Nepilnības likumā 40
Tostarp Kiršteina aizstāvība jau 2007. gada 7. jūnijā bija iesniegusi pieteikumu ECT, sūdzoties, ka krimināllietas izskatīšana nacionālajās tiesās ilgst gandrīz deviņus gadus. 2016. gada 20. oktobrī pasludinātajā spriedumā lietā “Kiršteins pret Latviju” ECT tiesneši atzina, ka Latvija pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normu par tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos, tāpēc maksājama kompensācija.
Ritvars Jansons, sākoties Kiršteina prāvai, darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, tāpēc labi atceras lietas apstākļus. Kā galveno problēmu viņš min tā laika Latvijas likumdošanas kļūdas un nepilnības. Proti, Kiršteinu 1999. gadā sauca pie atbildības atbilstoši Latvijas Krimināllikuma 68.1. pantam, kas paredzēja kriminālatbildību par genocīdu. Taču prāvas gaitā grūtības radās ar genocīda fakta pierādīšanu, jo tas nozīmēja, ka jāpierāda Kiršteina vaina masveidīgā, tīšā personu iznīcināšanā. Tiesai tā arī neizdevās pierādīt, ka viņa darbību dēļ kāds būtu miris. Līdz ar to apsūdzība genocīdā izjuka. Par genocīdu nedaudz maigākais jēdziens “noziegums pret cilvēci” Latvijas Kriminālkodeksā tobrīd nebija atsevišķi izcelts. To definēja vēlāk. Ja tas būtu noticis jau tobrīd, varbūt Kiršteina lietas iznākums būtu cits, jo jēdziens “noziegums pret cilvēci” iekļauj arī spīdzināšanas, deportācijas un citas vardarbīgas darbības, kam nav obligāti jānoslēdzas ar personas bojāeju. Iespējams, to attiecībā uz Kiršteinu būtu izdevies pierādīt. “Diemžēl toreizējās likumdošanas nepilnību dēļ šo lietu tiesā nevarēja pienācīgi kvalitatīvi izskatīt,” bilst Jansons. Vai būtu pamats bažām, ka ECT spriedumu kā precedentu varētu izmantot citi čekisti, Kiršteina laikabiedri? “Nedomāju vis. Šie cilvēki jau vairs nav dzīvi,” mierina vēsturnieks un Saeimas deputāts.
Par pagātnes noziegumiem pie atbildības sauktie
* Alfons Noviks, bijušais LPSR Valsts drošības ministrs – nomira cietumā 1996. gadā.
* Iļja Mašonkins, bijušais VDM vecākais operatīvais pilnvarotais – kriminālprocesu 2006. gadā beidza, jo Mašonkinu atzina par nepieskaitāmu.
* Nikolajs Larionovs, VDM darbinieks, 1949. gada deportējamo sarakstu izveidotājs – notiesāts ar piecu gadu brīvības atņemšanu 2003. gadā; nomira pārsūdzības laikā 2005. gadā.
* Nikolajs Tess, VDM darbinieks, apstiprināja 1949. gada deportējamo sarakstus – notiesāts 2003. gadā; nomira pārsūdzības laikā 2006. gadā.
* Mihails Farbtuhs, Daugavpils Iekšlietu tautas komisariāta priekšnieks, viens no 1940./1941. gada deportāciju veicējiem – notiesāts 1999. gadā ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem, vēlāk samazinot termiņu līdz pieciem gadiem. Atbrīvots 2002. gadā. 2004. gadā ECT atzina, ka par genocīdu notiesātā Farbtuha dzīves apstākļi Matīsa cietumā bijuši “cilvēka cieņu pazemojoši”, tāpēc Latvijas valstij Farbtuham jāizmaksā 6000 eiro atlīdzība.
* Jevgeņijs Savenko, Liepājas VDM nodaļas priekšnieka vietnieks – 1999. gadā tiesāts, piespriežot vienu gadu un trīs mēnešu cietumsodu, ko izcieta jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Nomira 2006. gadā.
* Vasilijs Kirsanovs, VDM izmeklētājs – pēc aizturēšanas piespiedu kārtā ievietots psihiatriskajā slimnīcā, kur 2000. gadā nomira ar sirds nepietiekamību.
* Trofims Jakušonoks, VDM izmeklētājs – 1947. – 1949. gadā represējis vairāk nekā 50 cilvēku. Saukts pie atbildības 1998. gadā. Nomira 2003. gadā pirms tiesas procesa beigām.
* Vasīlijs Kononovs, bijušais padomju partizāns – par 1944. gada 27. maijā Mazo Batu sādžā pastrādāto kara noziegumu 2000. gadā notiesāts ar sešu gadu cietumsodu. Reāli pavadīja cietumā vien periodu no 1998. līdz 2000. gadam, kad saņēma Krievijas pilsonību. Nomira Rīgā 2011. gadā.
* Jānis Kiršteins, VDM darbinieks – attaisnots apsūdzībās par genocīdu 2008. gadā.
