– Kāda ir pieredze attiecībā uz patvēruma meklētājiem jeb bēgļiem, kuri grib iekļūt Austrālijā ar laivām? Pērnruden mediji ziņoja par nekārtībām patvēruma meklētāju aizturēšanas centrā Indijas okeānā esošajā Ziemassvētku salā, vēl senāk – par musulmaņu izraisītiem nemieriem Sidnejā. 1
– Par tām laivām daudz raksta, ir arī sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem. Bet 90 procenti no laivās iekāpušajiem ir ekonomiskie emigranti, nevis cilvēki bezizejas stāvoklī. Tie, kuri cer iekļūt Austrālijā, vispirms ir tikuši Indonēzijā vai Malaizijā. Tad par kādiem desmit tūkstošiem dolāru nopirkuši vietu sliktā stāvoklī esošā, teju grimstošā laivā. Ir ziņas, ka vieta tādā maksājot dārgāk nekā jaunā laivā. Tāda laiva, pilna līdz malām, dodas Austrālijas virzienā. Austrālijas kuģi cilvēkus izglābj un aizved viņus uz salām, kur izmitina patvēruma meklētāju centros. Cilvēku kontrabandisti pirms kāpšanas laivās “klientiem” pasaka: “Sadedziniet visus dokumentus!” un instruē, kāds stāsts par sevi labi jāiemācās un jāstāsta glābējiem. Tad šie cilvēki cenšas sevi uzdot par politiskajiem bēgļiem. Ja grib cilvēciski palīdzēt, tad atbilstīgi valsts iespējām vispirms vajadzētu pieņemt no nometnēm tos bēgļus, kam nav naudas, par ko nopirkt vietu laivā. Jo, ja visiem labākas dzīves tīkotājiem ļaus iebraukt, tad augstāka dzīves līmeņa valstīs ievedīs ar kuģiem iekšā miljonus. Piemēram, nabadzīgajā Bangladešā ir 70 – 80 miljoni cilvēku. Austrālijai kā zemei ar 23 miljoniem iedzīvotāju ir neiespējami visus uzņemt. Turklāt šie procesi izraisa arī citas pārmaiņas sabiedrībā. Protams, imigranti ir ļoti dažādi. Ķīnieši Austrālijā dzīvo savā kopienā un nerada valstij problēmas. Pazīstu vairākus no Turcijas emigrējušos – jauki, patīkami cilvēki. Bet ir, piemēram, musulmaņi, kuri prasa, lai skārņos un restorānos ir viņu tradīcijām atbilstīgi kauta dzīvnieku gaļa un tamlīdzīgi. Ir bijuši tādi, kuri Sidnejā izraisīja nemierus, sadursmes.
– Austrālija vēsturiski bijusi cieši saistīta ar Lielbritāniju. Kā Austrālijā uztvēra Lielbritānijas referenduma rezultātus par izstāšanos no Eiropas Savienības?
– Austrālijā daudzi brīnījās, jo domāja, ka izstāšanās ir liela muļķība. Manuprāt, Lielbritānijā tai gados vecākajai angļu paaudzei, kas nobalsoja par izstāšanos, vēl atmiņā impērijas spožums, tāpat kā dažiem krieviem – Krievijas impērijas varenība. Sak, esam paši vareni, mums nevajag to Eiropu! Bet viņi aizmirst, ka Londonā strādājošās lielās starptautiskās finanšu, apdrošināšanas kompānijas, bankas un citi uzņēmumi pārtiek galvenokārt no pakalpojumu sniegšanas visai Eiropai. Tagad aizkulisēs vācieši berzē rokas, ka dabūs daļu kompāniju prom uz Frankfurti. Franči cer, ka arī viņi dabūs kādu gabaliņu no Londonas finanšu tirgus. Ir arī risks, ka Skotija varētu nobalsot par atdalīšanos no Lielbritānijas, lai paliktu ES. Skotijā ir Ziemeļjūras gāze un nafta, Londonā – finanses, ja Anglija daļu zaudēs, tā paliks vāja. Tad rodas bažas, vai tā spēs dot tādu pienesumu NATO kā līdz šim.
– Jūs kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esat devis ieteikumus, ko šeit juridiskajā jomā mainīt.
– Esmu bijis Austrālijas latviešu advokātu un juristu apvienības dibinātājs un palīdzēju cilvēkiem, kas meklējuši praksi Austrālijā rūpniecībā un juridiskajā jomā. Mani arī ļoti interesēja Satversmes lietas, jau 90. gados cīnījos par Satversmes tiesas nepieciešamību Latvijā. Cīnījos par vēl vienu lietu, bet tā neizdevās. Manuprāt, Latvijai jābūt prezidentālai valstij vai vismaz jāievieš tāda Saeimas vēlēšanu sistēma, ka cilvēki balso pa apgabaliem, katrā apgabalā izvēloties starp vairākiem kandidātiem. Tad ievēlētajam deputātam būtu sakars ar vēlētājiem un galvenais – atbildība viņu priekšā.
– Vai tikšanās laikā ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni runājāt arī par to?
– Nē, runājām par citiem jautājumiem. Izstāstīju, ka pirms divarpus gadiem izslimoju to pašu kaiti, ko viņš nesen. Vienam no 50 000 cilvēkiem tāda slimība piemetoties – medicīniski rets gadījums, ka paša organismā (mutē vai gremošanas sistēmā) esošās baktērijas izraisa iekaisumu tajā ķermeņa vietā, kas tobrīd pārslodzes vai citu iemeslu dēļ novājināta. Man slimība skāra muguras daļu. Labprāt daudz peldos jūrā un reiz pēkšņi nevarēju tikt ārā – domāju, laikam vainīgs kāds muguras skriemelis. Slimnīcā brīnījos, kāpēc mani neoperē. Taču izārstēja ar antibiotikām. Tikai pēc tam bija gandrīz no jauna jāmācās staigāt…
