Olafs Zvejnieks: Nezaudēsim veselo saprātu – dīkstāves pabalsti domāti izdzīvošanai 1
Saistībā ar pagājušajā nedēļā pieņemto likumu par valsts apdraudējumu un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem saistībā ar koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatību uzņēmēju un arodbiedrību aprindās sākusies diskusija ne pa jokam, cik lielam vajadzētu būt dīkstāves pabalstam darbiniekiem, kuru uzņēmumi spiesti pārtraukt darbu.
Visspilgtāk šajā sakarā izpaudusies Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kas 21. martā nāca klajā ar paziņojumu, ka, “nosakot 700 eiro kā maksimālo ierobežojumu dīkstāves pabalstam, netiks segti iepriekš gūtie ienākumi daļai nodarbināto Covid-19 krīzes visvairāk skartajās nozarēs, un tādējādi krīzes izraisītās sekas tiks mazinātas tikai daļēji.”
Tēzes pierādījumam tiek piesauktas konferenču un pasākumu organizatoru vidējās stundas likmes 9,37 eiro un vidējās algas 1574,16 eiro apmērā, bet šefpavāriem – 6,14 eiro stundā un vidēji 1076,88 eiro mēnesī, savukārt gaisa kuģu stjuartiem – 7,52 eiro stundā un 1263,36 eiro mēnesī.
Protams, varētu teikt, ka arodbiedrība dara savu darbu un aizstāv darbinieku intereses, un daļa taisnības šajos vārdos būs. Tomēr, pat aizstāvot intereses, nevajadzētu zaudēt veselo saprātu.
Pietiekami labi izglītoti cilvēki arodbiedrībās varētu mēģināt saprast, ka, pirmkārt, dīkstāves pabalsts, tāpat kā citi pabalsti, nav domāti “iepriekš gūto ienākumu segšanai”, bet gan grūto laiku pārdzīvošanai, būtībā – izdzīvošanai.
Mēs varētu sarīkot nelielu aptauju, lai noskaidrotu, cik daudzi no nodokļu maksātājiem, uz kuru rēķina tiks ņemti ārvalstu aizdevumi šo pabalstu izmaksai, ir gatavi iespringt, lai pasākumu organizatoriem pilnībā kompensētu agrāk gūtos ienākumus, bet diez vai aptaujas rezultāti iepriecinās arodbiedrības un pašus pasākumu organizatorus.
Otrkārt, varētu norādīt, ka nav loģiski argumentēt ar stundas likmēm un mēneša algām, kas tiek maksātas par kaut kā darīšanu, lai pamatotu pabalsta izmaksu, kas tiks maksāts par nekā nedarīšanu.
Nē, tā vietā salīdzināsim pasākumus, kas tiek veikti mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Jāatzīmē, ka abas kaimiņvalstis ir bagātākas par Latviju, ar lielāku iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, lielākām algām un lielākiem valsts budžetiem.
Pirmkārt, Lietuva – tā gatavojas dīkstāves pabalstos maksāt minimālo algu – 555 eiro mēnesī.
Otrkārt, Igaunija. Jā, Igaunija ir pateikusi, ka dīkstāves pabalsts var būt 70% no iepriekšējos divpadsmit mēnešos izmaksātās algas, bet ne vairāk kā 1000 eiro.
Taču, koncentrējoties uz vienu skaitli – 1000 eiro –, iespējams, tiek palaistas garām vairākas nianses. Pirmkārt, trīs mēnešu periodā, no marta līdz maijam ieskaitot, šo pabalstu Igaunijā ir iespējams saņemt tikai par diviem mēnešiem, viens jāiztiek pašam no saviem iekrājumiem.
Otrkārt, ja valsts kādam darbiniekam maksās dīkstāves pabalstu, tad arī uzņēmējam, kurš viņu nodarbina, ir jāmaksā šim darbiniekam mēneša alga vismaz 150 eiro apmērā.
Un, treškārt, gan no valsts maksātā dīkstāves pabalsta, gan uzņēmēja maksātās algas būs jāmaksā pilns iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Īsi sakot – nabadzīgākā no visām trijām Baltijas valstīm, Latvija, ir gatava maksāt lielākos dīkstāves pabalstus.
Visbeidzot, tiek piesaukts tas, ka augsti apmaksātie darbinieki var kļūt par bezdarbniekiem un izvēlēties bezdarbnieka pabalstus.
Ko te teikt – vērtīgāko darbinieku noturēšana nav tikai valsts, bet arī pašu uzņēmēju pienākums. Turklāt bezdarbnieka statusa izvēlēšanās būtu ekonomiski racionāla, ja būtu pārliecība, ka krīze beigsies dažu mēnešu laikā. Jums tāda ir?
