“Latvijai vajadzīga tauta, kas runā vienotā valodā.” Saruna ar Krievijas pilsoni, kurš dzīvo Latvijā 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
MARTINS LEVUŠKĀNS dzimis 2001. gadā Tomskas apgabalā Krievijā. Kopā ar ģimeni repatriējies uz Latviju. Patlaban mācās Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā.
Jau labu laiku sekoju līdzi taviem kontiem tviterī. Cik noprotu, tev to ir veseli divi?
M. Levuškāns: Jā, viens latviski, otrs krieviski. Sāksim ar to, ka esmu dzimis Sibīrijā Tomskas apgabalā vienā no latgaliešu ciemiem. Mani senči uz turieni izceļoja 19. gadsimta beigās zemes un labākas dzīves meklējumos. Vectēvs vēl labi prata latgaliešu valodu, bet nākamās paaudzes jau bija skārusi rusifikācija. Un tomēr 2004. gadā ģimene izlēma repatriēties uz Latviju. Mēs apmetāmies Jelgavā.
Atklāti sakot, pirmos dzīves gadus Latvijā pavadīju krievu valodas “burbulī” – gāju krievvalodīgā bērnudārzā, arī ģimenē vairāk runāja krieviski.
Latviešu valodu tā pa īstam sāku apgūt pēc 9. klases, kad sāku apmeklēt latviešu skolu. Patlaban mācos Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā, mani īpaši interesē grafiskais un tīmekļa vietņu dizains. Nenožēloju, ka par savu dzīvesvietu izvēlējos Liepāju. Dzīve te lētāka nekā Rīgā, kas man kā studentam ir svarīgi. Liepāja ir lieliska vieta mācībām un darbam. Skaista, ērta, sakopta, moderna pilsēta jūras krastā ar bagātu kultūras dzīvi. Esmu kļuvis par Liepājas patriotu un tās propagandistu labā nozīmē.
Tviterī tu pats sevi raksturo kā sociāli liberālu un katoli. Diezgan neparasta kombinācija.
Mans tēvs ir luterāņu mācītājs, bet mēs ar mammu piederam pie Romas katoļu baznīcas. Liepājā svētdienās apmeklēju Sv. Jāzepa katedrāli, kas atrodas netālu no mājām. Mana ģimene joprojām dzīvo Jelgavā. Šajās dienās tētis kļuvis par brīvprātīgo palīgu Ukrainai – vāc humāno palīdzību, ved to uz Ukrainas robežu, organizē bēgļu evakuāciju uz Latviju. Savus politiskos uzskatus es raksturotu kā “nedaudz pa kreisi no centra”. Kristietība māca mīlestību pret tuvāko neatkarīgi no cilvēka īpatnībām, tāpēc pretrunas te neredzu. Esmu “Kustības Par” jaunatnes nodaļas biedrs.
Liberāļi un īpaši jau kreisie liberāļi šodien izpelnās kritiku, dažiem viņi asociējas ar patriotisma trūkumu.
Tā nav taisnība. Personīgi es vēlētos Latvijā redzēt vienotu nāciju, kas sastāv no dažādu tautību un uzskatu cilvēkiem, bet kuri mīl Latviju un izmanto latviešu valodu kā kopējo saziņas valodu. Latvijas tautai jārunā vienotā valodā burtiskā un pārnestā nozīmē. Daudziem man pazīstamiem aktīvistiem, tostarp krievvalodīgiem, ir līdzīgi uzskati.
Tev bija tikai daži gadi, kad ģimene pārcēlās uz Latviju. Vai vari teikt, ka pazīsti Krieviju un tās tautu?
Agrāk es bieži apmeklēju Krieviju, tur joprojām dzīvo mani radi un draudzene. Atklāti sakot, esmu nobažījies, jo arī viņa neatbalsta esošo režīmu Krievijā un karu Ukrainā. Patlaban paziņas no Krievijas raksta un interesējas par iespējām iegūt bēgļa statusu Latvijā.
Daudzi ir zaudējuši darbu, valda neziņa un bailes.
Manuprāt, Latvijas varas iestādēm vajadzētu skaidri pateikt, kā šobrīd rīkoties latviešiem, kuri vēlas repatriēties uz Latviju, un Krievijas pilsoņiem, kuri vēlas iegūt Latvijā bēgļa statusu. Man pašam tagad par Krievijas apmeklējumu ir jāaizmirst. Pagaidām vēl esmu Krievijas pilsonis, bet atbalsts Ukrainai tiek uzskatīts par valsts nodevību ar visām izrietošajām sekām.
Jau pirms laba laika uzsāku nepieciešamās procedūras Latvijas pilsonības iegūšanai. Esmu iesniedzis Krievijas konsulātā Liepājā pieteikumu par atteikšanos no Krievijas pilsonības. Diemžēl pašreizējā politiskajā situācijā nepieciešams ilgs laiks, lai no Krievijas iestādēm savāktu visus nepieciešamos dokumentus.
Mediji ziņo, ka Krievijā pret karu Ukrainā protestē galvenokārt jauni, izglītoti un daudzmaz pārtikuši cilvēki. Diemžēl izskatās, ka vairums sabiedrības ir apātiska vai pat atbalsta notiekošo. Mēs redzam vienkāršus krievu cilvēkus, kuri uz ielas saka – vajag bumbot vēl vairāk! Gūstā kritušu krievu karavīru telefonos var lasīt ziņojumus, kuros sievietes saviem dēliem un vīriem raksta – nežēlo, šauj, slepkavo vēl vairāk! Kā tas iespējams?
Latvijā cilvēkiem ir sajūta, ka Krievijā visi sēž mājās un jūsmo par Putinu. Bet tā nav taisnība. Cilvēki katru dienu piedalās protestos. Vienlaikus jāapzinās, ka cilvēkiem, kuri iestājas pret karu, draud kriminālatbildība, līdz pat 15 gadiem cietumā. Represijas ir milzīgas gan Krievijā, gan Baltkrievijā. Un tomēr cilvēki uzdrošinās iziet ielās. Tas, ko viņi sagaida no mums – atbalstu un solidaritāti.
Apgalvojums, ka visi krievi ir slepkavas un fašisti, tikai demoralizē.
Rietumu līderiem jāatrod gudrs veids, kā, nosodot Krievijas agresiju, vienlaikus iedrošināt un atbalstīt protesta balsis. Psiholoģiskie un sabiedriskie procesi nenotiek momentāni. Acīmredzot nepieciešams laiks, lai cilvēki sāktu apjēgt, kas īsti ir noticis. Patiesība nāks gaismā, kaut gan ne visi to pieņems un sapratīs. Vēl kāds fenomens – daudzi cilvēki ne tik daudz atbalsta šo karu, cik cenšas par to nedomāt.
Viņi grib attālināt psiholoģisko šoku, šaušalīgo atklāsmi, ka Krievijas vadība bija spējīga kaut ko tik neprātīgu un ļaunu. Daži vēl izmisīgi cenšas atrast kādu racionālu izskaidrojumu notikušajam. Paradoksāli, bet šādu uzvedību netieši veicina internets. Jo tajā iespējams uzturēties tīkamos informācijas “burbuļos”.
Jauniešiem, piemēram, tie ir draugi, mācības, izklaide, sports. Jau divdesmit gadus Krievijā valda korupcija, tiek iznīcināti brīvie mediji, vēlēšanas falsificētas. Daudzi cenšas norobežoties no šīs nepatīkamās pasaules, pašizolēties, ieslēgties tādā kā kokonā. Tomēr internets Krievijā vēl nav pilnībā atslēgts no ārpasaules. Tāpēc, ja jums ir radi vai paziņas Krievijā, nosūtiet viņiem kādu video ar barbarisko Ukrainas pilsētu bombardēšanu!
Diemžēl kara pirmajās dienās lielā daļā Krievijas sabiedrības valdīja agresīvs noskaņojums. Tagad situācija sāk mainīties. Man raksta, ka atbalsts karam strauji sarūk.
Lai cik tas skumji arī būtu, dažiem galvenais arguments pret karu ir nevis cilvēku upuri, bet gan augošās cenas.
Es pats domāju, ka tādu cilvēku, kuri visu lieliski saprot un tomēr atbalsta Putina iesākto karu, nav daudz, varbūt labi ja 5%. Diemžēl tieši viņi ir tie, kuri šodien pieņem lēmumus.
Tagad daudz tiek runāts par Latvijas sabiedrības saliedētību. Par to izsakās premjers Krišjānis Kariņš, Rīgas mērs Mārtiņš Staķis. Tu esi cilvēks, kurš pazīst gan latviešus, gan krievvalodīgos. Cik saliedēta ir mūsu sabiedrība?
Kā liecina socioloģiskās aptaujas dati, ko marta sākumā veikusi kompānija SKDS, 90% latviešu neatbalsta Putina iesākto karu Ukrainā, un tikai 1% atbalsta. Cita aina ir krievvalodīgo vidū – karu nosoda 22%, atbalsta – 21%, bet 46% nenostājas nevienā pusē. Tomēr jāņem vērā, ka 2014. gadā Krimas aneksiju un Krievijas iebrukumu Donbasā atbalstīja krietni lielāks skaits krievvalodīgo. Tas nozīmē, ka 24. februārī ir sabrukuši daži mīti, zudušas ilūzijas.
Ļoti ceru, ka pēc šī kara Latvijas sabiedrība būs vienotāka.
Šobrīd daži politiķi rāda ar pirkstu uz tiem 21%, kuri atbalsta karu. Es pats uzskatu, ka publiskajā vidē vairāk jāstāsta par tiem krievvalodīgajiem, kuri iestājas pret karu. Manu radu, draugu un paziņu vidū nav neviena, kurš attaisnotu Krievijas iebrukumu Ukrainā. Taču tas, ka tādi cilvēki dzīvo starp mums, arī ir skaidrs. Šī problēma ir jārisina, nevis jāpieņem kā norma.
Ja paraugāmies Krievijas vēsturē, tad redzam tādus kā attīstības viļņus. Nosacītus demokrātijas periodus nomaina asiņaini režīmi. Vai tā ir likumsakarība?
Mēs dzīvojam interneta un sociālo tīklu laikmetā. Tāpēc pašreizējā situācijā ir bezjēdzīgi meklēt piemērus pagātnē. Pilnīga izolācija un līdz ar to atgriešanās pagātnē vairs nav iespējama. Patiesībā Krievijas sabiedrība ir modernāka nekā Putina režīms, kas ir 20. gadsimta pirmās puses mantojums. Krievi vairs nevar izolēties, dzīvot atrauti no pārējās pasaules.
Mēs vēl pilnībā nezinām, kādu iespaidu radīs Rietumu augsto tehnoloģiju kompāniju aiziešana no Krievijas, sociālo tīklu ierobežošana un ārvalstu interneta segmenta atslēgšana. Katrā ziņā sekas būs ne tikai sāpīgas, bet arī neprognozējamas. Interneta, mobilo komunikāciju un moderno tehnoloģiju ziņā Krievija ir visai attīstīta sabiedrība. Būs neiespējami iestāstīt cilvēkiem, kāpēc viņiem jāatgriežas tehnoloģiju akmens laikmetā.
Vēl viens svarīgs faktors, kas raksturo šodienas Krieviju, – plaisa starp jaunatni un Putina paaudzi te ir izteiktāka nekā pārējā pasaulē, it īpaši jau salīdzinot ar Eiropu un ASV. Uz Putinu, kuram šogad paliks septiņdesmit gadu, jaunieši skatās kā uz vectētiņu bez datora, interneta un viedtālruņa.
Savukārt Putina pretstats ir jaunais, dinamiskais Zelenskis, kurš nebaidās tikties ar cilvēkiem, nesēž pie sešus metrus gariem galdiem un lieto modernās tehnoloģijas.
Kādu tu redzi Krievijas nākotni?
Neraugoties uz šodienas šausmām, tomēr uzdrošinos apgalvot, ka pēc cilvēku domāšanas veida, pēc viņu ikdienas uzvedības Krievija ir eiropeiska valsts. Patiesībā Putina valdīšanas laikos izaugusī jaunatne sevi asociē ar Rietumiem. Es neticu, ka šīs sajūtas var atņemt, izdzēst no prātiem.
Gribētos cerēt, ka nākotnē Krievija būs demokrātiska, miermīlīga valsts, parlamentāra republika, kurā tiks cienītas cilvēka tiesības. Ļoti svarīgi ir izveidot tādu politisko sistēmu, kurā viens cilvēks nevar iegūt teju vai absolūtu kontroli pār visu valsti, kā tas patlaban noticis ar Putinu. Pārmaiņas būs, tas ir tikai laika jautājums.
