Vislabāk izpētītais cilvēks–vilks 0
Bet tagad varam atgriezties pie jau pieminētā šīs sērijas galvenā piemēra – mežonīgā zēna no Averonas, kuru iedēvēja par Viktoru un kurš uzradās agrāk par Kasparu Hauzeru, lai gan viņa gadījums neizskatās tik ļoti noslēpumains. Protams, arī šajā gadījumā ir virkne unikālu apstākļu, taču pats Viktors un visa viņa dzīve katrā ziņā bija pakļauta pietiekami rūpīgai izpētei.
Tas notika 1797. gadā (proti, dīvainais jauneklis Kaspars parādīsies Nirnbergas ielās tikai vēl pēc 32 gadiem), kad Dienvidfrancijas nomales Tarnas rajona zemnieki pirmo reizi ieraudzīja savādu būtni, kas slēpās biezajos krūmos. Zemnieki baidījās no šā pilnībā kailā un pinkainā “mežonīgā cilvēka” un, neskatoties uz to, ka bija sastapušies ar viņu aci pret aci vairākas reizes, nespēja nodibināt tuvākus kontaktus. 1797. gada aprīlī šo zēnu, kuram, kā vēlāk izrādījās, bija aptuveni deviņi gadi, ieraudzīja it kā rotaļājamies netālu no Labasīnas ciemata. Vietējiem iedzīvotājiem izdevās viņu sagūstīt un ievietot šķūnī, no kura gan viņš veikli aizbēga un pēc šā atgadījuma ilgi slēpās mežā.
Nākamo reizi viņu pamanīja pēc pusotra gada. 1798. gadā mednieki ar lielām pūlēm mežoni atkal notvēra un ieslodzīja kādā ciemata mājā. Taču mājas saimnieki izrādījās izklaidīgi ļaudis, un jau pēc nedēļas par Viktoru iedēvētais mežonis atkal aizbēga mežā. Šajā reizē vientuļais un pilnībā kailais bērns bija spiests pārciest ārkārtīgi aukstu ziemu, kas liecina par viņa apbrīnojamām pielāgošanās spējām. Acīmredzot viņš kaut kādā veidā bija iemantojis aizvēsturiskā cilvēka spēju izdzīvot visekstremālākajos laika apstākļos bez īpaša apģērba.
Viss liecina, ka Viktoram kaut kādu iemeslu dēļ bija ļoti iepatikusies attiecīgā apkaime, jo 1800. gada 9. janvārī viņš atkal parādījās netālu no Labasīnas, kur viņu kārtējo reizi sagūstīja zemnieki. Zēns joprojām bija pilnībā kails, izpūrušiem matiem, ķermeni klāja rētas un zilumi, un viņš izskatījās ārkārtīgi uzbudināts un sabiedēts. Viņu ievietoja slimnīcā, kur pirmo reizi pamatīgi izpētīja. Vēlāk dabas pētnieks Pjērs Žozefs Bonatērs, kurš pirmais apskatīja Viktoru, uzrakstīja plašu atskaiti “Vēsturiskas piezīmes par mežoni no Averonas”, ko Parīzē pat publicēja. Šis darbs izraisīja ļoti lielu mediķu un dabas pētnieku interesi.
Iespējams, Viktors bija visneparastākais no visiem bērniem–vilkiem, kuri jebkad pakļauti ilgstošai izpētei. Tāpat kā daudzi citi tādi bērni, arī viņš viegli uzbudinājās bez īpaša redzama iemesla, iemiga līdz ar tumsas iestāšanos, modās līdz ar gaismu un absolūti nespēja saprast, ka spogulī redz pats savu atspulgu. Tiesa, viņam gluži apzināti patika vērot savu atspulgu rāmajā dīķa ūdens virsmā. Dažkārt ilgas nakts stundas viņš kā apburts skatījās uz mēnesi. Viņu absolūti neinteresēja citi bērni vai viņu rotaļas, turklāt viņš vairākas reizes pamanījās sakurt ugunskuru no koka rotaļlietām.
Viktora izdalītās skaņas atgādināja rukšķēšanu. Iespējams, viņa vispretdabiskākā īpašība bija tā, ka viņš nekad nesmējās, tikai šaušalīgi savieba muti. Viņš absolūti nebija spējīgs sakoncentrēties, viņu pastāvīgi kratīja mīklains drebulis. Viņa āda tik lielā mērā bija nejutīga pret sāpēm, ka viņš mierīgi varēja kailām rokām izlasīt laukā no ugunskura degošus bluķēnus. Arī viņa oža bija neparasta: viņš nejuta atsevišķas smaržas, arī tad ne, ja attiecīgo vielu pietuvināja viņam pie paša deguna. Savukārt pārsteigums bija viņa dzirde: veiktajos eksperimentos Viktors neuzrādīja ne mazāko satraukumu vai izbīli, kad viņa tuvumā šāva no lielgabala, taču allaž strauji pagriezās, sadzirdot vājas skaņas, piemēram, tālu aizmugurē ejoša cilvēka soļus. Un jo sevišķi pārsteidzoši bija tas, ka viņš nespēja atšķirt mūziku un cilvēka balsi no citām skaņām.
Kā jau visi “ciltsbrāļi”, arī Viktors nevēlējās gulēt gultā, turklāt viņam neradīja nekādas problēmas diskomforta apstākļi. Taču šis mežonis, kurš spēja izturēt jebkādas brīvās dabas sagādātās neērtības, izrādījās pilnīgi nepiemērots civilizētai dzīvei. Pat pērtiķis ātrāk pārņēma daudzus cilvēka ieradumus nekā šis bērns–vilks. Pētniekus īpaši pārsteidza viņa spēja nejust pat visbriesmīgāko ziemas salu – zēns mežā ziemoja pilnībā kails! Kā barību viņš galvenokārt lietoja ogas un kastaņus, pret jebkuru citu ēdienu paužot neslēptu riebumu. Visu laiku Viktors rāvās atpakaļ brīvībā, taču tagad viņa sargi allaž bija modri, un visi viņa bēgšanas mēģinājumi beidzās nesekmīgi.
Pēc kāda laika Viktoru pārveda uz Parīzi, kur viņu apskatīja tā laika ievērojamais psihologs doktors Pimels, kurš kategoriski paziņoja, ka Viktors ir vienkārši debils, ar ko tad arī izskaidrojamas visas viņa novirzes attīstībā. Taču tad Viktoram negaidīti paveicās. Tobrīd vēl tikai 25 gadus vecais ārsts Žans Itārs 1800. gadā saņēma norīkojumu darbā par Parīzes Imperatora kurlmēmo institūta galveno ārstu. Itārs tur apsekoja Viktoru un pēc tam paziņoja, ka nekādi nespēj piekrist slavenajam kolēģim.
Jaunais ārsts turpmākos sešus gadus pavadīja, pacietīgi un neatlaidīgi mēģinot atgriezt Viktoru atpakaļ cilvēka veidolā. Jāatzīst, viņa metodes, viņa lieliskā izpratne par sava pacienta vajadzībām un vienlaikus arī pamatīgās zināšanas deva panākumus: Viktora stāvoklis ievērojami uzlabojās, lai gan viņš tā arī nekad nekļuva par pilnvērtīgu sabiedrības locekli šā vārda pieņemtajā izpratnē. Katrā ziņā Itārs patiešām apgāza slavenā Pinela pausto: Viktors nebija dzimis idiots, viņš bija tikai bērns, kuram bijusi liegta normālas attīstības iespēja, un, kaut arī Itārs nespēja no viņa apziņas izdzēst zvēru vidū nodzīvotos gadus, viņš tomēr ievērojami bagātināja viņa atlikušo dzīvi cilvēku vidū.
Viktors bija klasisks īsta zēna–vilka piemērs, kurš tā arī neiemācījās runāt. Viņa augstākais intelektuālais sasniegums visā šajā laikā bija dažas iedvesmas minūtes, kad viņš no veca auduma gabala gluži apzināti izgatavoja tarbiņu zīmuļiem. Tostarp viņam ļoti iepatikās visa veida mājsaimniecības darbi. Īpaši aizrautīgi viņš skaldīja malku, spējot to darīt neskaitāmas stundas bez apstājas, nekad nenogurstot un neslēpjot skaidri izteiktu labsajūtu.
Par Viktoru allaž rūpējās, viņš dzīvoja Itāra vadītā institūta īpašā piebūvītē, un, kā var noprast, ne tikai labvēlīgā, bet lielā mērā arī gana izglītotā tā laika Francijas valdība bija piešķīrusi naudas prēmiju kādai Herīnes kundzei, kura ikdienā apkalpoja Viktoru. Šis zēns–vilks no Averonas nomira 1828. gadā 40 gadu vecumā.
