Leldei Stumbrei augstvērtīga debija bērnu literatūrā 0
Leldes Stumbres (1952) vārds galvenokārt asociējas ar dramaturģiju, jo rakstniece pamatā ir lugu autore, taču viņas radošajā pūrā ir gan dzeja, gan romāni, gan, piemēram, nesen klajā nākusī grāmata bērniem “Pūcīte ar zeltainajām acīm”. Izdevuma mākslinieks ir Edgars Folks, un, šķiet, tieši teksta un ilustrāciju simbioze ir būtiska šīs grāmatas vērtība. Taču ir vēl vairākas akcentējamas nianses, kas šo darbu veido par augstvērtīgu bērnu /pusaudžu literatūras paraugu.
Šķiet, ka teksts uzrunās ne vien lasītāju, kura vecums atbilst definētajai mērķauditorijai – uz grāmatas aizmugurējā vāka vēstīts, ka ieteicamā grāmatas auditorija ir “8 +”, bet to arī ar izteiksmi var lasīt priekšā mazuļu vecāki. Ne velti pieminēju izteiksmīgu lasīšanu, jo grāmatā atsevišķas akcentējamas frāzes izceltas, lietojot atšķirīgu burtu šriftu un to ietonējot tādā pašā krāsu tonī kā ilustratīvais materiāls. Šis paņēmiens lietots ar gudru ziņu, jo, pirmkārt, uzsvērums šādā drukā un noformējumā rodas intuitīvi pats no sevis; otrkārt, patstāvīgi lasošam bērnam arī šis aspekts parādīs priekšā, kurai frāzei (nereti frazeoloģismam) vai vārdam pievērst uzmanību, lai vieglāk uztvert tekstā būtisko. Piemēram, lūk, ļaunā tēla rūķa Snūķa raksturojums: “[..] deguns bija gluži vai briesmīgi liels, un viņš to nemitīgi spaidīja un staipīja. Arī rūķa bārda bija izplūkāta un savēlusies, sarkanā cepure ar pušķi galā notraipīta gluži pelēka un sagriezusies šķībi, pušķis vairs nemaz nebija pušķis, bet tikai daži netīri diegu gali, kas plandījās vējā.” (29. lpp.) Tātad rūķa raksturojums ir visnotaļ negatīvs, taču izceltas tieši tās frāzes, kas lasītājā emocionāli visvairāk rada noraidošu attieksmi un nosodījumu, kā arī skaidri atklāj tēla lomu tekstā, proti, ka tas būs pretstats un šķērslis galvenajam stāstījuma mērķim – labajiem, cēlajiem nodomiem.
Autore nav nosaukusi šī prozas darba žanru. Tas var būt gan stāsts, gan literārā pasaka. Vairāki aspekti liecina par labu literārās pasakas definējumam, jo tekstā sastopamies ar ne vienu vien brīnumu pasakas elementu: putni, zvēri, kas saprot cilvēka valodu un spēj ar tiem komunicēt (Pūcīte, kaija Livingstone); dažādi priekšmeti (kamanas, laiva, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas ir vadāmi, pakustinot pirkstu (brīnumnūjiņas ekvivalents)); fantastiskas ēkas un vietas (zilo aļģu sala, Apaļā Galda pils), kā arī hibrīdformas (rūķis Snūķis, Zilo aļģu tantiņa) un ceļojums laikā. Savdabīga, bet ne oriģināla ir galvenās varones izvēle – sirmgalve Sēņu sieva. Pirmās asociācijas rodas ar bērnībā lasīto Manuela Kofiņjo Lopesa grāmatu “Vecenītes ar saulessargiem” un tikko svaigu līdzīgu precedentu 2016. gada latviešu bērnu/pusaudžu literatūrā, kurā galvenā varone un citi tēli ir pieauguši cilvēki, lielākoties veci ļaudis – Ievas Samauskas grāmatu “Čarlīnes deguns”. Arī šajā grāmatā bērnam tiek piedāvāts paraudzīties it kā no pieaugušā pieredzes, uzskatu un attiecību skatpunkta. Tomēr Lelde Stumbre izvēlas ceļojumu laikā un galveno varoņdarbu – atrast un izglābt no ļaundaru nagiem Pavasari un Rudeni – autore uztic pusaudžiem: Pūcīte pārvērš Sēņu sievu par divpadsmitgadīgu meiteni Annu, kura nokļūst pilsētvidē, kur pavadījusi bērnību. Viņa satiek savu mammu un jaunāko brāli Pēteri (turpmākajā dzīvē pazīstams kā Koku vīrs), un tad kūleņu kūleņiem sākas piedzīvojumu virkne, kurā iesaistīti iepriekšminēti brīnumu pasaku elementi. Protams, iesaistīti ir pretspēki, kas, kā atklājas, ir Sēņu sievas kaimiņi Auto sieva un Auto vecis, kā arī ļaunais rūķis Stūķis un Zilo aļģu tantiņa. Kā jau kārtīgā pasakā pieklājas, ļaunums saņem pelnīto sodu – rūķis un Zilo aļģu tantiņa aiziet bojā, bet par peļņas kāriem kaimiņiem Anna apžēlojas un palīdz izglābties no nosmakšanas un noslīkšanas zilajās aļģēs, un visi laimīgi nokļūst Apaļā Galda pilī.
Grāmatā neuzkrītoši, taču viens no vadmotīviem saistāms ar ekokritikas jautājumiem, kas tverti pretstatos. Šos tematus, gan arī citu bērnam izzinošo materiālu autore pasniedz viegli, nepārsātinot ar informāciju, kā arī tekstā nav ne miņas no didaktikas. Noderīgas pamācības ietvertas atraktīvā, neuzkrītošā formā, piemēram: “Nav pieklājīgi rādīt ar pirkstu, tomēr tavu pirkstu redzēs tikai šīs ragavas, lai kur tās arī būtu.” (20. lpp.)
Īpaši jāakcentē Leldes Stumbres valoda. Lasot grāmatu, var izbaudīt skaistu, pareizu, bagātīgu vārdu krājumu, plūstošu valodas ritmu. Man kā pieaugušajam valodas aspekts šķiet visbūtiskākā šīs grāmatas vērtība. Tekstā minimāli sastopamies ar slengu, bet, ja arī tā notiek, tas organiski iegulstas teikumos un kļūst par neatņemamu tās vai citas domas paudēju, un, galvenais – ar adatas aci jāmeklē nevēlamas vārdformas jeb t. s. kalki, aizguvumi, tiešie pārcēlumi no krievu vai angļu valodas. Jāpiebilst, ka beidzamā laika tekstos šādas kļūdas nav retums. Leldes Stumbres un redaktores Gundegas Sējas kopdarbā man par lielu un patīkamu pārsteigumu kalkus nesastapu. Ir pieņemts uzskatīt, ka bērns vislabāk apgūst un uztver visu jauno, arī valodas prasmes, līdz divpadsmit gadu vecumam. Šī grāmata ar ieteicamo ”8 +” ir kā radīta būt par pareizas latviešu valodas ceļa rādītāju.
