VIDEO. “Latvija man ir bezgalīgs prieka un lepnuma avots!” Stāsta veterinārārsts Juris Tolpežņikovs 0
“Latvija, ieraugot rakstiski uzrakstītu jautājumu, kas man tā ir, es gribu teikt – tāds bezgalīgs prieka avots un lepnuma avots. Pat grūti tās lietas, kad to pasaki, tās paliek banālas tai brīdī, kad tu ietērpi tās lietas vārdos. Bet patiesība ir tāda – man tas tā ir no pašas bērnības. Manu vecotēvu krievs nosita, kad ienāca Latvijā. Viņš bija Latvijas armijas virsnieks. Manas mammas brāli aizsūtīja uz Sibīriju, nomērdēja badā,” Atbild veterinārārsts Juris Tolpežņikovs, savulaik atjaunojis Latvijas Veterinārārstu biedrību.
Es pats esmu puskrievs. Par spīti tai dzimtas vēsturei. Māte jau teica – ka tēvs viņā iemīlējies, viņa teikusi, ka neļaus jau man ar tevi precēties. Bet pieņēma manu tēvu – krievu, kas jau nedēļu pēc iebraukšanas Latvijā sāka runāt latviski briesmīgā valodā. Bet es ar viņu nekad krieviski neesmu runājis. Mūžam arī. Pie vecmāmiņas ciemos gan braucu, man radi bija tādi tipiskie krievi, iebrauca iekšā Latvijā un tā arī nerunāja latviski.
Bet kaut kā pamatskolā viss tā, kā saka, ģimenē jau mēs neko par to nerunājām, es to nestāstīju. Bet bija skaidri visi tie mājieni par Latviju, un skaidra bija tēva noskaņa. Viņš tomēr bija pēc nosaukuma, varētu teikt, disidents tai varai. Un man jau pamatskolā nebija šaubu, ka krievus izdzīs ārā un Latvija būs brīva, nu laikam, ka nevienu dienu pat īsti nebija šaubu. Ā, bija jau tāds bēdīgais gara stāvoklis, kad tu saproti, ka tas krievu komunisms uz palikšanu ir. Un tad es domāju, es runāju kādreiz ar tiem klasesbiedriem kaut kur, protams, klusumā. Es teicu, ka baigi stulbi, ka mani arī izdzīs ārā no Latvijas. Nu tomēr puskrievu uzvārds, vai ne? Es domāju: bet, nu, ja Latvijai būs brīvība par to, ka man būs jācieš tāds upuris.
Šo brīdi mēs visi uravojam par “Straumi”. Nu tie puiši vienkārši malači. Bet es domāju, ka tas, ko es gribētu teikt, mēs visi, nu visa tauta mēs esam baigie malači. Man ir bijis dažbrīd tāds skumjš noskaņojums – jā, tur leiši šitādi. Un igauņi tur tādi – jau Eiropā, jau pirms divdesmit gadiem tur. Tad kādreiz paliek šķērmi, kādi Lietuvā tie ceļi. Ja es braucu izsaukumos, nemaz nejūtu simts kilometrus. Bet Latvijā tu te leksi pa bedri, un tev liekas, ka helikopteru vajag. Un tad es, aizbraucu izsaukumā uz Lietuvu, sūkstos leišiem, es saku: “Jums te ceļi, jums te viss sakārtots”. Viņi saka: “Nu jā, kas ta mums, te ceļi tikai. Bet jūs, latvieši baigi gudrie esat”; Es domāju: “Nu, nu”. Citreiz es tā skatos, es aizbraucis izsaukumā, lietuvietis runā pa telefonu un saka: “Paga, paga, man te viens no Latvijas atbraucis ir. Man te jārunā ar viņu ir”. Es jūtu, ka tas tā ar tādu cieņu.
Bet pēc tam Igaunijā arī vizīte. Un jā, es skatos, tie zirgi, tie dokumenti sakārtoti, pases, vakcinācijas, viss jau sen, jau trīsdesmit gadi gandrīz. Es viņam saku: “Jūs tomēr malači, jūs vienkārši ieliekat”. Viņš tā: “Nu jā, nu mēs tad vienkārši pārkopējām visu, kas mums bija no Somijas, bet jūs jau latvieši baigi gudrie esat”.
Es domāju: eu, klausies, es nekad nezināju, ka kaimiņi par mums tik labās domās. Un patiesībā to mēs redzam. Profesors tikko pabeidza grāmatu par Eiženu Zemmeru, mūsu, profesijas pamatlicēju, vienu no pamatakmeņiem jebkurā situācijā. Nu ārkārtīgi gudrs! Nu viņš tik daudz sarakstījis, viņam tik neparastas domas bija par lietām, par procesiem, kas pasaulē nebija aprakstītas. Skatos, kā viņš ir ceļojis, ar ko viņš sadarbojas. Taču telefona nebija. Kādi telefoni? Tajā laikā mašīnu nebija, absolūti nekādu. Kā to varēja dabūt gatavu? Un viņš bija pasaulē ārkārtīgi redzams un ieredzēts, un slavēts. Viņš jauns, nu tomēr jauns, neprecēts, agri nomira, 63 gadi viņam bij, bet bērnu nebija. Un es tā domāju: jā, mums tā zinātne nīkst un krievu laikos jau tā veterinārā medicīna nīka, nu nevarētu teikt, ka mēs te bijām izcili. Tagad gan, jā, nu, mums ir Zeme Jānis, kas ir pasaules zvaigzne, mums ir Kaņeps Andris. Bet maz šeit vietējo.
Un tad es domāju, paga, bet ir Eiropas Veterinārārstu federācija un tur ir paredzēta atzinība. Un līdz šim, tātad savas atzinības viņi sāka piešķirt beidzamos desmit gadus. Un viena no pirmajiem, kam piešķīra, bija Gundega Mičule, latviete. Jā, un vēl pēc dažiem gadiem balva tika Ilzei Matīsei. Es domāju, no visiem veterinārārstiem tikai sešie gabali šobrīd visā Eiropā ir dabūjuši to Eiropas veterinārārstu federācijas goda zīmi. Un divas no balvu saņēmējām ir mūsu meitenes.
Latvijā mēs esam čempioni, meitenizācijā. Tad kad es studēju astoņdesmitajos gados, vismaz 70 procenti bija meitenes.
Tātad Latvija man bezgalīga prieka un lepnuma avots. Mēs esam ārkārtīgi gudri. Mēs esam ārkārtīgi spējīgi un šķēpmetēja pasaules čempionātā saņēma sudraba medaļu. B et mēs mēdzam sevi noniecināt – varēja tak zeltu paņemt.
Liekas tādi mēs apmēram esam. Jā, tur mūsējais vinnē Oskaru. Nē, tas jau labi, Oskars, bet nu jā, par kaut kādu multeni. Respektīvi, kaut kā baigi noniecinām paši sevi un sevišķi mūsu kaimiņu sasniegumus. Tā ir daļa no tā. Bet tai brīdī, kad paliek skumji, jāatceras, ka mēs esam ārkārtīgi spēcīga tauta un maz tādu tik spēcīgu tautu ir. To mēs redzam tad, kad kādā skumjā brīdī tev atbrauc cilvēki. Kāpēc tev kāds no tālumniekiem atbrauc? Kāds pilnīgi nezināms? Man te pirms kāda laika, pirms kādiem pieciem, desmit gadiem divi pēc kārtas atbrauca – viens profesors no Dienvidāfrikas, viens no Singapūras.
Un abi divi bija tik sajūsmināti par latviešiem un par Latviju. Jā, viņi satiekas, viņi runā ar kolēģiem. Tā dzirkstele ir spēcīga, un tas Singapūras vīrs saka: “Bet pagaidi, visi šie lauki, tie meži, tie tak jūsējie. Jūs taču esat bagātākie cilvēki pasaul”. Es domāju: “Nu jā”.
Es domāju, bērnībā man tā bija. Man bija divdesmit kapeikas. Es ieeju veikalā, nopērku par visu naudu konfektes. Eju ārā. Šausmas! Man naudas vairs nav. Ik pa brīdim pazūd tas prieks par tām konfektēm. Mums tas pats. Mums Dievs iedevis visskaistāko, vislabāko vietu pasaulē.
Man Latvija ir kaut kas tāds, ka es viņu pat neatļaujos salīdzināt ar kaut kādu citu vietu. Mēs sakām: „Māte Latvija”. Kāpēc mēs
nesakām: “Māmiņa Latvija”. Pavisam mīļi, tā kā man tā Latvija ir. Tā ir ārpus kritikas. Tāpēc ir žēl, ka ne tikai kaimiņu mēs bieži vien noniecinām, bet noniecinām arī valdību.
Nu kas tie valdībā? Dzimuši krievu laikā vai drīz pēc tam. Nu tas viss, ko Mozus nesa tuksnesī savai tautai, ka Dievs pat beigās pateica: “Nu labi, neviens no jums neieies apsolītā zemē, šitādiem kurnētājiem tur nav ko darīt”. Tad ir vienkārši kauns par tiem cilvēkiem. Viņi domā, ka nosauc sevi par tautas kalpiem, ka viņi būs kalpi. Kalps jau nav primārs, primārs ir saimnieks. Ja mēs neesam savas zemes saimnieki, nu kurš tad ir? Un kurš tad pieņem kalpu? Es jau tam kalpam maksāju algu. Es maksāju. Katrs no viņiem ir manis pieņemts. Man tagad šķiet, man ar ieņēmumu dienestu ir tā kā ir, man grāmatvedis tur saka: “Nu tā taču nevar rakstīt”. Pagaidi, nu kas ir svarīgāk? Es saskaitu visu, ko man ir iedevuši klienti, vai es viņus uzrakstu pareizi? Dažus tikai. Tā ka es domāju, nu tur arī mēs kaut ko brīžam nenovērtējam.
Nu taču saimnieks pieņem kalpu, kalpu kārtīgi baro. Ja viņam maksā pienācīgi, lai viņš arī būtu priecīgs ar savu ģimeni. Bet arī uzrauga, kā viņš strādā. Tu nevari pieņemt kalpu, palaist viņu tur pļavā. Tev jāsaka, ko tu gribi, lai viņš šito dara, bet ko lai nedara.
Mums galu galā Latvijā tas, kas ir beidzamajos trīsdesmit gados noticis, vārda brīvība, it kā pilsoniskas sabiedrības pamats mums arī ir. Pirms divdesmit gadiem vēl varēja žēloties. Varēja pateikt, tāds nu ļoti tāds vājš punkts tā vārda brīvībai. Bet tagad taču ir, vai ne?.
Mums aizvakar bija liels, mēs viņu saucam par tusiņu un droši vien, ka burziņš. Ģimenes viesības. Mēs sanākam bieži. Man ir divpadsmit bērni un sešpadsmit mazbērni. Mēs bieži sanākam kopā. Un mums ir tas, tagad jau tādus vārdus negribas ņemt mutē, tā ir WhatsApp grupa ģimenei. Visiem bērniem un daļai mazbērnu – tiem, kas jau tādi apzinīgāki. Un mums ir dienas, kad tajā grupā ir pāri par divsimt ziņām. Diena, kad ir mazāk par divdesmit fotogrāfijām gadās baigi reti. Jā, un tas video. Mēs jau kādreiz skaitījām, vai esam visi vai nē. Mēs tagad vispār pat neskaitām, cik mēs esam viesībās sanākuši.
Es saku: “Eu, klausies, vai tik nav tā, ka VISI mazbērni ir ieradušies?” Kas ir neparasti, jo vienmēr kāds viens vai divi trūkst. Un tad mēs fotografējamies un tā. Mana mamma ļoti pastāvēja uz to, ka ģimenei jāturas kopā, un tagad mana ģimene visi regulāri sazvanās. Un tad mums kovids vēl iedeva ģimenes sarunas, sanākam katru sestdienu divpadsmitos, vēl joprojām visi divpadsmitos. Arvien biežāk lielākā daļa jau nepieslēdzas. Kovida laikā tas bija tik interesanti. Tāds jocīgs laiks! Jā, tā ģimene man ir. Nu krievu nav. Krievu nav ne znotiem, ne vedeklām. Bet asinis man ir krievu. Jā, tā krievu ģimene. Krievu daļa ir mazāk komunikabla. Viņi ir prom. Mēs esam no Mariupoles.
Tātad – mans tēvs bija krievs. Krievu un ukraiņu sajaukums. Viņi izdzīvoja cauri tai Holodomorā. Tad, kad viņus nomērdēja badā, viņi piedalījās, draugus veda, klasesbiedrus veda no izsūtījuma čečenu bērnus, jā, no Ukrainas. Tā kā tas stāsts ir diezgan skarbs. Bet ģimene man ir liela. Mēs neskaitām porcijas, tad es domāju – kā sanāk, bet mēs vienmēr taisām pusdienas, un tad visi ir priecīgi viesībās. Pēc tam pārpalikumus paņem līdzi un kaut kā tā. Nu tā, īsumā.
