums ir šāds: “Laime ir tad, kad vari saulainā dienā laiviņā iepeldēt tālu jūrā, bet greznība – vienkārši no sirds izgulēties.”

Personiskā dzīve. Ja tāda vispār ir…

Var lieku reizi pieminēt arī ļoti savdabīgo Angelas personiskās dzīves “blakus apstākli”, proti, ģimeni. Tāda viņai patiešām ir, tiesa, par viņas vīru ķīmijas profesoru Joahimu Zaueru galvenokārt esot zināms vien tas, ka viņa pirmā sieva no viņa izšķīrās nevis pēc tam, kad uzzināja par viņa dienesta romānu ar Angelu, bet gan pēc tam, kad pieķēra savu vīru gultā ar citu… vīrieti.

Un par Angelas attieksmi pret savu oficiālo vīrieti skaidri liecina arī tāds fakts, ka viņa viņu pat neuzaicināja uz savu kanclera inaugurācijas ceremoniju. Katrā ziņā viņš uz to neieradās, un neviens tā īpaši viņu tur nemaz negaidīja. Ļoti “augstas attiecības” buržuāziskā diskrētuma šarma visā pilnībā!

Vācu plašsaziņas līdzekļi joprojām nebeidz paust, ka viņi faktiski esot ideāls nākotnes jeb izmirstošās Eiropas paraugpāris – “homītis Zauers un lesbiete Merkele”. Šajā ziņā interesanti ir tas, ka neviens žurnālistus par šo un virkni pat vēl šokējošāku pret Angelu izvirzīto “apvainojumu” neapsūdz, nerīko vajāšanu un izrēķināšanos un pat neiesūdz tiesā.

Kā liecina daudzi līdzīgi gadījumi daudzviet pasaulē (tostarp arī Latvijā, kad, piemēram, publicēja nepievilcīgu faktu pārpilno grāmatu par mūsu odiozo eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kas šo dāmu parādīja ļoti nelāgā izgaismojumā, nesekoja ne centieni “attaisnoties”, ne sūdzēt tiesā autoru), tas nozīmē tikai vienu – trāpīts tieši desmitniekā!

Vārdu sakot, privātajā dzīvē Angelai viss ir kaut kā sarežģīti, samocīti, smagnēji. Ne tik salīdzinoši vienkārši, kā sanācis politikā.

Kas būs pēc aiziešanas

Kols nespēja pārdzīvot Angelas gluži reālo nodevību. Taču laiki mainās, un tas, kas tu biji agrāk, tu vairs nekad nebūsi. Tāpēc Kols varēja dusmoties, cik vien grib, savukārt Angela tagad bija tā, kura varēja atļauties būt arī augstsirdīga. Un viņa to nodemonstrēja, oficiāli uzaicinot Kolu uz savu 60 gadu jubilejas svinīgo pasākumu, sak, Helmūt, nu neāksties vairs, mēs taču visi labi saprotam, kas ir politika un tai raksturīgā nodevīgā alkatība un varaskāre, vai ne?

Turklāt patiesības labad arī jāpiebilst, ka līdz ar iesēšanos Vācijas kanclera krēslā atšķirībā no praktiski visiem saviem priekšgājējiem Angela tur neapauga ar visām “nelāgajām indevēm”, kas raksturīgas šīs pasaules varenajiem. Piemēram, Angela atteicās no kanclera apartamentiem, turpinot mitināties savā īrētajā dzīvoklī parastā daudzdzīvokļu namā.

Tiesa, viņa gan laikam nav lāgā iedziļinājusies faktā, ka ne gluži visus kaimiņus varētu apmierināt tas nežēlīgi stingrais režīms, kas viņiem tur tagad piespiedu kārtā jāievēro.

Un Angelas dzīvesvietas adrese nav nekāds noslēpums: 10117 Berlin, Am Kupfergraben 6. Rajons ļoti labs – faktiski pats Berlīnes centrs, iepretim slavenajam Pergamona muzejam. Standarta daudzdzīvokļu nams, kurā Angelas īrētais dzīvoklis atrodas 4. stāvā.

Angela gan vienmēr apgalvojusi, ka nekad nespētu visu laiku dzīvot pilsētā. Vēl gluži nesen vismaz reizi nedēļā viņa kopā ar savdabīgo dzīvesbiedru apmeklēja vietējo lielveikalu, bet brīvdienās mēdza izbraukt uz Hēnvaldes ciematu netālu no Polijas pierobežas, kur viņiem pieder ārpilsētas namiņš, kas joprojām līdzīgs tām būvēm, kādas faktiski visās sociālistiskā bloka valstīs bija atļauts būvēt legālajos 600 kvadrātmetros tieši šim nolūkam piešķirtās zemītes.

Bet lieliskos laika apstākļos Vācijas kancleri pat pārsteidzoši regulāri varēja arī sastapt itin drosmīgā peldkostīmā, pastaigājoties un atpūšoties pie vietējā ezera. Vai vispār iespējams būt vēl tuvāk tautai? Tostarp laikabiedri, kuri spilgti atceras Angelas agrāko laiku kaislību peldēties vispār kailai, tagad tikai dziļdomīgi šūpo galvu – lūk, kā cilvēku tomēr maina nodarbošanās ar politiku…

Un nevar jau arī apgalvot, ka nemaina. Tas, ka Angela tagad atteikusies atkal jau uz kārtējo termiņu kļūt par Vācijas kancleri, kas, kā pauduši vērtētāji, ja viņa to vēlētos, principā pat varētu izdoties visnotaļ elementāri (taču no tā kategoriski ieteikuši atteikties gan pašmāju polittehnologi, gan galvenokārt amerikāņu un NATO ideoloģiskie padomdevēji, jo tādā gadījumā viņiem jau pilnībā aptrūktos argumentu, piemēram, Krievijas vai Baltkrievijas prezidentu zākāšanai par faktiski to pašu), absolūti nenozīmē arī to, ka viņa vispār aiziet prom no Eiropas politikas augstākajiem ešeloniem.

Visdrīzāk, būs pat pilnībā otrādi. Daudz kas liecina, ka par īpašajiem nopelniem galveno ārvalstu sabiedroto interesēs Angelai jau praktiski esot nodrošināts “Eiropas prezidenta” postenis. Turklāt tam neiebildīšot arī Krievija. Atliekot vien sagaidīt kundzes pašas labvēlīgo piekrišanu.

Var piebilst, ka Angela savus laurus plūkusi galvenokārt ar to, ka savā partijā ieņēmusi izteikti centrisku pozīciju, cenšoties “šauri kristīgo” partiju pārvērst īstenā “tautas partijā”, lai tādējādi piesaistītu maksimāli plašas vēlētāju aprindas. Viņa KDP rīcības programmā ieviesusi kursu uz “cilvēcību, taisnīgu attieksmi pret visām paaudzēm, mīlestību pret savu nāciju un dzimteni, nesaudzīgu cīņu pret birokrātiju”, uzsverot, ka “jaunajai Eiropai jāvēršas ar seju pret visiem, ieskaitot arī maznozīmīgas sociālās un etniskās grupas”.

Tostarp vispār saistībā ar ārējo politiku un Kola atziņām par Angelas sakariem ar amerikāņu specdienestiem viņa patiešām pazīstama kā amerikāniskās ekspansijas kursa atbalstītāja, kā arī paudusi vēlmi izveidot “īpašas attiecības un pilnībā jaunu aliansi” ar Franciju un vairākkārt konsekventi iestājusies pret iespējamu Turcijas pievienošanu Eiropas Savienībai.

Tāpat Angela allaž atbalstījusi amerikāņu ierosināto tā dēvēto sankciju noteikšanu Krievijai, vienlaikus gan paužot, ka Vācija nepiegādās Ukrainai ieročus, lai uzturētu iespēju visus tur saveidotos konfliktus atrisināt bez liekas asins izliešanas. Amerikāņus gan tas lāgā nav apmierinājis, taču Angela allaž pratusi prasmīgi izlavierēt šajās attiecībās, tostarp 2015. gada jūnijā viņa atklāti paziņoja, ka tā dēvētais konflikts Donbasā “kļuvis par eksāmenu Vācijas un Krievijas savstarpējās attiecībās”.

Merkeles citāti

Vidus atrodas pa labi no pa kreisi.

Atceros padomju laika Maskavas universālveikalu GUM, kad tur bija rinda pēc lietussargiem. Tagad tur ir viss, būtu vien tikai nauda.

Tas, kurš izlēmis savu dzīvi veltīt politikai, labi zina, ka naudas pelnīšana nav galvenā prioritāte.

Tas, kurš runā pilnībā atklāti, līdz sarunas biedram var aiznest pat pilnībā pretēju viedokli.

Sarežģītā konfliktā ļoti retos gadījumos principā mēdz būt tā, ka vainīga varētu būt tikai viena puse.

Jautājums nav par to, vai mēs varam mainīties, bet par to, vai varam mainīties pietiekami ātri.

Kad runa ir par cilvēka godu un cieņu, mēs nevaram iziet uz kompromisiem.

Mums, Eiropas Savienībai, tagad nāksies ievilkt elpu uz pieciem vai vairāk gadiem.

Mūsdienās vecāki vairs nesagaida, ka bērni nāks un turpinās strādāt ģimenes uzņēmumā, viņi paši mudina viņus uzsākt jaunu karjeru.

Lielākā daļa mūsu kampaņu formātu, ieskaitot tālrādes debates, atspoguļo to, ka mēs Vācijā tiešā veidā balsojam nevis par cilvēku, kā tas ir ASV vai Francijā, bet gan par partijām.

Es vēlos demonstrācijas bez vardarbības un grautiņiem. Es vēlos, lai mēs sevi apliecinātu kā iecietīga valsts, kurā dažādie viedokļi ir izteikti un uzklausīti.

VDR kā sabiedrībai savā iedabā bija maz kopīga ar individuālo attīstību, drīzāk ar kolektīvo. Jo mazāk jaušams individuālisms, jo mazāks vispārējais uzbudinājums.

Cilvēks, kuram nav paša partijas atbalsta, nevar vest Vāciju pa pareizo ceļu.

Mēs izdarīsim visu, lai varētu atkārtot: mēs vēlamies, lai Krievija kļūst par mūsu partneri, mēs vēlamies būvēt eiropeisko pasaules iekārtojumu kopā ar Krieviju, nevis pret Krieviju.

Tas, kurš nerunā vācu valodā, mums nav vēlams.

Demokrātija paliek lieliska lielā mērā tāpēc, ka tajā iebūvētās izmaksas un pretsvari to ilgtermiņā padara mazāk pakļautu bojāejai.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
“Arī veikalā kasierei tagad jābūt vakcinētai. Uz kurieni tu iesi?” Kreituse par pedagogiem, kuri draud pamest darbu 156
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis priecājas, ka meita saslimusi ar Covid-19: “Kā akmens no sirds novēlās…” 131
4 stundas
Daina Šulca
Ziņas
“Mēs sapratām, ka te paliksim, te novecosim.” Kurzemnieku Jablonsku ģimene 12 gados iedzīvojusies Dānijā 165
1 diena
LE
LETA
Ziņas
No rītdienas mainīsies kārtība, kā SPKC apzinās kovida slimniekus 31
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Viņš ir vecs vecis, nav simpātisks!”: Olga Kambala TV šovā paziņo, ka aktieris Lauris Dzelzītis “nepiestāv” viņas draudzenei 66
10 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Ekonomists ieskicē Latvijas nākotni: “Es pilnībā neņemtos izslēgt, ka nebūs nodokļu celšanas.” 28
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Man kolēģītes arī meklē. Mēs esam vairākas skolotājas”: apgalvo pedagoģe, kas ar sludinājuma palīdzību meklēja iespēju saslimt ar Covid-19 57
1 stunda
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: “Šī ir tā reize, kad radusies vēlme atbalstīt pēdējā laikā tik bieži kritizēto valdību” 69
4 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis priecājas, ka meita saslimusi ar Covid-19: “Kā akmens no sirds novēlās…” 131
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Man kolēģītes arī meklē. Mēs esam vairākas skolotājas”: apgalvo pedagoģe, kas ar sludinājuma palīdzību meklēja iespēju saslimt ar Covid-19 57
20:42
LA
LA.LV
Kokteilis
Šodien pārsteidzīga rīcība novedīs pie nepareiziem secinājumiem! Horoskopi 17.oktobrim 1
19:51
LE
LETA
Ziņas
Trīs Latvijas pilsētas: paziņo, kur pagājušajā diennaktī atklāts visvairāk Covid-19 inficēto 2
19:26
LA
LA.LV
Ziņas
Ministrs Tālis Linkaits: “Viens ir draudēt, ka iesi prom no darba, pavisam kas cits – pieņemt šo lēmumu.” 136
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Melnais rekords” pārspēts: Latvijā pagājušajā diennaktī reģistrēts līdz šim lielākais Covid-19 saslimušo skaits 95
8 stundas
AT
Andris Tiļļa
Praktiski
Mantotais nams Bieriņos: pilna māja mākslas mūzu
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Laikraksts “Bauskas dzīve” publicē sludinājumu: skolotājas meklē Covid-19 pozitīvos, lai varētu saslimt 117
11 stundas
EL
Egils Līcītis
Stāsti
Politiķis Mārtiņš Kossovičs: “Kāpēc nevaram jau tagad atklāti pateikt pilsētniekiem – lūdzu, nepērciet mašīnas ar lieliem dīzeļiem!” 28
Intervija 9 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Viņš ir vecs vecis, nav simpātisks!”: Olga Kambala TV šovā paziņo, ka aktieris Lauris Dzelzītis “nepiestāv” viņas draudzenei 66
10 stundas
Uldis Šmits
Ziņas
Pārkāpta kārtējā sarkanā līnija. Vai kaimiņos briest breksita analogs Polexit? 134
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Viņš bija apbēdināts un pat aizkaitināts”: princis Viljams pastāsta, ka viņa dēls princis Džordžs skolā esot vācis atkritumus 2
9 stundas
AG
Aleksejs Grigorjevs
Ziņas
Aleksejs Grigorjevs: “Latvijā vajadzētu koordinēt savu politiku attiecībā uz “Ziemeļu straumi” ar Poliju”
8 stundas
RO
Regīna Olševska
Veselam
Katru gadu aptuveni 1200 sievietēm Latvijā diagnosticē krūts vēzi, bet skrīningu veic tikai katra trešā paciente
9 stundas
IM
Ingrīda Mičāne
Laukos
“Nākotne laukos pozitīva, ja pievēršas modernizācijai un robotizācijai!” Zemnieki dalās pieredzē 11
14 stundas
IK
Inga Kaļva-Miņina
Stāsti
“Esam kā sava personāža advokāti. Tajā pasaulē ir jāienirst, cik vien dziļi var!” Saruna ar aktieri Kārli Tolu
13 stundas
LE
LETA
Ziņas
Degvielas cenas Baltijā turpina paaugstināties jau ceturto nedēļu 7
12 stundas
IB
Ivars Bušmanis
Ziņas
Itāļi atceļ OIK, spāņi samazina elektrības nodokli. Kā citur kompensē enerģijas cenu pieaugumu? 43
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Kariņš komentē izplatīto video: “Tas parāda vienu no manām brīvā laika aizraušanām – mūziku.” 152
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Arī veikalā kasierei tagad jābūt vakcinētai. Uz kurieni tu iesi?” Kreituse par pedagogiem, kuri draud pamest darbu 156
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieces – Daiga un Dinija
10 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Ministrs aicina visus jau tagad iegādāties respiratorus. Vai turpmāk tie būs jālieto obligāti? 200
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Komēdija “Svingeri krievu gaumē” uzsāk ceļu pie skatītājiem ar Dmitriju Nagijevu galvenajā lomā 16
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Ziemassvētku zvaigzne – puansetija: kā to kopt pareizi, lai tā uzziedētu atkal? 1
2 dienas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Mūs piespiež izvēlēties starp cilvēkiem, cilvēcību…” Uzņēmēja pieņem smagu lēmumu un slēdz kafejnīcu 132
2 dienas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Saimnieces recepte: kā pareizi skābēt kāpostus, lai tie vienmēr izdotos izcili 6
2 dienas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šonedēļ nevajadzētu izvirzīt pārāk lielus mērķus! Horoskopi no 18. līdz 24.oktobrim
10 stundas
GK
Guna Kārkliņa
Kokteilis
Pamazām kļūs vieglāk? Astroloģe prognozē, kas mūs sagaida no 15. oktobra līdz 10.decembrim 12
2 dienas