Cilvēku atlase evakuācijas centros 16
Pēc 15. augusta Gorohovecas nometnē sāka ierasties brīvprātīgie no dažādiem Krievijas apgabaliem, dažkārt 100 – 200 cilvēku grupās, dziedot dziesmas, piemēram, “Div’ dūjiņas”. Lielākie evakuācijas centri bija Volgas augštecē izvietotajos kolhozos. Cilvēki Gorohovecas nometnē nonāca pa vairākiem ceļiem: brauca paši, jo bija dzirdējuši par divīziju, LK(b)P CK izsūtīja apkārtrakstus kara komisariātiem, apgabalus apbraukāja LK(b)P CK pārstāvji, notika mobilizācijas akcijas un bija karaklausībai pakļautie.
Mobilizācijas akcijas galvenokārt bija orientētas uz tiem, kas bija izbraukuši no Latvijas un atradās PSRS, nevis uz tiem, kas jau dienēja kādā Sarkanās armijas daļā, izņemot 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīrus. Vispirms atklājās haotiski notikušās evakuācijas sekas, jo bija jānoskaidro, kur atrodas evakuējušies, un pēc tam viņi jāpārliecina pieteikties armijā. Lai to atrisinātu, galvenā loma bija LK(b)P CK un Latvijas PSR TKP. 1941. gada 21. augustā Jānis Kalnbērziņš un Vilis Lācis nosūtīja rakstu J. Ščadenko, kurā līdz 25. augustam lūdza sūtīt uz divīzijas formēšanās vietu “Latvijas PSR pilsoņus, ne tikai latviešus, bet arī krievus, ebrejus un citus no Latvijas teritorijas: gan karaklausībai pakļautos, gan brīvprātīgos, LK(b)P CK un Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta pārstāvju salīgtos un atlasītos”. Rīkojums par “salīgtajiem” bija jānosūta vairāku apgabalu un novadu kara komisariātiem. Termiņš izrietēja no Maskavas kara apgabala kara padomes noteiktā divīzijas noformēšanas gala datuma.
Evakuēto latviešu vidū ziņa par latviešu divīzijas veidošanu izplatījās 10. – 15. augustā, kad viņi arī sāka saņemt mobilizācijas pavēstes. Tās galvenokārt bija adresētas kādā administratīvā teritorijā, piemēram, ciemā dzīvojošajiem vīriešu kārtas latviešiem un Latvijas PSR pilsoņiem. Daudziem evakuētajiem paziņojums par latviešu strēlnieku vienību formēšanu pienāca īsti laikā, “kā atpestīšana”. Īpaši daudz latviešu ieradās no Kirovas un Jaroslavļas apgabaliem, kā arī no Čuvašijas un Padomju Savienības dienvidaustrumu apgabaliem. Dažkārt latviešus negribēja atlaist, jo viņus uzskatīja par labiem strādniekiem fabrikās, kolhozos utt. Bieži lūgumiem laist armijā sekoja atteikums, pamatojot, ka “arī darbs kolhozā ir kā cīnīšanās frontē”. Citi kolhoznieki latviešu brīvprātīgu došanos uz fronti vērtēja ar lielu neizpratni. Piemēram, Eduards Berklavs savās atmiņās min, ka nereti kolhoznieki uz latviešiem raudzījās kā “uz nenormāliem”. Ja tika iesaukts kāds no vietējiem iedzīvotājiem, to uzņēma kā lielu nelaimi un atzīmēja “ar vairāku dienu nepārtrauktu dzeršanu”.
LK(b)P CK arī sūtīja vervēšanai uz rajoniem vairākus Latvijas kompartijas un komjaunatnes organizāciju pārstāvjus. Katra no šīm personām darbojās divos līdz četros rajonos, kur veica brīvprātīgo atlasi. Pieejamie dati liecina, ka Tatārijas APSR un Uļjanovas rajonā no 28. augusta līdz 12. septembrim tika salīgti un nosūtīti caur Tatārijas kara komisariātu uz Gorkiju 700 cilvēki. Karavīri apliecina, ka parādījušies “tādi vervētāji”, kuri stāstījuši par divīzijas veidošanu ar mērķi atbrīvot Latviju un Rīgu.
Bija cilvēki, kas, uzzinot par iesaukšanas punktiem, devās uz tiem, lai pieteiktos divīzijā. Pieteikšanos nereti aizkavēja atbilstošu (Latvijas PSR pilsonību apliecinošu) dokumentu trūkums. To mēdza atrisināt atšķirīgi: gan uzdodami lieciniekus, gan tie, kas 1941. gadā Latvijā bija iesaistīti kādās padomju varas struktūrās, uzrādīdami savas apliecības.
1941. gada 25. septembrī divīzijā bija 10 601 karavīrs. Cilvēki bija ieradušies no 24 apgabaliem. Visvairāk no Gorkijas – 2592, Kirovas – 1666, Jaroslavļas – 1416. 1941. gada 8. oktobrī J. Kalnbērziņš un V. Lācis ziņoja J. Staļinam par divīzijas formēšanas gaitu, ka “uzdevums šajā brīdī ir izpildīts un Latvijas strēlnieku divīzija ir nokomplektēta ar ierindas, komandējošo vadošo un politisko sastāvu, nodrošināta ar nepieciešamo bruņojumu un sagatavota karadarbībai”. Brīvprātīgo skaits bija liels. Ziņojums liecina, ka 8. oktobrī tie bija aptuveni 70% divīzijas karavīru. 15% divīzijas sastāva bija komunisti un komjaunieši. Kopumā oktobra sākumā (4. oktobra dati) divīzijā bija 10 877 karavīri.
Septembra otrajā pusē situācija mainījās, acīmredzot dienestam derīgo cilvēku rezerves samazinājās, jo 17. septembrī atzīmēts, ka “pēdējās dienās vāji nāk papildinājums. Nepieciešams būtu vēl reizi no galvenajiem latviešu pulcēšanās centriem paātrināt cilvēku sūtīšanu”. Septembra beigās bija izsludināta oficiāla latviešu mobilizācija, tā deva papildinājumu no Sibīrijas apgabaliem un Dienvidu austrumu republikām. Divīzijas štāba priekšnieks Oļģerts Ķincis uzsver, ka arī tie latvieši, kas Padomju Savienībā bija dzīvojuši “visus šos gadus, ar mobilizāciju tika ieskaitīti 201. divīzijā”.
Sākot ar oktobri, divīzijas papildināšana notika tikai uz karaklausībai pakļauto no kara komisariātiem atsūtīto rēķina.
No visa 201. latviešu strēlnieku divīzijas personālsastāva 1941. gada decembrī 51% bija latvieši, 26% krievi, 17% ebreji, 3% poļi un 8% citi. 1941. gada decembrī 90% personālsastāva bija Latvijas iedzīvotāji, 58% karavīru bija vecumā līdz 30 gadiem.
Sadalot karavīrus pa grupām (Latvijas pilsoņi, militārā pieredze, sociālā izcelšanās, politiskā piederība u.c.), jāuzsver, ka lielākā bija Latvijas pilsoņi, kas bija dienējuši Latvijas armijā. Nav precīzi nosakāms, cik, bet bija tādi, kas piedalījušies Pirmajā pasaules karā un Padomju Krievijas pilsoņu karā, daļa no tiem bija palikuši dzīvot Padomju Savienībā, daļa 20. gados atgriezās Latvijā. Padomju Savienībā palicēju dzīves ceļš bija veidojies atšķirīgi, daļa bija taisījusi karjeru Sarkanajā armijā, piedzīvojusi 1937. – 1938. gada represijas, bija arī tādi, kas cīnījušies Spānijas pilsoņu karā (1936 – 1939).
Atsevišķa grupa bija, piemēram, milicijas šoferi, dzelzceļa darbinieki, jūrnieki. Skatot sīkāk pēc militārās pieredzes, šie cilvēki piederīgi bijušajiem 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīriem, Latviešu brīvprātīgo pulku karavīriem, Rīgas Kājnieku karaskolas kursantiem, IeTK darbiniekiem (miliči), kā arī tiem, kas ir tikai dienējuši Latvijas armijā. Daļa no tiem, kas bija dzīvojuši Latvijā, bija darbojušies Komunistiskās partijas pagrīdē un savu politisko aktivitāti varēja apliecināt pēc 1940. gada 17. jūnija. Viņi visbiežāk ieņēma dažādus amatus Latvijas PSR valdības un partijas iestādēs. Viņu vidū bija arī vairāk nekā desmit Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu.
Novembra beigās tomēr nepieciešamo cilvēku skaitu – 11 422 – nebija izdevies savākt. 25. novembrī divīzijā bija 10 799 karavīri. Komplektēšana nebija viendabīga. To ietekmēja ne tikai kara komisariātu darba stils vai LK(b)P CK aktivitātes, bet arī evakuējušos cilvēku pirmā reālā saskarsme ar dzīves apstākļiem PSRS, kam bija liela nozīme cilvēku vēlmē nonākt divīzijā. 28. novembrī nenokomplektētas bija strēlnieku rotas (trūka 600 cilvēku). Pēc divīzijas komandiera J. Veikina aprēķiniem, divīzijai trūka cilvēku viena strēlnieku bataljona apjomā, un tas, pēc divīzijas komandiera domām, nākotnē “radīs draudus pilnvērtīgai divīzijai un sevišķi sarežģīs jautājumu par rezerves bataljonu”. Slimību dēļ rudenī divīzija zaudēja aptuveni 300 cilvēkus. Dienestam armijā vecuma neatbilstības un politisku motīvu dēļ nederēja 452 cilvēki.
Nenokomplektēšanu veicināja arī apstāklis, ka, vai nu pašiem piesakoties, vai salīgšanas rezultātā divīzijā nonāca dienestam nederīgi cilvēki, par ko divīzijas vadība ziņoja J. Kalnbērziņam, lūdzot dot norādījumu kara komisariātiem nesūtīt “slimos, mazgadīgos un vecos”. Daudziem cilvēkiem savukārt bija grūti pierādīt, ka viņus kādu iemeslu dēļ nevar iekļaut divīzijā.
Uz iesaukšanas punktiem devās ne tikai iesauktie, bet arī “neiesauktie sešdesmitgadīgie un piecpadsmitgadīgie, kas cerējuši iestāties armijā par brīvprātīgajiem, lai tiktu dzimtenē”. Laikraksta “Latvijas Strēlnieks” redaktora V. Kalpiņa atmiņas liecina, ka pusaudžu vēlēšanās nokļūt divīzijā sākotnēji radīja problēmas un netika atbalstīta. Tomēr nereti viņi divīzijā iekļuva saviem spēkiem, paziņodami, ka ir pazaudējuši dokumentus. Pēc V. Kalpiņa domām, otra grupa, kura bija “pazaudējusi dokumentus”, bija tie, kuriem iesaukuma gadi jau pāri, tie savukārt “rūpīgāk skuvās, lai tikai nerēgotos kāds sirmāks bārdas rugājs”. Vecuma ziņā iesaukšanas robeža bija 60 gadi, tāpēc dažkārt atmiņās minēts, ka “vīriešus ņēma visus, reti kuru izbrāķēja. Ņēma līdz 60 gadiem. Viss vienalga – virsnieks vai kareivis.”
