“Mana Latvija dejo latviešu valodā,” horeogrāfs Agris Daņiļevičs stāsta, kas viņam ir Latvija 0
Mana Latvija tiešām dejo. Mana Latvija dejo latviešu valodā. Es varētu tā teikt, jo man liekas, ka man ir izdevies atrast kaut kādu savu rokrakstu, kas der dejas svētkos, kas der “No zobena saule lēca” izrādei, kas noder “No gaismas līdz gaismai” Jāņu nakts tēlojumā. Un 11. novembrī ķeramies atkal pie Raiņa, jau otro reizi. “Spēlēju dancoju” bija pirmā reize, kad mēs dejojām Raini, un otrā reize būs “Indulis un Ārija”.
Un tā es droši varu likt roku uz sirds un teikt, ka mēs esam dejojuši ļoti daudz latviešu valodā. Neskaitāmas, protams, arī
mazāka mēroga dejiņas. Mēs esam piedalījušies visos Dziesmu un Deju svētkos, un tā, man liekas, ir tā viena mana Latvija.
Un otra mana Latvija ir tas nemitīgais plūdums, nu tā laika plūsma, kas nekad nebeidzas un nebeidzas – tā mums visiem ir tāds dienas ritms, darbs un ģimene, māja. Un man šķiet, ka mana Latvija sadalās tieši šādās divās, kas ir ārkārtīgi svarīgās priekš katra cilvēka, vismaz priekš manis – divās kategorijās.
Tātad mana māja, mana ģimene, mani bērni, mazbērni. Tas ir tas, bez kā es nevaru iztikt, un tas ir tas, par ko man jāpasakās Latvijai kā valstij, ka man ir iespēja šeit runāt šajā te dejas valodā, latviešu dejas valodā, un būt savā mājā, ar savu ģimeni, ar saviem draugiem. Un kopā – visiem mīlēt šo zemi.
Godā turēt valodu, dziesmu un deju. Man lieks, ka tas ir manas dzīves pamatā, tas, ko, kā es to redzu. Bet, ka tas jebkurā gadījumā ir process. Tā nav statiska lieta. Atkal man varētu oponēt mani kolēģi, kas pasaka reizēm, ka statika strādā vēl spēcīgāk nekā kustība, bet lai statika strādātu, tad kustībai jābūt blakus, un tāpēc es tomēr nostājos tādas nemitīgās kustības un attīstīšanās virzienā un pozīcijā. Un nevar būt, man liekas tā, ka šodien es Latviju mīlu un nākamā dienā es esmu aizmirsis, ko es iepriekšējā dienā esmu teicis. Tāpēc es saku, ka mīlestība pret Latviju tā ir kustība, tas ir process, un tas ir jāpierāda katru dienu.
Tas dejotājs jau tevi neredz. Kā tu tiem tūkstošiem iemāci precīzi darboties vienā ritmā, vienā izjūtā, vienā mūzikā, vienā valodā? Kā tu to dabū gatavu, lai visa tava tauta dejo un pēc tam vēl ir laimīga?
Jāpateicas Dziesmu un Deju svētkiem, vispār Deju svētku tradīcijai, jo šī tradīcija arī neradās uz līdzenas vietas. Vienkārši kāds sāka dejot un ap šo te kādu sāka pulcēties vairāk dejotgribētāju un vairāk, un vairāk. Un beigās tad, kad sanāk tā kā šajā gadījumā, mēs jau esam stadionā kādi astoņpadsmit, divdesmit tūkstoši dejotāju, tad jā, tad tā ir vesela sistēma.
Varbūt es tajā šoreiz neiedziļināšos, bet tā ir tradīcija, kura ir reizi piecos gados. Mēs visi iemācāmies vienu repertuāru un tad virsvadītāju uzdevums ir šo te deju ielikt vai uzlikt lielākā mērogā. Un, protams, vēl labāk, ja virsvadītājs uzliek šai kopdejošanai arī kaut kādu virsuzdevumu. Un tad jau tā, man liekas, viena no svarīgākajām lietām, ir tā kopā būšana un tās latviešu valodas dzirdēšana visapkārt un latviešu tērpa valkāšanā, redzēšana apkārt; tas ir izbaudīt latviešu visu novadu tautastērpus, dzirdēt latviešu dziesmas un tā tālāk. Man liekas, ka tā kopā būšana, tā ir tas ideālais Latvijas modelis – varbūt. Varbūt tas ir tas, uz ko mums vispār vajadzētu arī kādreiz tiekties.
Tu strādā ar mazu bērnu un cienījamu senioru, un viņi abi divi dejo. Viņiem ir dažādas iespējas, zināšanas, izpratne, jā, un tomēr viņi abi divi atrodas šeit, dažādas paaudzes vienā deju ritmā vai dejas solī. Viņi nav pilnīgi vienmēr kopā, bet tomēr. Un viņiem arī nav jābūt kopā, jo ka katrs cilvēks, teiksim, senioru gados nāk uz skatuves ar savu dzīves pieredzi.
Viņš nāk ar savu izpratni par lietām, viņš nāk ar savu skatījumu. Un bērnam ir savs skatījums, un bērnam jābūt bērnam, un tas, ka šie abi divi, šinī gadījumā dejotāji, ir nonākuši uz viena laukuma un dejo vienā solī, tas tikai nozīmē to, ka šī te pēctecība ir notikusi, ka tā ir svarīga un jā, tas deju solis aiziet tālāk.
Un tev ir sajūta, ka Latvija dejos arī nākamos simt gadus?
Es esmu par to pilnīgi pārliecināts. Es esmu pārliecināts par to, ka šī tradīcija ir ārkārtīgi svarīga un es novēlu šai tradīcijai nepalikt uz vietas. Tas ir tas, par ko es visu laiku, jau šodien runāju par to, ka tā ir kustība. Mums ir jāmainās, mums jāiet līdzi, jāmāk iet līdzi laikam, neaizmirstot vecās tradīcijas un vecās lietas. Tātad jāatstāj pamata akmeņus, uz ko tas viss balstās.
Vai Dziesmu svētku un Deju svētku tradīcija arī nākotnē būs savādāka? Rudenī skatoties Tavu jauno uzvedumu “Dziesma dejo, deja skan” ar dejošanu un dziedāšanu, es sēdēju tur, kur Dziesmu svētkos kori dzied, un skatījos, kā tur, kur es parasti sēžu, tur tagad dejo. Kā tu redzi transformācijas? Vai būs interesantas transformācijas nākotnē?
Nu tas ir mans un Edžus Aruma, un Inta Teterovska, un visas komandas, arī Uģa Prauliņa redzējums, varbūt tāds piedāvājums, uz ko varētu varbūt nākotnē iet, kas varētu notikt tālāk. Tas ir piedāvājums. Uz kurieni mēs paši aiziesim, mums jau divas sērijas bijušas, kur, kur mēs aiziesim paši tālāk ar dziesmudeju un dejskani, es nevaru pateikt, bet pilnīgi droši es varu pateikt, ka “Indulis un Ārija” Lāčplēša dienā būs Arēnā un tur Sinfonietta Rīga spēlēs Valtera Pūces mūziku. Un tas atkal būs tāds mana vēlme runāt dejā latviešu valodā. Man liekas, ka kaut kā tā.
Un vēl viena lieta, ko es gribu noteikti pateikt – milzīgu, milzīgu paldies Ukrainai par to, ka mēs te varam šeit sēdēt, runāt un spriest. Tas ir milzīgs Ukrainas nopelns. Un neaizmirsīsim, ka mēs, viņai būsim ļoti, ļoti ilgi parādā. Mums viņi būs jāliek goda vietā un jāmīl.
