Māris Zanders: Lentītes Ukrainas karoga krāsās agri vai vēlu saburzīsies 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Starp iemesliem, kas Ukrainai ļauj vismaz pagaidām veiksmīgi pretoties Krievijas agresijai, nereti tiek minēta vienotība Ukrainas sabiedrībā. Ņemot vērā to, ka Ukraina ir salīdzinoši liela valsts un tādēļ tajā objektīvi reģionālās identitātes ir skaidrāk iezīmētas nekā, piemēram, Latvijā vai pat Čehijā, tas patiešām ir sasniegums.
Tomēr vēl būtiskāk, runājot par šo vienotību, būtu neaizmirst, ka Ukrainā tradicionāli ir bijušas arī t. s. prokremliskās partijas. Var apšaubīt paņēmienus, ar kādām tās apstrādāja vēlētājus, tomēr jebkurā gadījumā tās nebija kaut kādas marginālas grupas. Piemēram, no Reģionu partijas (1997.–2014.) izaugušajai “Opozīcijas platformai – Par dzīvi” (OPZŽ) arī pēdējā parlamenta sasaukumā (tātad pēc Krimas aneksijas un iebrukuma Ukrainas austrumos) no 450 deputātu vietām ir 43, kam objektīvi būtu jāpieskaita “Opozīcijas bloka” sešas, nemaz nerunājot par tūkstošiem deputātu vietu pašvaldībās.
Īsi sakot, pat ļoti piekasīgi vērtējot (proti, neanalizējot citu partiju attieksmi pret Krieviju līdz 2022. gadam), par prokremliskām partijām pēdējās Augstākās Radas vēlēšanās nobalsoja 16% Ukrainas vēlētāju, un, atkārtošos, atsevišķos reģionos šis īpatsvars ir vēl lielāks.
Ja vien informatīvās plūsmas, ko es patērēju, nav būtiski izkropļotas, kopš 24. februāra šo 16–20% it kā nav. Divi iespējamie skaidrojumi ir, ka vai nu šie cilvēki pagaidām uzskata par pareizāku savus uzskatus publiski nepaust, vai arī tik asiņainu agresiju pat Krievijai draudzīgi noskaņoti ļaudis nespēj, kā saka, sagremot.
Te mēs nonākam pie burvīgā jautājuma par Krievijai draudzīgajiem politiskajiem spēkiem Latvijā. Turklāt jāuzsver, ka mūsu (līdzīgi kā Ungārijas, Francijas, Gruzijas u. c. politisko ekosistēmu) gadījumā draudzīgums nozīmē ne jau vēlmi atgriezties māmuļas Krievijas sastāvā, bet pārliecību, ka ar Krieviju izdevīgāk ir draudzēties, būt “tiltam”, “labam kaimiņam” un līdzīgi.
Un ja mēs šādi paveramies, tad “konstruktīvas sadarbības” piekritēju pulks Latvijas politikā nav tikai tās grupas, kas cienījamam lasītājam droši vien ienāca prātā pirmās. Ja vērtējam pēc pasaules uztveres veida, šīm aprindām jāpieskaita tie, kuri alkst draudzēties ar Ķīnu un citiem autoritāriem režīmiem.
Tātad jautājums: vai un kas mainījies pasaulē šo politisko grupu un to vēlētāju domās “pēc 24. februāra”? Dažus no šiem ļaudīm es redzu publiskajā telpā tik dūšīgi aizstāvot Ukrainu un nosodot Krieviju, ka brīžiem liekas, ka runā Stepana Banderas attāli radinieki. Ja īsi – es šādam pavērsienam neticu un neuzskatu par vajadzīgu vispār tērēt savu uzmanību.
Skaidrs, ka tuvāko mēnešu laikā vismaz atklāti viņi tā arī turpinās izteikties, tomēr mani interesē, kā (nevis kad, bet kā) šīs aprindas sāks pašreizējo vismaz ārējo vienotību situācijas vērtējumā lēnām skalot ārā, drupināt?
Manuprāt, iespējami ir vairāki varianti. Ja pašreizējais (vai vēl pastiprināts) sankciju režīms saglabāsies, vismaz daļa šo jauko cilvēku koncentrēs savu uzmanību un pūliņus, meklējot iespēju banāli nopelnīt, palīdzot Krievijai sankciju ietekmi mazināt. Tas nebūtu nekas pārsteidzošs – sankciju apiešana ir sens un plaši izplatīts bizness visā pasaulē.
Gandrīz vai jāsaka, ka šis būtu vēlamais variants – lai personāži labāk aizņemti ar naudas pelnīšanu. Diemžēl paralēli tiks attīstīts diskurss, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas Latvijai pārāk dārgi izmaksā, tādēļ lai Rietumi kaut kā to kompensē. Citiem vārdiem sakot, rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās var prognozēt retoriku par “nacionālajām interesēm”, “darba vietām”, kvēlu gatavību izcīnīt “Briselē” lielāku daļu no “pīrāga” utt.
Es burtiski jau dzirdu tēzes par to, ka “ir pārāk daudz darāmā ekonomisko problēmu pārvarēšanā, lai turpinātu konfrontāciju”, turklāt es pat nedomāju, ka visos gadījumos šie cilvēki apzināti blefotu. Ticamāk, ka daudzi no viņiem patiešām tā domā, vienkārši ignorējot (apzināti vai neapzināti, tas ir cits jautājums), ka Krievija kompromisu uztver kā vājumu, un, iespējams, visnotaļ racionāla piekāpšanās šodien rezultējas vēl lielākās nepatikšanās parīt.
Turklāt amizantākais ir tas, ka, atgādinu, līdz vēlēšanām ir vairāk par pusgadu – rudens pusē šādām idejām būs gana daudz atbalstītāju. Tātad – pretēji noskaņām vismaz t. s. latvisko partiju nometnē – spēku salikums šā gada oktobrī var nebūt tāds, kāds liekas pašsaprotams šodien.
