Uzziniet, kuros kalnos un pakalnos degs gaiša un stipra jāņuguns! 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Līgojat nu, ļautiņi, / Nu būs drīz Jāņa diena: / Šī dieniņa, rītdieniņa, / Parīt pate Jāņa diena…” Šovasar saulgrieži iekrīt rītdien, 21. jūnijā, un “Latvijas Avīze” kopā ar lasītājiem gan gada īsākajā naktī, gan Jāņu vakarā, 23. jūnijā, aicina aizdegt Jāņugunis pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik vien redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un, visu īso Jāņu nakti sargājot, tā jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam.
Arī mūsdienās, tāpat kā senatnē, Jāņus mēdzam svinēt ilgi – sākot no gada īsākās nakts 21. jūnijā līdz pat Pēterdienai 29. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru – par Jāņu vakaru, nakti – par Jāņu nakti un nākamā diena ir paši Jāņi. Tā kā Jāņu daudzināšana ir viens no senākajiem un svarīgākajiem latviešu identitātes apliecinājumiem, padomju okupācijas gados daudzas vasaras Jāņu ugunskuri un dziesmas bija aizliegti, un senās tradīcijas tika aizmirstas.
2003. gadā mūziķe un folkloriste Ilga Reizniece aizsāka kustību “Piedzīvosim Jāņus!” – gandrīz desmit vasaru garumā kopā ar Krišjāņa Barona muzeja ļaudīm un daudzām folkloras grupām stāstīja un rādīja, kā īsti būtu svinams Jāņu vakars.
Kopš šīm būtiskajām mācībām nu ir izaugusi jauna paaudze un, liekas, šī kustība atkal jāatjauno, jo, kā “Latvijas Avīzei” stāstīja Kolkā – daudz mūsdienu skolēnu savā starpā sarunājas angliski un vairs neatpazīst Jāņu dziesmas…
Šogad, kad mūsu valsts robežu stiprums ir tik būtisks, sazinājāmies ar dažām folkloras kopām, kuras darbojas pierobežā – ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju, Lietuvu un jūru. Vai visapkārt mūsu valstij augstajos kalnos un pakalnos degs gaiša un stipra jāņuguns?
“Jāņi ir atdzimšanas laiks”
Krievijas pierobeža, Upītes ciema folkloras kopas “Upīte’” vadītājs Andris Slišāns: “Šogad Jāņu laikā sanācis ļoti daudz koncertu – gan pirms pašiem svētkiem, gan arī pēc tam.
Pagājušajā nedēļā ielīgojām Rīgā, rītdien, 21. jūnijā, ielīgosim mūsu Upītē, kur būs gan meistardarbnīcas, gan koncerts, turklāt šogad mūsu folkloras kopai aprit 20. gadskārta, un tas būs jubilejas koncerts.
22. jūnijā notiks dažādu jauniešu folkloras kopu sanākšana “π-dzīdam” (piedziedam), tad jau pēc Jāņiem gandrīz katru dienu līdz pat Pēterdienai būs koncerti. Šovasar ir ļoti daudz pasākumu, ja pagājušajā gadā gandrīz jebkuru brīdi visi bija brīvi un priecīgi uzstāties, tad tagad mūziķi ir teju uz izķeršanu, vasara aizņemta jau vairākus mēnešus uz priekšu.
Pie Upītes Krievijas robeža vienmēr bijusi tuvu, bet man šķiet, ka te dzīvot ir pat drošāk nekā Rīgā, jo pie mums ir pastāvīga robežsargu kontrole, lido helikopteri un NATO aizsardzības lidmašīnas, jūtamies drošībā.
Kad sākās karš Ukrainā, tad gan sākumā iedzīvotājiem bija satraukums, bet tagad pie mums ir mierīgi, tikai ļoti gaidām, kad Ukraina uzvarēs.
Mūsu novada Tilžas slēgtajā skolā ir izveidots bēgļu centrs, arī bēgļi reizēm atbrauc uz pasākumiem Upītē. Ar ukraiņu bēgļiem gan ir tā, ka viņus baida tas, ka esam tik tuvu Krievijai, bēgļi vēlas būt maksimāli tālu prom no Krievijas, pie mums viņi tikai atpūšas un tad dodas tālāk.
Jāņi, katri saulgrieži, ir atdzimšanas laiks, ceru, ka neatkarīgi no laika apstākļiem, katrs spēs ugunskurā sadedzināt visu slikto un veco, nākotnei pārņemot tikai labo!”
“Nacionālisms ir katras tautas pamats”
Jūras pierobeža, Kolkas folkloras kopa “Laula” un tās vadītāja, skolotāja Dzintra Tauniņa: “22. jūnijā būs Jāņu ielīgošana, vietējās lustes ar vietējo amatieru teātra izrādi un dziedās arī mūsu kopa “Laula”. Mūsu kopas sastāvs ir mainījies, tomēr pamatā palicis vecais kalums, tie, kuriem ir rūdījums. Pensijas vecuma dāmas apguva zūmu un, kad dažs jaunāks nepieslēdzās, nojautu, ka vienkārši to nemaz nemāk izdarīt. Tomēr jāteic – kovidlaiks ir atstājis negatīvas pēdas, gan dalībnieki, gan publika ir kļuvuši inertāki.
Šajos Jāņos ir drūmums saistībā par Ukrainu, bet vēl vairāk domāju par mūsu mazo tautu, mēs nevaram atļauties nedomāt par nacionālismu – tas taču ir katras tautas pamats, vai tad visi esam vienādas amēbas?
Mums jāatceras savas saknes, jāatceras, kas esam, un to jāspēj audzināt un mācīt tālāk jaunatnei. Tā ir katastrofa, ja mūzikas skolotājs spēlē vienu tautas dziesmu pēc otras, turklāt no tā apcirkņa, kura dziesmas pašiem jau ir “līdz brošai”, bet bērni nezina ne pirmo, ne desmito, ne divdesmito dziesmu, un mūžā nevienu nav pat dzirdējuši.
Ir jāzvana trauksmes zvans par mūsu valodu, par tautai svarīgām, gadu simtiem krātām lietām. Tās var pazust ļoti ātri, mums jau ir piemērs – lībieši, kuri izšķīda un izbrauca asimilācijas un padomju zvejas likumu dēļ.
Jāņu dziesmu ir tik daudz, bet šogad sauktu: “Sit, Jānīti, vara bungas!” tieši tāpēc, ka jāsit trauksmes zvani. Mums jābūt ne tikai ar karodziņu pie krūts, jābūt zināšanām, lai tās varētu nodot saviem bērniem un mazbērniem.
Pasaule mainās, un tas ir labi, tomēr ir traģiski, ja savā starpā bērni skolā runā angliski – kur viņiem smelties latviskumu? Mums nepieciešami spilgti, harismātiski, dzīves un zināšanu gudri līderi, bļāvēju un ākstu mums pietiek.”
Ar puķu kroni galvā
Baltkrievijas pierobeža, Krāslavas novada folkloras kopas “Primaki” vadītāja Ilze Mežniece: “Mēs kurināsim lielāko jāņuguni šaipus Daugavas. Pie mums gan saimē, gan dziedātāju pulciņā Jāņi rit dienas četras – kā 20. jūnijā sākam, tā metam mieru tikai 24. jūnijā. Ja paskatās rituālus un notikumus, ir tik daudz dažādu lietu, ko jāpaspēj izdarīt.
Un tā nu mums ir viena nakts tieši pirms saulgriežiem, viena nakts pēc tiem, tad viena nakts, kad var mazliet ievilkt elpu un uzkāpt kādā kalnā, un 23. jūnijā kuram ceturto ugunskuru, kad svinam ar draugiem, radiem un kaimiņiem, kad var aiziet uz riktīgu latviešu zaļumballi. Mūsu pulciņā šie svētki tiešām ir ļoti gari. Ja kārtīgi izbauda Jāņus, enerģijas pietiek visam gadam.
Šobrīd no “Primakiem” pāri palikušas tikai “Primačkas” – vien sievas un meitenes. Visu kovidlaiku centāmies turēties un darboties, bet pēdējo kultūras aizliegumu laiku oficiālā grupa nepārdzīvoja, šobrīd Krāslavas novadā oficiālas folkloras kopas vairs nav.
Mēs, palikušās, turpinām dziedāt un darboties savā nodabā kā neformāla grupa. Turklāt kovidlaika beigās Krāslavas novadā kultūrai tika atņemts tik daudz, ka rezultātā folkloras kopai nogrieza finansējumu.
Pavisam netālu ir Baltkrievija, baltkrievu dziedāšanas veids un maniere ir ļoti tuvs latgaliešu dziedāšanas veidam, turklāt viņu folklorā saglabājušies pat arhaiskāki elementi nekā latgaļiem. Agrāk mums bija daudz skaistu kultūras sadarbības projektu, nezinu, kas tur šobrīd notiek.
Šogad Jāņos vēlētu izdarīt daudzas labas mazas lietas vai vismaz dažas lielas lietas; dabiskās pļavās salasīt Jāņu zāļu pušķi, uzpīt kaut vienu vienīgu vainagu un pastaigāt naktī – sajust, kā ir, kad galvā ir kronis, saprast, ka mums ir ar ko lepoties, ka šo kroni esam cienīgi nest. Lai arī tas ir puķu kronis un tikai vienu dienu gadā – tas ir mūsu spēka simbols.”
“Izvētīt graudus no sēnalām”
Igaunijas pierobeža, Ķoņu pagasta folkloras kopas “Dzīne” vadītāja Dace Zāģere: “Tagad, kad pļavās sarodas margrietiņas, palēnām piezogas Jāņu noskaņa.
Jau rītdien, 21. jūnijā, brauksim uz Naukšēniem, kur apdziedāsim un aplīgosim pagasta pārvaldi, alus brūzi un sociālo māju, kā arī apciemosim bijušos “Dzīnes” dalībniekus. Pēdējie divi gadi bijuši klusāki, pat sadarbība ar igauņiem ir mazinājusies, bet jau pavisam drīz folkloras festivālā “Baltica” apspēlēsim igauņu puiša un latviešu meitenes draudzību, dziedāsim igauņu valodā.
Tagad esam nokļuvuši Valmieras novadā un daudziem no mums Ķoņos ir sajūta, ka esam atstumti un nokļuvuši nomalē, radušās finansiālas problēmas, arī “Dzīnes” dalībnieki saka, ka bieži jūtoties nevajadzīgi. Šajos Jāņos vēlam veselību, tiešu skatu, sirds gudrību – redzēt lietu patieso būtību, iedziļināties, paskatīties un izvētīt graudus no sēnalām.”
“Mums visiem ir jātiek tai kalnā”
Lietuvas pierobeža, Bārbeles folkloras kopas “Tīrums” vadītāja Irita Vimba: “Apvidū valda liela mīlestība pret Lietuvu, svētkos dejojam daudzus latviskotus lietuviešu dančus. Pie mums ielīgošana sākusies jau iepriekšējā nedēļā.
Kultūras pasākumi pašlaik tiešām notiek aizgūtnēm, pēc nociešanās laika visi vēlas izbaudīt šo mirkli. Arī saulgriežos būsim kopā un līgosim līdz pat 24. jūnijam.
Šogad Jāņos dziedāšu “Jānīts kāp kalniņā” – šis pasaulē ir ļoti sarežģīts periods, mums visiem ir jātiek tai kalnā –, lai būtu labība, miers un labsajūta. Mums novadā ir ukraiņu bēgļi, arī pasākumos, kuros dziedam, manām daudz ukraiņu. Mūzika vieno visus.”
“Spēlmaņiem” – 120. gadskārta
Bet, protams, Jāņu laiks nav iedomājams bez visu laiku vispopulārākās teātra izrādes – Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos”, kura kopš pirmizrādes šogad svin 120. gadskārtu. Iespējams, vislielākā 2022. gada Jāņu vakara sanākšana notiks tieši vēsturiskajās “Silmaču” mājās Druvienas pagastā, kur paredzēts grandiozs lieluzvedums “Skroderdienas Silmačos”.
Tur noteikti degs skaista un gaiša jāņuguns, kura sasauksies ar Ķoņu, Bārbeles, Upītes, Kolkas, Krāslavas…Liepājas, Ventspils, Valmieras, Rīgas… arī ar Katskiļu jāņuguni Amerikā, “Straumēnu” jāņuguni Lielbritānijā un it visur citur, kur vien dzīvo latvieši, viņu pēcnācēji un viņu draugi. Līgo!
