Šis konspekts būs tikai neliela daļiņa no tā, ko uzņēmējs un rallists Māris Saukāns dāvāja klausītājiem “Latvijas Avīzes” dienā Apē. Un ne jau tikai īsinātā apjoma dēļ (pilns četrās stundās runātā atstāsts aizņemtu vai visu avīzi). Drukātajā tekstā pietrūks žestu, smaida, intonāciju, daiļrunīgo paužu.

Lasītākie

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Māte ar šausmām atklāj, ka jaundzimušais bērns, par kuru viņa rūpējās slimnīcā, nav viņas bērns

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Lasīt citas ziņas

Pietrūks Māra, cilvēka, kurš kā magnēts pievelk bērnus un skolā zibenīgi kļūst par savējo, kura tuvumā sievietes kļūst vēl skaistākas un puikas un veči dzirdošāki un gudrāki.

Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Apē.

Vai viņi ir gudri?

RAKSTA REDAKTORS

Ātri un klusi tiek iznīcināts vēl viens Latvijas pagasts. Viļķenē tiek plānota skolas un bibliotēkas slēgšana

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri

Baidens paraksta likumprojektu par militāro palīdzību Ukrainai

Tā Māris jautāja Apes skolēniem par tālajos ceļos satiktajiem ļaudīm, kuri dzīvo tuksnesī pie sāļa ezera. Cilvēkiem, kas neiet skolā, jo skolas tur nav, neskatās televizoru un nerunā pa telefonu. Kuri neiet dušā, jo saldūdens tur pietiek (knapi) vien dzeršanai. Atbildes dalījās apmēram 50/50. Nav gudri, jo bez skolas (un interneta) gudrs nevar būt. Ir gudri, jo spēj tādos apstākļos izdzīvot.

Lūk, Māra atbildes versija: – Mēs trāpījām pārāk dziļi smalkajās smiltīs. Rokam stundu, tās plūst atpakaļ. Braucam metru, atkal rokam. Muguru atliecis, redzu uz attālas kāpas šokolādes krāsas zēniņu ponija mugurā. Rokam. Mēģinām braukt. Rokam. Atliecu muguru – laikam jau rēgojas: zēns aicina mani, rādītājpirkstu krampī locīdams. Nu ko – sliktāk jau vairs būt nevar. Brienu pie puikas. Šis sūta mani pie otrpus nogāzei augošiem zaļpelēkiem sīkaugiem un rāda, ka tie esot jāplūc. Jā… Saucu palīgā savējos, raujam ķērpjus un klēpjiem stiepjam pie auto. Taisāmies bāzt čupu zem riteņiem, puika rāda – nē! Plāna kārtiņa jāklāj kā sliedes riteņu ceļā! Klājam. Braucu. Braucu!!!

Cietākā vietā ticis, brienu glābējam pateikties. Dodu naudas zīmes. Neņem. Ķeksē atkal ar pirkstu, šoreiz uz auto pusi. Un rāda uz karabīni. Ziniet, kas ir karabīne? Tāda tērauda skava ar skrūvi cauri vaļējam galam. Noder tauvu savienošanai, piekabināšanai. To viņam vajag.

Kas tuksnesī noderīgāks? Karabīne vai nauda?

Kā īstenojami “nereāli” projekti

– 10 gadus mēs esam braukuši “Dakarā”, un tas, ko vienmēr, protams, gribējām, ir uzvarēt. Uzvarēt klasiskā veidā (kā to dara rūpnīcas komandas)? Es joprojām uzskatu, ka latvietis to var izdarīt. Bet gribas arī atgriezties mājās. Un atgriezties dzīvam…

Tādēļ, vienu nakti ilgāk pasēžot nomodā, dzima doma – ir iespējama cita veida uzvara. Neviens vēl nav nobraucis “Dakaru” ar elektromobili. Nākamajā dienā gāju pie Andra Dambja un teicu – man ir plāns. Andris – ja tev ir plāns, tas jau ir labi.

Tajā brīdī situācija bija daudziem biznesa projektiem līdzīga. Man bija, kā saka, brīvi daži tūkstoši latu, Andrim tikpat. Vajag daudzkārt vairāk. Strupceļš? Nē. Ja tu plāno un rosini kaut ko, kas iziet ārpus pierastā un esošā robežām, visa pasaule mēdz sadoties rokās. Šajā projektā tagad ir iesaistījušies līdzīgi domājoši cilvēki no Ķīnas, Japānas, Vācijas, Anglijas, Amerikas, Šveices…

“Dullie” ir visur. Un mūsdienās ar šo te (rāda telefonu) var acumirklī viņus sasniegt. Un, ja tev ir viņam ko teikt, ja tu piedāvā kaut ko jaunu, ārpus viņam apnikušā un pierastā, pozitīva reakcija ir ļoti iespējama.

Pirmais solis. Vajadzīgas akumulatoru baterijas. Izpētījām, ka labāko iespējamo pašlaik ražo Ķīnā. Ielidoju Šanhajā. Atrodu “Winston Battery Limited”. Sanāk daudz cilvēciņu uzvalkos un šlipsēs, stāstu par mūsu ideju, par to, ka mēs varētu nest viņu vārdu plašajā pasaulē. Klausās, klusē. Beigās saka – labi, mēs padomāsim.

Cik gudrs atbraucu, tik aizbraucu… Bet pēc nedēļas pienāk e-pasts, kurā teikts apmēram tā: “Viss, ko jūs darāt, ir pilnīgs vājprāts. Tāpēc jums nepalīdzēt mēs nevaram. Izsūtām akumulatorus.” Vēl pēc pusotra mēneša tie bija Latvijā. To tirgus vērtība aptuveni 120 000 eiro. Un durvis projekta realizācijai bija vaļā.

Cilvēks nevar?

– Mums (objektīvi un tehniski lēnākiem) “Dakarā” nebija īpaši noteikumi vai laika grafiks. Likumi – kā visiem. Parastai dienai būtu jābūt šādai. Teiksim, plkst. 6.30 – starts. Pārbrauciens pa ceļiem, kādas četras stundas. Tad bezceļa ātrumposms, kilometri 400 vai tamlīdzīgi (stundas sešas, tas labākajiem), un vēl viens pārbrauciens līdz nakšņošanas vietai. Pieļautas atkāpes – plus 50% ātrumposmā bez soda. Ja vairāk – trīs stundu sods, un atļauja ierasties nākamās dienas startā ne vēlāk kā pusstundu pēc pēdējā dalībnieka, kurš vakarā naktsmītni sasniedzis un oficiālajā starta grafikā ierakstīts. Tas, piemēram, parasti tā ap plkst. 11. Ja neatbrauksi, esi svītrots un brīvs. Tad, lūk. Pēdējās četras dienas izskatījās apmēram tā. 11.27. Tiesneši – nu viss, slēdzam! 11.29 – žžž! Atpeld “Oskars”…

Četras diennaktis bez būtiskām pauzēm. Bez laika remontiem, bez gulēšanas, gandrīz bez ēšanas. Cilvēks nevar četras diennaktis negulēt!!! Izrādās – var.

Vai Latvijā būvēs elektromobiļus?


– Stāstam laikam ir trīs daļas. Viena – uzbūvēt šo auto. Otra – pierādīt, ka tas brauc. Arī gatava. Trešā – grūtākā. Mums ļoti gribētos atjaunot kaut kāda veida autobūves kapacitāti Latvijā. Veselu auto vai detaļu ražošanu. Alternatīvo enerģiju izmantošanā mēs esam vilkušies pasaules astē. “Volkswagen”, lūk, esot uzbūvējis auto, kas tērē litru uz simts kilometriem. Forši. Bet mašīna izskatās pēc totāla kosmosa. Tajā var ielīst divi cilvēki. Un, ja paņemat līdzi prāvāku somu, patēriņš jau būs 1,5 litri. Tas nav risinājums. Cilvēkiem ir apnicis mainīt vienu labu folksvāgenu pret citu mazliet labāku.

Pirmo reizi braucu pa ielu ar elektromobili. Iet bez skaņas. Blakus bubina un smird milzīgs kravas auto, jūtos vēl lepnāks. Atbraucu mājās, izrauju no štepseļa gludekļa asti, uzlādēju mašīnu… Par vienu latu. Nākotne.

Kāpēc elektromobilis ir tik dārgs?

– Akumulatori, protams, dārgi. Taču galvenās ir pārejas procesa izmaksas. Lielie auto ražošanas koncerni ir kā tādi dinozauri, kuriem jebkura virziena maiņa ir smagnēja un saistīta ar milzu investīcijām. Šā brīža jauno produktu cenas ir šo izmaksu spogulis.

Un vispār – ko nozīmē dārgi? Tagad dzirdam – dzīvosim taupīgi, dzīvosim ekoloģiski, tad viss ar joni būs lētāks. Nebūs vis. Lētāk tūlīt var dabūt, ja ņem to pašu veco un taisa arvien vienkāršāku, prastāku. Ja gribam patiesu progresu, būs diezgan ilgs pārejas periods, kurā nekas lētāks uzreiz nekļūs.

Vai nākamgad startēs “Dakarā”?

– Plāni ir tikai tādēļ, lai tos mainītu. Jā… Iet pirtī kažokā tev patīk? Es saku – nē. Grūtības pakāpe tiešām ir uzskrūvēta tik augsta, ka pat pašu franču televīzija jau jautā organizatoriem – kam tas vajadzīgs? Kāpēc jātaisa nevis sporta, bet izdzīvošanas (vistiešākajā nozīmē) sacensība? Tas tiešām vairs nav īsti normāli, ja kalnos jābrauc lejup naktī, ja citā dienā jārāpjas augšup līdz 4600 m virs jūras līmeņa, kur skābekļa tik maz, ka cilvēki skaidrā prātā streipuļo, un pie skaista ezera fotopauzē iekšdedzes dzinējs, pēc paraduma izslēgts, vairs nav iedarbināms…

Iespējams, šie 10 gadi un 10 ekstrēmi grūtie starti tiešām bija vajadzīgi, lai uzbūvētu unikālu auto, lai pierādītu, ka ar to var nobraukt pat šādu ārprāta distanci… Vai vajadzīgs vienpadsmitais? Nezinu.

Skaidrs, ka jūlijā brauksim “Zīda ceļu” cauri Krievijai. Mums ir noslēgts ļoti nopietns sadarbības līgums ar “Ë_mobil” īpašnieku Prohorova kungu, kurš, starp citu, bija viens no kandidātiem Krievijas prezidenta vēlēšanās. Labi, viņa darbība politikā mūs maz interesē. Bet viņš pie Pēterburgas ceļ rūpnīcu, kurā ražos kardināli citādas mašīnas. Vieglas, ar kompozītmateriālu virsbūvēm. Viņiem ir vajadzīga mūsu pieredze. Un tas ir svarīgi.

Tālāk? “Dakarā” var piedalīties arī citā, fiziski mazāk grūtā statusā. Kā komandas vadītājs, piemēram.

Par bibliotēku

– Ja reiz jūs aģitējat par alternatīvo enerģiju, jāvaicā, vai uz jaunās bibliotēkas būs saules baterijas?

– Saules baterijas sākotnēji projektā paredzētas nebija. Tas bija arhitekta Gunāra Birkerta kunga ierosinājums – papildināt projektu, kas taču ir jau gauži sens. Kultūras ministrija ir izdarījusi lielu darbu, klauvējusi pie Finanšu ministrijas durvīm, nu saules paneļi, kas būtu ne tikai progresa un saprāta simbols, bet arī ļoti labi izskatītos, ir iecerēti. Lai gan ir kādā ministrijā “gaiši prāti” un aprēķinājuši – atmaksāšanās laiks būs 70 gadi. Tātad neprāts. Matemātiski nevar viņiem nepiekrist. Bet ir medaļas otra puse. Ir ietaupīti vairāki miljoni, ir Eiropas līdzfinansējums, un mums ir reālas iespējas nevis vienkāršoti taupīt, bet rādīt piemēru jaunajai paaudzei. Kas cits to rādīs? Kāds Apē vai Dundagā, skrūvējot kaut ko uz sava šķūnīša jumta? Tas jādara valstiski.

– Kāpēc bibliotēka izskatās tik pelēka?

– Pirmkārt, jāprasa saulei, kāpēc tā Rīgu pilnībā izgaismo tikai 36 dienas gadā. Otrkārt – tas, ko pašlaik redzam, ne tuvu nav gatavas, izgaismotas bibliotēkas veidols. Piedevām jumts tiks pārklāts ar sīki perforētu metālu, kas arī būs daudz gaišāks. Atstarojošs. Skats būs gaišāks, kā gaismas pilij pienākas.

(Par “Dakaras” un “Oscar EO” tehniskajām un sportiskajām niansēm lasiet “Latvijas Avīzē” nākamnedēļ lappusēs “Auto. Tehnika”)