– Varbūt Raimondam Vējonim piemērotāks būtu valdības vadītāja amats? 73
M. Antonevičs: – Vai tiesa, ka koalīcijā ir vienošanās par amatiem – vienai partijai ir premjers, otrai Saeimas priekšsēdētājs, trešajai – prezidents. Tādā gadījumā prezidenta vēlēšanas nozīmētu ietekmes pārdali.
– Tādas runas es esmu dzirdējis, taču nevaru to ne apstiprināt, ne noliegt, es to nezinu. Katrā ziņā Valsts prezidentu ievēl Saeima un balsojums ir aizklāts. Tas nozīmē, ka deputātiem nav jāklausās, ko saka partijas vadība, viņi var balsot pēc sirdsapziņas. Tieši tāds būtu mans aicinājums deputātiem – novērtēt, kurš izvirzītais kandidāts vislabāk pārstāvēs valsts intereses, un balsot pēc sirdsapziņas.
V. Krustiņš: – Vai Saeimā nebūs debates par prezidenta kandidātiem? Atstāsiet to diviem televīzijas žurnālistiem, kas atkal mēģinās visus “eksaminēt”?
– No šādām televīzijas debatēm būtu jēga, ja prezidentu vēlētu tauta. Šaubos, vai šādi “eksāmeni” ietekmēs Saeimas deputātus. Gan Levits, gan Vējonis politiķiem ir labi zināmi, vienkārši jāpieņem lēmums.
M. Antonevičs: – Vēlēšanu procedūra ir zināma – vispirms balso par visiem kandidātiem. Ja neviens netiek ievēlēts, nākamajā kārtā kandidātu loks samazinās – mazāk balsis saņēmušais vairs nepiedalās. Kāda būs NA rīcība, ja jūs šādā situācijā aicinās atbalstīt Vējoni vai kādu citu. Kā jau teicāt – kandidāti labi zināmi, īpaša iepazīstināšana nav nepieciešama.
– Iepazīstināšana ne, bet aktuālie jautājumi mums tomēr varētu būt.
– Piemēram, vai prezidenta kandidāts atbalstīs krievvalodīga LTV kanāla veidošanu?
– Jā, tas varētu būt viens no jautājumiem.
V. Krustiņš: – Cilvēkiem būtu interesanti, kā savu lēmumu balsot par vienu vai otru kandidātu pamato deputāts Šnore vai deputāts Urbanovičs.
– Saeimā šādas debates pirms prezidenta vēlēšanām parasti netiek rīkotas, varbūt to arī vajadzētu ieviest. Taču žurnālisti pirms balsojuma, protams, jautā deputātu viedokli.
– Un ko jūs teiksiet, kad jums jautās?
– Es balsošu par Levitu.
– Ārlietu ministrs Rinkēvičs atļāvās “apspļaudīt” Nacionālo apvienību, paziņoja, ka jūs esat gatavi Latviju pārdot Krievijai. Neesmu dzirdējis, ka kāds par to būtu atvainojies, – ne pats Rinkēvičs, ne “Vienotības” vadītāja. Es brīnos, kādas sarunas starp jums var turpināties, kamēr tas nav izdarīts. Vai tad tā ir koalīcija?
– Sava loma bija tam, ka tā “spļaušana” notika netieši – internetā, sestdienas naktī, neskaidros apstākļos.
– Vai tad vajadzēja, lai to izdara publiski? Runa nav tikai par partiju, bet arī par tās atbalstītājiem. Tas ir “spļāviens” arī viņiem.
– Protams, tas ir nožēlojami, ka tāda līmeņa politiķis atļaujas šādus izteikumus. Tas noteikti neveicina saprašanos koalīcijā.
– Bet?
– Ja kaut kas tāds atkārtosies, lēmumi droši vien būs stingrāki. Protams, koalīcijā nākas meklēt politiskus kompromisus, taču ir lietas, ko grūti pieņemt. Man personīgi nav pieņemama “Vienotības” attieksme pret 16. martu. Valdības vadītājas Laimdotas Straujumas aicinājums 9. maijā “būt tolerantiem un iejūtīgiem” ļoti kontrastē ar to, ko viņa parasti runā pirms 16. marta.
M. Antonevičs: – Jūs teicāt, ka viens no jautājumiem, kas tiks uzdots līdz Valsts prezidenta vēlēšanām, būs Latvijas attiecības ar Krieviju. Kādām tām vajadzētu būt?
– Tām ir jābūt konsekventām. Nevajag vispirms smaidīt un skriet apkampties, vēlāk bļaustīties un izteikt pārmetumus. Tas nav nopietni! Tagad Rinkēvičs it kā ir stingrs Krievijas kritizētājs, bet vēl nesen viņš kopā ar prezidentu Valdi Zatleru solīja, ka palīdzēs tai nokārtot bezvīzu režīmu Eiropas Savienībā un palīdzēs īstenot citas Krievijas intereses. Ja būtu ieviests bezvīzu režīms, tā būtu katastrofa Latvijai. Visādi “zaļie cilvēciņi”, un ne viņi vien, te varētu brīvi braukāt, un valstij būtu grūti to kontrolēt. Manuprāt, tieši NA nostāja ārpolitikā ir bijusi konsekventākā. To, ko partijas pārstāvji teica ārpolitikas debatēs pirms trim gadiem, viņi saka arī šodien. Savukārt ārlietu ministra paziņojumi ir piedzīvojuši radikālas izmaiņas. Šodien mums patīk pasaulē lielīties, ka mēs, baltieši, jau sen Rietumus brīdinājām par Krievijas draudiem. Jā, Igaunija un Lietuva brīdināja. Oficiālā Latvija gan bija stipri nemanāmāka. Drīzāk atgremoja, ko tie paši Rietumi tolaik optimistiski sludināja par dialogu ar Krieviju, vai, vēl ļaunāk, darbojās kā atklāts Krievijas lobijs Eiropas Savienībā. Tieši tā daudzi tolaik Latvijas ārpolitiku traktēja.
