Laikmetīgās dejas trakums Ropažos 0
No 24. līdz 31. augustam Ropažu novadā, kā arī Garkalnes novada Upesciemā, Tīnūžos, Ikšķilē, Suntažos un Inčukalnā norisināsies ceturtais laikmetīgās dejas festivāls “Vides deja 2014”. Tā laikā būs skatāmas desmit laikmetīgās dejas izrādes pašmāju un ārvalstu dejotāju izpildījumā. Notikuma priekšvakarā – saruna ar festivāla producenti Liliju Liporu.
Lilija Lipora – horeogrāfe, kustību režisore, dejotāja – savā profesionālā darbībā strādājusi gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, gan dejas un skatuves mākslas entuziastiem, gan profesionāliem māksliniekiem kā Latvijā, tā citviet Eiropā. Kopš bērnības dejojusi tautas dejas, studējusi agronomiju, apguvusi deju kolektīva vadītāja profesiju, pabeigusi horeogrāfijas specialitāti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Dejojusi Valsts deju ansamblī “Daile”, kur paralēli folkbaletam apguvusi pirmos modernā baleta dejas soļus. Laikmetīgo deju mācījusies pie Olgas Žitluhinas.
– Kas īsti ir laikmetīgā deja?
L. Lipora: – Termins nav tik ļoti sens, kaut dejas virziens ar savu tehniku un skolu pazīstams kopš 20. gadsimta sākuma. Taču vienubrīd dejotāju aprindās secinājām, ka īsti precīza latviska apzīmējuma nav. Sacījām – modernā, mūsdienu deja, līdz Horeogrāfu asociācijā vienojāmies, ka angliskajam “contemporary dance” visprecīzāk atbilst jēdziens “laikmetīgā deja”. Laikmetīgā deja rodas no mākslinieka intelektuālā, emocionālā, garīgā piedzīvojuma, tai raksturīga dažādu žanru sintēze, dejas izrāde bieži vien ir kādas noteiktas tēmas dziļa pētījuma rezultāts.
– Un kas interesē jūs?
– Kapitālisma, biznesa tehnoloģiju laikmets un cilvēcība, datori un mīlestība, pilsēta un lauki, sociālās un politiskās problēmas, kas ietekmē mūsu dzīvi.
– Vai atceraties pašas pirmo dejas stundu?
– Līdz skolas vecumam dzīvoju kārtīgos laukos Niedrupē, Vecuma pagastā pie Krievijas robežas. Palaikam pagalmā iedancoja čigāni, kuri allaž tika pacienāti un padzirdīti. Kad man bija divi gadi, māsa esot iemācījusi dejot valsi. Talkās, ballītēs, bet citkārt vienkārši tāpat tiku sniegusi mājiniekiem dažādus jocīgus priekšnesumus. Bērns jau ir ļoti brīvs savā plastikā un izpausmēs. Manam tēvam un, protams, arī mammai ļoti patika dejot.
– Jūs muzicējat un dziedat danču mūzikas grupā “Trejdeviņi”. Kas danci atšķir no dejas?
– Ir skatuviska, priekšnesumu māksla un ir tautas danči – sociālā vide, ballīte, iepazīšanās, saskarsme, dialogs. Dančos atšķirībā no diskotēkas izteiktākas ir pāru dejas. Viens sāk, uzaicina nākamo, un, kad tauta rindojas gājienos, arvien vairāk un vairāk telpā uzvirmo neaprakstāms kopīgas enerģijas vilnis, no kura cilvēki uzlādējas. Bet no latviskās tradicionālās kultūras viedokļa dāmas viena ar otru gan nekad nedanco.
– Kāpēc laikmetīgās dejas festivālam dots nosaukums “Vides deja 2014”?
– Protams, vienmēr patīkami dejot uz labas kvalitatīvas skatuves ar tehnisko aprīkojumu, taču laikmetīgā deja meklē arī citus laukumus. Bieži vien pati vide māksliniekam pasaka priekšā dejas risinājumu. Es šajā žanrā strādāju daudzus gadus, un man allaž gribējies paplašināt laikmetīgās dejas pazinēju loku. Un viens no paņēmieniem ir iet cilvēkiem tuvāk – dejot parkos, ielās, neierastās vietās.
– Kā Ropažu riepu servisā un futbola laukumā…
– Jā, var dejot arī vecās pilsdrupās, kokos, ūdenī… Iepriekšējā gadā pēc Izraēlas mākslinieku laikmetīgās dejas izrādes viens stalts latviešu puisis man atzinās, ka viņam vai aizbraucis jumts, jo nav varējis iztēloties, ka kaut kas tāds vispār iespējams. Mani pašu nupat Kuldīgas pilsētas svētkos pārsteidza vertikālās dejas teātris no Francijas. Mākslinieki dejoja pie kultūras nama sienas iekārtās gumijās. Atmosfēru veidoja, izmantojot videoprojekcijas. Aizraujoši.
– Kādēļ jūs šogad šo starptautisko norisi dēvējat par Ropažu festivālu?
– Festivāla mājvieta otro gadu ir Ropaži, lai gan šogad dažas aktivitātes notiks arī blakus novados. Festivāls nekad nebūtu izdevies tādā līmenī, ja es nebūtu satikusi atsaucīgus, darboties gribošus un radošus cilvēkus Kultūras un izglītības centrā Ropažos. Lauvas tiesu līdzekļu ir piešķīrusi Kultūras ministrija, un mūs atbalsta arī Kultūrkapitāla fonds, tādēļ visas izrādes ir bez maksas.
– Pēc jūsu radošajā tandēmā ar dzīvesbiedru Leļļu teātra aktieri Edgaru Liporu veidotās un viņa izpildītās monoizrādes “Karavīrs” Pulvertornī dzirdēju visdažādākos spriedumus par šīs bezvārdu, tikai ķermeņa valodas izrādes saturu. Kur meklējama laikmetīgās dejas uztveres atslēga?
– Prasmē uzdrošināties traktēt izrādi tā, kā jūs to vēlaties un kā jūs to redzat. Man kā horeogrāfei ir interesanti uzrunāt skatītāju dažādos līmeņos – emocionālā, simboliskā, idejiskā. Protams, skatītājs var paņemt viņa uztverei atbilstošo. Arī simboli lasāmi dažādi. Četrgadīgs puika pēc “Karavīra” izrādes bija sajūsmā – vai, kā tur kāvās! Divdesmitpiecgadīgs vīrietis sirpi tulko kā likteni, bet sešdesmitgadnieks – kā padomju varas simbolu. Neesam domājuši ne vienu, ne otru, bet abiem pieaugušajiem ir taisnība un saskan ar mūsu galveno uzstādījumu – svešas varas ietekmes atklāsmi.
– Varbūt paveriet šā festivāla aizraujošākās lappuses.
– Viesosies divas ārzemju grupas – no Norvēģijas un Čehijas. Kad mēs ar Edgaru bijām Oslo, norvēģu laikmetīgās dejas horeogrāfu duets Siri Jentveds un Selle Halla mūs uzrunāja tieši ar savu domāšanas veidu. Kā īpašie viesi uzstāsies arī čehu horeogrāfes Lenkas Vagnerovas deju kompānija ar pagājušā gada labāko deju izrādi Čehijā “Riders”. Abi ar Edgaru izvēlējāmies to uzaicināt uz Latviju arī harismātiskās dejotājas Andreas dēļ, kura savās mājās dejo arī fantastiskā izrādē par vilceni. Tā veidota pēc romāna par sievieti, kura skrien ar vilkiem, un stāsts ir par to, cik daudz zināšanu mēs kristietības, ekonomisko un dažādu hierarhisko uzslāņojumu dēļ laika gaitā esam zaudējuši. Ārkārtīgi interesanta solās būt arī dejotājas Andreas un viņas kolēģa Radoslava vadītā meistarklase Ropažos.
– Interesanti, bet visiem zināmo vīru kopu, kura ar savām nacionālajām dziesmām 11. novembrī Lāčplēša dienā allaž dzirdama pie Rīgas pils mūra, arī sauc “Vilki”, bet dāmu grupu – “Vilcenes”. Vai jūs pati arī esat tajā dziedājusi?
– Ilgāku laiku – jā, bet tagad vairs neatliek laika… Bet “Riders” mani pārsteidza, cik viss ir līdzsvarā – gaisma, scenogrāfija, dramaturģija, mūzika. Izrāde ir par lietām, kas mums apkārt, bet ko nejūtam. No mūsu pašu iestudējumiem piedāvāsim kritiķu un skatītāju jau atzinīgi novērtēto horeogrāfes Olgas Žitluhinas pilna vakara dejas izrādi “Ārā”. Būs arī divas “Spēlmaņu naktij” nominētās izrādes – Elīnas Breices “Cik tuvu” – par ilgstošu pāra kopā esamību un tā meklējumiem starp robežu “es” un “mēs” – un otrs “Dejas anatomijas” iestudējums “Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?” – izrāde lekcija ar dejas kritiķes un dramaturģes Intas Balodes vēstījumu. Pētījums par amerikāņu izcelsmes mākslinieku, dejas reformatoru Aisedoras un Raimonda Dunkanu personībām, mākslas un dejas filozofijas procesiem 20. gadsimta sākumā. Aisedora Dunkane bija pirmā, kas iestājās par dejas brīvību un arī neglītu kustību plastiku un estētiku. Arī mūsdienās lielā daļā sabiedrības salīdzinājumā ar skaisto un estētiski “pareizo” baletu laikmetīgā deja joprojām ir absolūti nepieņemta, tādēļ cenšamies pavērt skatu uz tās skaistumu. Manis veidotā izrāde “Abi” ir īpaša ar to, ka tajā piedalās divi mākslinieki – dejotāja Eva Vancāne un velotriālists Jānis Lācis –, kurš ikdienā taisa trikus ar riteni, lec no jumtiem un citiem augstumiem. Velotriālista rīcībā būs tikai baleta grīda – ne kur uzlēkt, ne pakāpties. Stāsts būs par to, vai divu dažādu profesiju vai vienkārši divu dažādu uzskatu cilvēkiem iespējams saprasties. Interesants pētījums, eksperiments būs “Būt kopā”, kuru izdejos tautas deju kopa “Dziga” no Rēzeknes. Pat profesionāļiem būtu grūts uzdevums vienā uzvedumā dejot gan tautiskā, gan laikmetīgās dejas stilā. Lai gan laikmetīgo deju pamatā apgūst Kultūras akadēmijas studenti, šajā festivālā mēģinu arī iekļaut Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu darbus.
– Vai laikmetīgā deja Latvijā ir atšķirīga nekā citās valstīs?
– Atšķirīgs ir domāšanas veids. Ģeogrāfiskā vide. Izglītība. Šobrīd māksliniekiem ir iespēja dzīvot dažādās rezidencēs ārpus Latvijas. Būtu ļoti interesanti izpētīt, kā mainītos iznākums, ja horeogrāfs vienu un to pašu darbu veidotu, dažus mēnešus dzīvojot, piemēram, Londonā un tad – kādā civilizācijas neskartā salā. Pirms diviem gadiem biju Izraēlas dejas platformā – ar valsts atbalstu sarīkotā dejas gadatirgū – kur piecās dienās noskatījos 35 izrādes. Saskatīju ļoti raksturīgu iezīmi – mākslinieki runā par līdzīgām tēmām, izvēlas līdzīgus muzikālos materiālus, un arī tehniskā varēšana ļoti daudziem ir līdzvērtīga. Diemžēl mums Latvijā pietrūkst tādas dejas platformas ar pasaules vērienu.
