Rubriku “Cilvēks – profesija” aizsāksim ar Sandru Glāzupu – “radiobalsi”, kā to sauc profesionālajā žargonā. Viņa nenoliedzami ir spilgtākā diktoru skolas pārstāve mūsdienās. Tieši viņas balsī jau sācis runāt arī “Tildes” robots, un nākotnē arvien vairāk informācijas, visticamāk, saņemsim tieši šādu virtuālo asistentu izpildījumā.
Rubriku “Cilvēks – profesija” aizsāksim ar Sandru Glāzupu – “radiobalsi”, kā to sauc profesionālajā žargonā. Viņa nenoliedzami ir spilgtākā diktoru skolas pārstāve mūsdienās. Tieši viņas balsī jau sācis runāt arī “Tildes” robots, un nākotnē arvien vairāk informācijas, visticamāk, saņemsim tieši šādu virtuālo asistentu izpildījumā.
Foto: Anda Krauze

“Iznāca ne tik glīti, kā pašai būtu gribējies.” Kāpēc leģendāro diktori atlaida no darba? Sandras Glāzupas stāsts 35

 

Imants Frederiks Ozols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Jauno rubriku “Cilvēks – profesija” aizsāksim ar Sandru Glāzupu – “radiobalsi”, kā to sauc profesionālajā žargonā. Viņa nenoliedzami ir spilgtākā diktoru skolas pārstāve mūsdienās.

LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 124
18 stundas
PA
Pēteris Apinis
Ziņas
“Ministra dēļ zaudējumi ir lielāki par visu antivakseru nodarīto kaitējumu!” Apinis par bailēm un haosu 73
6 stundas
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Kāpēc viņi tik ilgi ir mums melojuši? 680
1 diena
Lasīt citas ziņas

Tieši viņas balsī jau sācis runāt arī “Tildes” robots, un nākotnē arvien vairāk informācijas, visticamāk, saņemsim tieši šādu virtuālo asistentu izpildījumā.

 

Vēl nupat veiksmīga karjera nozīmēja strauji lēkt no amata uz amatu augšup. Un, daudz nedomājot, mainīt darba devējus. Tas nozīmēja būt vienlīdz draudzīgam ar visiem, bet vienlaikus nekādas pieķeršanās nedz kolēģiem, nedz darba vietai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Gluži likumsakarīgo stresu, izdegšanu vai tukšuma sajūtu risināt psihologa konsultācijās vai pat narkologa. Covid-19 epidēmija nāca kā stopkrāns. Jau otro reizi pēdējās desmitgades laikā laimīgs varēja būt tas, kuram ir stabils darbs. Un pavisam labi, ja tajā jūties kā zivs ūdenī, labas attiecības ar kolēģiem un reputācija kā savas jomas ekspertam.

Šī rubrika būs par viņiem. Cilvēkiem, kuru vārds kļuvis par sinonīmu jomai, kuru viņi pārstāv, un kuri dažos gadījumos kļuvuši par šīs jomas pionieriem Latvijā.

 

“Sloka toreiz bija tāda – “viszemākā” vieta,” man stāsta Sandra Glāzupa, kad tirpinu viņu, kā sākās ceļš radio. Kāpēc tam ir nozīme? Jo Sandra nav cilvēks, kuram nonākt viņas mūža profesijā būtu palīdzējuši sakari un apgrozīšanās noteiktā sabiedrības slānī.

Gandrīz otrādi – meitenei no Slokas, kaut arī ar šūpulī ieliktu labu balsi, vajadzēja gan sapni par radio, gan filoloģisko izglītību, gan liktenīgu izdevību. Bet tas notika, un kopš tās dienas viņai ne reizi nenācās nožēlot savu izvēli.

Esam ar Sandru uz tu, jo bijām kolēģi. Un, kaut nebijām nekādās tubrālībās, tieši Sandra savulaik novilka mani sēdus uz dīvāna aiz radio “Klasikas” (tur kādreiz bija viena no radio pīpētavām) un izteica līdzjūtību tēva nāves sakarā.

Toreiz apraudājāmies par tēviem. Tagad – par todienu atmiņām.

Sandras stāja, nosvērtā balss un ieturētā poza var viegli maldināt. Bet viņā nav ne miņas no iedomības. Prasme sevi nest ir viens, bet pret citiem Sandra ir ļoti uzmanīga un iejūtīga.

“Mana mamma, kas gandrīz 60 gadus nostrādāja Jūrmalas 1. vidusskolā par skolotāju, visu mūžu mācījusi – ne drēbēm, ne izskatam nav nekādas nozīmes!” – tā pavisam neformāli sākas mūsu saruna. Tā ir atbilde uz manu taisnošanos, ka mūsu tiešraides sarunā sēžu mājas drēbēs.

Skolā gan bijuši arī pārtikuši bērni, kam vecāki, piemēram, strādājuši veikalos un varēja atļauties savām meitām labas kleitas un citas lietas, kas tolaik bērnam šķitušas svarīgas, tomēr vairākums nāca no vienkāršām strādnieku ģimenēm, galvenokārt no Slokas celulozes un papīra kombinātā strādājošajiem.

“Un es biju tas skolotāja bērns. Mēs nebijām īpaši pārtikuši. Tāpat tētis brauca uz laukiem un veda visādus produktus no omamas.”

 

Baltās izlaiduma kleitās 1970. gadā kopā ar draudzeni Lidiju, pabeidzot Jūrmalas 1. vidusskolu.
Foto no Sandras Glāzupas privātā arhīva

Skola pabeigta 1970. gadā un tūdaļ arī stājusies augstskolā.

“Varbūt ne gluži tajā fakultātē, ko būtu vēlējusies. Tā būtu Medicīnas fakultāte, bet man nebija tik labas zināšanas ķīmijā. Tur bija konkurss, un ķīmija bija jāzina labi.

Gan jau ar otro reizi arī būtu iestājusies. Taču notika citādi.

Mamma bija latviešu valodas un literatūras skolotāja. Arī man gan valoda, gan literatūra patika un svešvalodas padevās. Tādēļ izvēlējos doties uz universitāti un stāties Filoloģijas fakultātē.

” Konkurss togad bijis pieci pretendenti uz vienu studiju vietu. Rezultāti? “Divi piecinieki un divi četrinieki.”

Kā to var atcerēties? “Imant, tas man bija ļoti svarīgi! Arī droši vien mammas un tēta ieliktā pamatmācība – nepadodies un stiprini savu paš­apziņu! Man arī pašai gribējās būt labai skolniecei. Negribēju, lai par mani teiktu – redz, viņa jau skolotājas meitiņa, viņu vienmēr pavelk uz augšu. Nē, tā nekad nenotika. Biju pietiekami godkārīga un arī centīga. Nezinu gan, vai biju īsti gudra, drīzāk laikam centīga (smejas un steidz piemetināt), nē, nu nekāda muļķe jau es arī, protams, nebiju.”

 

Diplomēta skolotāja

“Manā diplomā ierakstītā specialitāte ir – “latviešu valodas un literatūras skolotāja”,” stāsta Sandra. Skolā nostrādājusi nepilnus četrus gadus. Pirms kādiem desmit gadiem bijusi arī skolas izlaidumā. Teju nevienu no saviem sendienu audzēkņiem gan uzreiz nav atpazinusi.

“Kad sāku strādāt Salaspilī, man bija 22 gadi, bet viņiem desmit vienpadsmit. Izauguši no bērniem par pieaugušiem vīriem un sievām. Visiem ir ģimenes. Viņiem bija liela jautrība, liekot man minēt, kas tad nu viņi tādi ir.”

Starp viņas audzēkņiem ir arī karšu izdevniecības “Jāņa sēta” galvenais redaktors Jānis Turlajs. Dažas no Sandras audzēknēm vēlāk arī pašas kļuva par skolotājām.

 

Liktenīgais sludinājums

Sandras vecāki ir devuši viņai dzīvē arī vērtīgu ceļamaizi. Tēvs – Egons Ozoliņš – mācījis visu dzīvē rūpīgi padarīt līdz galam, bet māte – Magda Ozoliņa – ne tikai daudz palīdzējusi darbā ar skolēniem, bet apveltījusi arī ar īpašo balsi.
Foto no Sandras Glāzupas privātā arhīva

Skolas darbs Sandrai patika un arī padevās. Bet to, kā labi iemācīt bērniem vielu, Sandrai ierādīja mamma.

“Runājāmies pa telefonu. Prasu: “Mammīt, nu kā viņiem var izstāstīt tās konjugācijas un deklinācijas tā, lai viņi septītajā klasē saprot?!” Un tad mamma stundām pa telefonu to visu skaidroja. Domāju, uz priekšdienām es būtu vēl labāka kļuvusi.”

Tomēr, dekrētā būdama, ieraudzījusi liktenīgu sludinājumu avīzē, ko glabājot joprojām.

“Tas skan šādi: “Latvijas Radio izsludina konkursu diktora balsij (sievietes) vecumā līdz 26 gadiem. Vēlams ar augstāko filoloģisko izglītību.” Un es atbildu pilnīgi visiem noteikumiem!”

Bet tas nebija lēmums uz labu laimi: “Tā doma manā galvā bija jau no kādu desmit gadu vecuma, kad vispār sāku kaut ko saprast un uzmanīgi klausīties radio. Kļuvu par ārkārtīgi uzmanīgu radioklausītāju.”

Visvairāk viņu fascinējušas tieši radiodiktoru balsis. Diktori – mūsdienās jau faktiski zudusi profesija. Bet tolaik viņi gan pieteica raidījumus, gan lasīja ziņas, nodrošinot to neitrālu un augstvērtīgu nolasīšanu, taču neveica ziņu atlasi un bija ļoti atturīgi savās emocijās. Mūsdienās viņu vietā nākuši ziņu redaktori un moderatori ar visai lielām brīvībām un dzīvu improvizāciju.

Ja reiz tas paticis, kādēļ uzreiz nav gājusi strādāt radio?

“Pat iedomāties nevarēju, ka es – tāda Sandra – kādreiz varētu strādāt radio. Studiju laikā, staigājot ar draudzenēm pa Doma laukumu, vienmēr uz to māju skatījāmies ar bijību un apbrīnu.”

Tā laika diktoru vārdus Sandra lieliski atceras: “Lasa ziņas. Vai tā būtu Lauma Amatniece, vai Ausma Indriksone, Rihards Kalvāns, Jānis Ābols, Kārlis Cīrulis, Dzirda Liepiņa… Bet man kaut kā īpaši iekrita Lauma Amatniece.

Ļoti patika tas vārds. Stāvu pie loga, paņēmusi spoguli rokās, skatos pati uz sevi un saku: “Ziņas lasīja Lauma Amatniece.” Un uzreiz sajūties kā kaut kas ļoti svarīgs un domā – ārprāts, cik tie ir interesanti cilvēki un kāds viņiem darbs!”

Protams, ar filoloģiju vien nebūtu līdzēts. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, kā atzīst Sandra, ir pati balss. Tāpat kā dejotājam viņa dejas izjūta un kustības.

“Ja cilvēks tevi neredz, balsij ir jābūt tam nesējam, vēstītājam, kas liek pievērst uzmanību, ieinteresē klausītājus.” Un šī balss, kuras dziļo, samtaino skanējumu zina nu jau vairākas paaudzes, bijusi vienmēr.

“Kad tagad paklausos kādus savus agrākus ierakstus, piemēram, radioteātrī, kur Antonija Apele mūs pieaicināja, tā balss, protams, ir jaunāka, bet pats pamats – tembrs un dziļums – tās ir tās Dieva dotās dāvanas.

Un, protams, no mammas. Viņai bija tāda balss, lieliski skaitīja dzeju un vadīja teātra pulciņu Slokā. Arī dikciju nenācās īpaši uzlabot, bet, protams, (Antonijas) Apeles stingrajās rokās bija jāskaita gan ātrrunas vingrinājumi, gan patskaņi un līdzskaņi visneiedomājamākajās kombinācijās un ātrumā. Lai nenorautu galotnes, lai burts “s” neskanētu pārāk spalgi un “l” nebūtu pārāk ciets. Šīs mazās fonētiskās nepilnības gan cītīgi laboju un pilnveidoju diktoru istabā pie Antonijas.”

 

Nākotnes balsis

Mudinu Sandru pakomentēt jauno radiocilvēku balsis – tos, kas neizbēgami nomaina savus priekšgājējus. “Tādu stingru kritēriju, kādi bija tad, kad es sāku, vairs nav.

Tagad redaktori paši gatavo savus raidījumus un paši vada savas programmas. Un varbūt tas ir arī interesanti, jo viņi katrs ir personība.

Vai tas ir Aidis (Tomsons), vai tā ir Mairita Znotiņa vai Eduards Liniņš. Ar savu runas un pasniegšanas veidu un domu virzību viņi ir interesanti. Savukārt ziņās, manuprāt, šobrīd vislabākā ir Pārsla Saktiņa.”

Iebilstu, ka Pārsla taču arī pieder tai pašai tradīcijai, ko nu jau var saukt par “veco skolu”.

“Jā, tā ir vecā skola. Bet cilvēkiem tas ir svarīgi, jo viņi var noticēt tādām personībām. Daudz lielāka ticamība ir tad, ja pie mikrofona cilvēks ar pieredzi, nekā tad, ja ziņas lasa jauns un nepieredzējis cilvēks. Un klausītājs to jūt arī tad, ja neredz ziņu lasītāju. Varbūt arī kļūdos. Pati taču sāku kā jauna un nepieredzējusi.”

Diktoru darba kvalitātei sekoja īpaša komisija, un ik pa laikam notikusi vērtēšana, kuras rezultātā piešķirta attiecīga kvalitātes kategorija.

“Sākumā biji diktors-māceklis. Tad kā sunītis staigāju līdzi Laumai Amatniecei, jo viņa bija mana radiokrustmāte, uz ziņu pārraidēm, koncertu pieteikumiem, radiolasījumiem. Pēc zināma laika sekoja trešās kategorijas diktora pakāpe. Un vēl pēc tam – pēc vērtēšanas un analizēšanas, ko parasti veica radiorežisori un programmas daļas vadītāji, – sekoja otrā, pirmā un visbeidzot augstākā kategorija.” Jo zemāka kategorija, jo zemāka arī alga.

Vērtēšana notikusi gan aizklātā, gan atklātā veidā, kad nācās stāties vērtēšanas komisijas priekšā.

Cenšos iztirpināt, vai Sandrai nav bijuši arī kādi aizrādījumi.Pa jokam ieminos, varbūt, piemēram, frivoli izrunājusies ēterā? Un atkal abi sasmejamies – nē, nekādu aizrādīšanu vai personiskās lietas izskatīšanas komjauniešu sapulcēs gan nav bijis.

“Visu darīju ar ļoti lielu prieku un ļoti lielu patikšanu un iekšēju lielu lepnumu, ka varu strādāt radiomājā Doma laukumā 8. Man prasīja: kur tu strādā? – Es strādāju radio! – Tu radio? Un ko tu tur dari? – Es lasu ziņas (lepni)!” Kolāts gan, “būdams dažādu emociju cilvēks”, esot reiz izteicis rājienu.

Vai tagad, ar jauno – relaksētāku – piegājienu ziņām un moderācijai darbs pie mikrofona būtu palicis vieglāks? Nē! “Tieši grūtāks. It sevišķi ziņu redaktoriem. Tās ziņas taču arī jāsagatavo!

Kas tad man tolaik bija nolasīt, ja es to protu?! Zinu, kā jālasa vienlīdzīgie teikuma locekļi, kā pielikums, kā realizēt uzskaitījumu, kā pareizi turēt elpu. Tas man nenācās grūti.

Pavisam kas cits bija kā ziņu redaktoram, pēdējos 15 vai 16 gadus strādājot Ziņu dienestā, sagatavot ziņas, veikt atlasi, rediģēšanu. Sākumā man tas nācās ļoti grūti. Jo neesmu žurnālists un neesmu to mācījusies. Pirmajā laikā – lai Dievs stāv klāt! Bet pēc tam kaut kā ielauzījos gan Latvijas, gan ārzemju ziņu klāstā.”

 

Radio pastieptā roka

Protams, ne jau radio mainījies pats par sevi. Mainījusies pasaule, kurā tas turpina skanēt. Jau aizmirsies laiks, kurā uz radioēku ceļoja neskaitāmas vēstules – raidījumu redakcijām, dalībai radiokonkursos, vēstules ar kritiskiem aizrādījumiem un piebildēm, kā arī pielūdzēju vēstules.

Un radio dažkārt kļūst par vienīgo sabiedroto cilvēkam grūtā mirklī. Guļot slimnīcā vai pat uz nāves gultas, paliekot vienam visdažādāko iemeslu dēļ.

Var būt arī tā, ka šī dzīve otrpus radioaparātam sūta vēstis diktoram, kura balss skanējusi izšķirīgajā brīdī.

Prasu, vai Sandrai ilgajos gados kas tāds bijis, kur kļuvusi kādam par iedvesmu vai glābiņu, vai padarījusi dzīvi panesamāku?

“Jā, šāda vēstule ir bijusi. Tas notika pirms kādiem 30 gadiem. Man atsūtīja vēstuli jauna sieviete, kas dzīvoja laukos ar diviem maziem bērniem. Viņa stāstīja par savām nesaskaņām ar vīru, par savu vēlmi dziedāt un rakstīt dzeju. Un zini, es viņai atbildēju. Viņa man atkal rakstīja. Atkal atbildēju. Šobrīd viņa ir dziedātāja, vada kultūras namu un droši vien tāpat kā jaunībā raksta skaistu dzeju. Domāju, ka tolaik kaut kādā veidā es viņai līdzēju.

Ir tāda situācija, kurā izrādies šim cilvēkam vajadzīgs. Tieši tajā brīdī. Un pasniedz cilvēkam savu neredzamo roku ar balsi un izteiksmi.

Dažkārt cilvēki, kuriem ir kādas problēmas vai kuri ir vientuļi, sāk uzskatīt tevi gandrīz par savu tuvinieku, par tuvu cilvēku, kam var uzticēties. Tā ir radiomaģija. Un to nekad nevarēs aizstāt robots un robotizētā balss, lai arī cik laba tā būtu.”

 

Darbs, smiekli un skumjas

Foto: Anda Krauze

Gandrīz katrs, kurš ilgāku laiku strādājis ēterā, piedzīvojis smieklus. Pie mikrofona tas gan nav līksms brīdis, bet gluži vai stihiska nelaime. Tādā gadījumā studijas svētsvinīgajā klusumā visnopietnākajam profesionālim parauj vaļā teju vai visas smieklu upes slūžas.

“Toreiz ziņas lasīja pāros – Pārsla (Saktiņa) un Zigis (Zigurds Ķeizars), es ar Mārtiņu Hofmani vai citkārt ar Ēriku Kramu. Mēs ar Mārtiņu bijām lieli smējēji. Labi, ka klausītājs to neredz.

Citkārt nāk tādi dumjie smiekli. Nu nekā tos nevari apturēt. Mārtiņš Hofmanis palien zem galda un smejas kā ārprātīgs, bet man jāturpina lasīt.

Dabiski, pēc tam rodas jautājums, kas tad tur notika. Un tad seko atrunas – vai nu šausmīga klepus lēkme, vai arī balss momentā aizkritusi ciet.”

2019. gada janvāra pirmajās dienās parādījās ziņa, kuras formulējums liecināja – kaut kas nav lāga: “Pēc Latvijas Radio 1 Ziņu dienestā aizvadītiem 40 gadiem no klausītājiem šķiras leģendārā radiobalss Sandra Glāzupa (66), kurai štatu samazināšanas dēļ 18. janvārī nolikta pēdējā darba diena” (žurnāls “Kas Jauns”).”

Skaidrs, ka tie nav nedz tie vārdi, nedz tas veids, ar kuriem “leģendārā radiobalss” un Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece paziņotu par aiziešanu pensijā.

“Var jau būt, ka tas bija aizmuguriski risināts un domāts, bet faktiski sanāca tā, ka likvidēja “Radio 5″ ziņu lasītājus,” lūgta atcerēties, kā tolaik sanācis, nedaudz negribīgi stāsta Sandra.

“Tika pieņemts lēmums, ka Radio pirmās programmas ziņas tiks raidītas gan radio “Klasika”, gan “Radio 2”, gan “Radio 5” vienlaikus. Tādējādi divi jaunieši no “Radio 5” paliktu bez darba. Droši vien tad arī sāka skatīties, kuram no ilggadējiem var pateikt paldies par darbu, un tā izrādījos es.

Tas pasniegšanas veids, no vienas puses, man nebija patīkams un mani ļoti sarūgtināja.

Manuprāt, radio vadība, veicot šādu izvēli, pat nezināja to, kas esmu un ko vispār esmu darījusi. Pasauca uz personāla daļu, un tās vadītājai bija man jāpasaka šis nepatīkamais lēmums. No otras puses, arī pati biju nolēmusi, ka tajā pavasarī vai vasarā beigšu savas aktīvās darba gaitas. Iznāca ne tik glīti, kā pašai būtu gribējies, bet arī ne tik traki. Un, godīgi sakot, esmu laimīga, ka nav jāceļas četros no rīta un pusnaktī jāpārrodas mājās pārgurušai, fiziski un garīgi iztukšotai.”

Tā tikai liekas, ka šis darbs paiet, ērti sēdot siltās telpās. Stunda starp ziņu izlaidumiem aiztraucas milzīgā saspringtībā. Un ne jau vienmēr tas ir parastais ikdienas režīms.

“Strādāju tajā vakarā, kad notika “Maxima” traģēdija, kā arī nākamās dienas rītā. Mūsu mazās Latvijas mērogā 54 bojāgājušie bija briesmīgs skaitlis. Tas bija šausmīgi! Ik pa piecpadsmit minūtēm jāziņo par kārtējo atrasto bojāgājušo.”

Bet galvenais – Sandrai prieks, ka saikne ar radio nav pazudusi pavisam un mīļotās radiomājas durvis nav viņai aizslēgtas. Divas reizes nedēļā Sandra strādā “Latvijas Radio 2”. Turklāt sadarbībā ar uzņēmumu “Tilde” māca savu balsi robotam.

Vai tev nav tāda kā nodevējas sajūta, ka māci iekārtu runāt tā, kā runā tu? Varbūt bez dvēseles – tā cita lieta, bet tomēr? Galu galā jaunās meitenes un zēni paliks bez darba, jo tāds robots varēs izlasīt visas ziņas.

“Nu principā (iesmejas) mašīnas – datori – to varētu izdarīt,” viņa atzīst.

“Jau tagad, kaut vai Valsts ieņēmumu dienestā, mašīna tev teic, kas jādara un kāda poga jāspiež. Tas atņem cilvēkam darbu. Taču vispār, par to robotizēto balsi runājot, man tas ir ļoti interesanti. Un patiesībā arī pagodinājums, ka izvēlējās tieši mani.”

 

Un, protams, ordenis…

Apspriežoties ar Sandru par piemērotāko fotoparakstu, smejamies – vai gan vispār iespējams izskatīties slikti melnā kleitiņā ar ordeni un pērļu virteni? Sākumā gan bijusi pārliecināta, ka paziņojums par ordeņa piešķiršanu ir kolēģa ampelis.
Foto no Sandras Glāzupas privātā arhīva

Likums par Valsts apbalvojumiem nosaka, ka Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējiem ir tiesības “attēlot ordeņa zīmi uz saviem personiskajiem zīmogiem, vērtslietām, dokumentiem, veidlapām”. Šī prakse gan tā arī nav iedzīvojusies Latvijā.

Arī Sandra, kaut jūtoties ārkārtīgi pagodināta par apbalvojumu, ikdienā to neafišē. “Ordenim līdzi nāca divas mazākas zīmītes, kas liecina par šā apbalvojuma saņemšanu. Tad nu man ir tāda žaketīte, pie kuras gan šāda mazā ordeņa zīmīte ir pielikta. Reizēs, kad šo žaketi velku, ir arī zīmīte.”

Ar ordeni saņēmušajiem, protams, vienmēr paliek jautājums, vai viņi zināja, ka saņems apbalvojumu.

“Dieva goda vārds, es nezināju! Tas man bija MILZĪGS pārsteigums. Neticēju savām acīm, kad saņēmu to milzīgo aploksni, vēstot, ka tas piešķirts. Sākumā domāju, ka Gunārs (Jākobsons – Sandras radiokolēģis un labs draugs) izjoko. Neticēju savām acīm. Pat domas tādas nebija. Tas, protams, ir ļoti pagodinoši un ļoti augsts darba novērtējums. Kaut gan daudzi dara savu darbu un dara to godprātīgi. Un varbūt arī visi nesaņem, kas to patiešām pelnījuši.”

Kopā ar dēliem – Kasparu un Rolandu.
Foto no Sandras Glāzupas privātā arhīva

SAISTĪTIE RAKSTI

Mūsu sarunā bija arī skumji brīži. Jo cilvēks garā darba mūžā neizbēgami pavada viņsaulē arī savus vecākus, kolēģus un draugus. Taču, lai kas ir noticis, lai kādi laiki bijuši un kādas pārmaiņas nesuši, Sandra līdz pēdējam ir sava darba un Latvijas Radio patriote, sakot, ka vislielākā traģēdija būtu, ja kādu dienu šis radio pārstātu skanēt.

Un piebilst: “Tomēr, tomēr, tomēr! Galvenais jau nav tas, kas bijis kaut kā ne tā. Galvenais ir tas, ka esmu radio nostrādājusi 42 gadus. Darījusi to ar ļoti lielu patiku, ieinteresētību un mīlestību. Satikusi ārkārtīgi daudz labu cilvēku un augstu profesionāļu. Satikusi savus mūža draugus, kā paši sakām – vecos diktorus, ar kuriem mēs joprojām turamies kopā, un ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka strādāju radio. Man šis darbs ļoti mīļš. Ja es tagad atkal būtu jauna, droši vien atkal ietu tieši šo pašu ceļu.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 124
18 stundas
PA
Pēteris Apinis
Ziņas
“Ministra dēļ zaudējumi ir lielāki par visu antivakseru nodarīto kaitējumu!” Apinis par bailēm un haosu 73
6 stundas
VB
Vija Beinerte
Stāsti
Vija Beinerte: Kāpēc viņi tik ilgi ir mums melojuši? 680
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Bērnu rotaļu laukumā lāču mamma ar lācēnu spēlējoties šļūc pa slidkalniņu 10
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
„Pērc, ko gribi, te viss ir lētāks!” Latvieši dalās pieredzē, kāpēc pēc ikdienas precēm dodas uz „Lidl” Lietuvā 97
1 diena
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
Reirs skaidro, kāpēc nākamā gada budžetā nav paredzēta minimālās algas celšana 52
7 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Lemberga likumu noraida. Judins atzīst, ka viņam kauns, ka Saeima nopietni diskutē par šādiem jautājumiem 11
4 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Ja būs iekšējais taisnīgums, mēs tos bēgļus arī pieņemsim.” Rūta Dimanta par problēmām valsts prioritātēs 7
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Krieķis gadu pēc Rebenoka slepkavības: Pirmos pierādījumus atrada pēc mēneša, tīrot māju 20
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Botass ātrākais pirmajos F-1 treniņbraucienos
23:03
LE
LETA
Ziņas
Nīderlande ievieš obligātus Covid-19 sertifikātus 7
22:06
VS
Viesturs Sprūde
Stāsti
Līdz ar Rūdolfu Blaumani mirusi arī ērglēniešu vienprātība
21:32
PA
Pēteris Apinis
Ziņas
“Ministra dēļ zaudējumi ir lielāki par visu antivakseru nodarīto kaitējumu!” Apinis par bailēm un haosu 73
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Problēmas ir ļoti nopietnas.” Vai Lietuva kļūdījusies, aizliedzot nevakcinētiem cilvēkiem apmeklēt lielveikalus? 124
18 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Par interneta hītu kļuvis video, kurā Staķis pārsteigts par sportistiem, kas ieradušies uz apbalvošanu: “Kādā sakarā? Ā, īstais Pļaviņš un Točs!” 37
13 stundas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Atsāks darbu pie Pašvaldību referendumu likuma 2
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
Dažviet iespējams arī pērkona negaiss. Kāds laiks gaidāms sestdien?
7 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Viņi visu ir izdarījuši nepareizi!” Ušakovs vaino valdību par cilvēku vēlmi nevakcinēties 61
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. “Pēc uzmanības “izslāpušie”!”: princis Harijs un Megana dodoties vizītē uz Ņujorku, uzjautrinājuši soctīklu lietotājus 13
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Biju nepatīkami pārsteigts…”Levits prasījis, lai deputātes nokārto frakcijas atbalstu Kucinas ievēlēšanai ST tiesneša amatā 106
16 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Par mata tiesu! Autobraucējs šķērso vairākas joslas, neaizskarot nevienu citu braucošo auto 1
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
2022.gada valsts budžeta projekts: Reirs atklāj, vai nākamgad būs nepieciešama nodokļu celšana 6
10 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
Latviešu Apvienotajā Karalistē vairāk, nekā rēķināts. Cik Latvija saņems par breksita ciešanām? 14
9 stundas
IK
ILZE KĻAVIŅA
Ziņas
Pintera spoguļi. Ilze Kļaviņa recenzē Ināras Sluckas iestudējumu “Nodevība” Nacionālajā teātrī
10 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Tiks grauta uzticība pensiju sistēmai!” Vai Latvijai jāseko Igaunijas piemēram un jāļauj strādājošajiem izņemt pensijas 2. līmeņa uzkrājumu? 40
18 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
No omītes recepšu krājumiem: visgaršīgākais mājās gatavotais rasols 13
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Bērnu rotaļu laukumā lāču mamma ar lācēnu spēlējoties šļūc pa slidkalniņu 10
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Dziedātājas Elīnas Gluzunovas vīrs pukojas, ka sieva ir kā “saaugusi” ar telefonu: “Tie “like” ir svarīgāki par bērniem!” 7
13 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
„Pērc, ko gribi, te viss ir lētāks!” Latvieši dalās pieredzē, kāpēc pēc ikdienas precēm dodas uz „Lidl” Lietuvā 97
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
Pensija būs jākrāj pašam! Ar laiku pensijas 1. līmenis izzudīs arī Latvijā 125
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Cilvēkus izmanto.” Ilvesa par to, ka ar cilvēkiem tiek manipulēts, mērķtiecīgi izmantojot dažādas tehnoloģijas 57
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Agris un Agrita 1
13 stundas
IB
Indulis Burka
Praktiski
Ar kādiem “tautas līdzekļiem” labi var iztīrīt veļasmašīnu, bet kādus labāk tomēr nelietot?
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Tad jau mums vajag mēru katrai Rīgas bedrei!” Ušakovs skeptisks par nakts mēra amata ieviešanu galvaspilsētā 38
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TV personības Žaklīnas Cinovskas jaunā darbavieta – pārsteigums daudziem 40
1 diena
Inita Šteinberga
Praktiski
Lai orhidejas ziedētu vienmēr: dārzniece atklāj vienu “triku” 5
1 diena