Indiešu dāsnais pienesums 0
Jau pieminētais profesors Malsons uzskata, ka nav iemesla īpaši brīnīties, ja necilvēciska vide izveido necilvēcisku bērnu. To pašu paudis arī psihologs Žans Itārs, kurš ilgus gadus centās nodibināt kontaktu ar zēnu–vilku Viktoru no Averonas un izglītot viņu. Taču, vēl pirms lasām stāstu par Viktoru, šķiet, ir vērts vismaz pieminēt virkni sīkāku, bet tomēr arī ļoti interesantu gadījumu.
1803. gadā Holandes miesta Overdaikas apkaimē atrada mežonīgu zēnu, kura vecumu tolaik tā arī nespēja noteikt. Šā zēna īpatnība bija tā, ka viņš pārtika no putnu olām, pašiem putniem un to mazuļiem. Viņš prata lieliski atdarināt visu veidu putnu kliedzienus.
Bet visvairāk bērnus–vilkus pasaulei devusi Indija. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šīs valsts iedzīvotāji trūkuma dēļ bieži atstāja savus bērnus džungļos. Laikā no 1843. līdz 1933. gadam Indijā fiksēti 16 paziņojumi par atrastiem abu dzimumu bērniem–vilkiem, kā arī bērni–panteras un bērni–leopardi. Tiesa, daži no šiem stāstiem patiešām šķiet absolūti neticami. Tostarp faktiski visi šie atrastie bērni izrādījās nespējīgi mainīt savus ieradumus, kurus bija iemantojuši dzīves laikā džungļos. Lielākā daļa no viņiem šajā vidē kopā ar zvēriem nodzīvojuši līdz 10 un vairāk gadu vecumam.
Pirmais par Indijas bērniem–vilkiem detalizēti savā grāmatā “Dzīve Indijas džungļos” 1880. gadā vēstījis Valentins Bolls. Lai arī viņš ziņas ieguvis tikai no “otrām rokām”, tomēr to autentiskums neraisa nekādas šaubas. Pirmais bērns–vilks, kurš minēts viņa grāmatā, sagūstīts pie Minspuri 1872. gadā, vārdā Dina, un viņam bijuši aptuveni seši gadi un visas klasiskās Homo ferus pazīmes. Viņš bija absolūti mežonīgs, pilnībā kails, klusējošs, spēja izdvest tikai dobjas rīkles skaņas, un gluži kā zvēriem viņam bija pārsteidzoši asi zobi, kas par tādiem kļuvuši no pastāvīgās kaulu graušanas. Protams, bija neiespējami noteikt, cik ilgi viņš mitis džungļos, taču viņa fiziskais spēks un varenā miesas būve liecināja par to, ka viņš lieliski pielāgojies mežonīgajai dzīvei. Tāpat kā visi iepriekš minētie bērni–vilki, arī šis mežonis pārvietojās četrrāpus un izmisīgi pretojās visiem mēģinājumiem viņu apģērbt.
Atšķirībā no daudziem citiem bērniem–vilkiem, Dina cilvēku sabiedrībā nodzīvoja salīdzinoši ļoti ilgi – 20 gadus. Tomēr, arī neskatoties uz vispacietīgāko apmācīšanu, viņa sasniegumi šajā ilgajā laikā bija šādi: viņš iemācījās apģērbties un stāvēt taisni uz divām kājām, kā arī lietot traukus.
Bolls vēsta arī par kādu citu zēnu–vilku no Laknavas, kuram bija aptuveni 10 gadu un kuru atrada divus gadus vēlāk par Dinu. Šo mežonēnu nogādāja Sekandras patversmē, taču, neskatoties uz nemitīgajiem centieniem viņu apmācīt, zēns palika pilnībā mežonīgs. Tiesa, vienīgais viņa apšaubāmais sasniegums bija tas, ka viņš iemācījās smēķēt cigaretes.
Bērnu–vilku vidū var izcelt vairākus spilgtus pārstāvjus, kuri, neapšaubāmi, varēja sekmēt leģendas par vilkačiem rašanos pēdējās simtgades laikā. Divus slavenākos bērnus – meitenes–vilkus Kamalu un Amalu – atrada 1920. gadā. Mandnaporas bāreņu patversmes aizgādnis doktors Dž. Singhs par šo bērnu–vilku novērojumiem uzrakstījis plašu atskaiti. Šie pieraksti tapuši pietiekami ilgā laika posmā, tāpēc nav apšaubāmi, turklāt tos apstiprinājuši arī citi aculiecinieki.
Singhs vēsta, ka 1920. gada oktobrī, kad lasījis sprediķus Godamuri rajonā, pie viņa pienākuši vairāki satraukti vietējie iedzīvotāji un stāstījuši par “fantastiskām būtnēm”, kas dzīvo džungļos. Viņš izlēmis aplūkot tās. Singhs ievests pietiekami dziļi džungļos, kur pēc mijkrēšļa iestāšanās viņš kopā ar pavadītājiem ieraudzījis vilku pulciņu, kas iznācis laukā no midzeņa kraujas malā. Priekšgalā gājuši trīs pieauguši vilki, bet aiz tiem, kā liecināja pārbiedētie indiešu zemnieki, divi “briesmoņi”, kurus doktors Singhs nespēja klasificēt.
Šīs būtnes pārvietojās četrrāpus, to sejas klāja gari, sapinkājušies mati. Pēc tam, kad “briesmoņi” izskrēja no midzeņa, Singhs tikai ar pūlēm spēja noturēt savus pavadoņus, kuri jau bija gatavi atklāt uguni ar šautenēm. Viņš centās pierunāt sagūstīt šīs būtnes. Taču “briesmoņi” izraisīja tādas izbailes pavadītājos, ka viņš bija spiests doties atpakaļ uz tuvāko apdzīvoto vietu, lai tur sapulcinātu jaunu brīvprātīgo palīgu komandu.
Pēc nedēļas Singhs atgriezās pie vilku midzeņa. Divu vilku tur tobrīd nebija, bet trešo, vilceni, kas aizsargāja iekļūšanu midzenī, nācās tomēr nošaut. Savukārt midzenī gūstītāji atrada divus mazus vilcēnus un divus… cilvēkveidīgus bērnus. Pēdējie bija pilnībā kaili, viņu ķermeni klāja rētas un zilumi, taču viņi bija nevaldāmi agresīvi, pat vairāk nekā abi mazie vilcēni, un pauda gatavību līdz nāvei aizsargāt savu teritoriju.
Bērnus sagūstīja, savāca no alas un nogādāja ciematā, kur vietējie iedzīvotāji jau pirmajā izdevīgajā mirklī no viņiem atbrīvojās, taču doktors Singhs laimīgā kārtā abas meitenes pēc dažām dienām atrada – teju vai pusmirušas no bada un slāpēm. Viņš centās viņas apkopt, piespiežot dzert pienu un cita veida barojošu pārtiku. Zīmīgi, ka jaunākajai, kuru Singhs nodēvēja par Amalu, bija nepilni divi, bet vecākajai, Kamalai, aptuveni astoņi gadi. Abām meitenēm āda bija viscaur saskrāpēta un klāta dīvainām tulznām, mēles kārās ārā no mutes, viņas naidīgi ieza zobus un smagi elpoja.
Bet vēl dīvaināki fakti atklājās mazliet vēlāk. Izrādījās, bērni nav spējīgi redzēt dienā un allaž slēpās no saules gaismas, ieraušoties vistumšākajos nostūros. Savukārt naktī viņas plosījās pa istabu, meklējot izeju laukā. Viņas gulēja ne vairāk par piecām sešām stundām, ēda tikai jēlu gaļu un dzēra kā dzīvnieki – lokot ar mēli. Atrodoties istabā, meitenes smagnēji rāpoja uz ceļgaliem, bet, nokļūstot uz ielas, pārvietojās jau salīdzinoši ātri, balstoties uz pēdām un plaukstām. Sastopot cilvēkus, viņas uz viņiem rūca, izlieca muguras gluži kā vilki, kad tiem tuvojas kāds, ko viņi uzskata par bīstamu. Meitenes “medīja”, vajājot vistas un citus mājdzīvniekus, ložņāja pa pagalmu, meklējot kaut kur izmestas lopu iekšas, un aizrautīgi tās turpat aprija, ja atrada.
Jaunākā Amala “nebrīvē” nodzīvoja nepilnu gadu un 1921. gada septembrī nomira ar nefrītu. Vecākā Kamala nodzīvoja vēl deviņus gadus, pakāpeniski iemācoties staigāt uz divām kājām, lai gan vilka gaita tā arī neizzuda. Kamala iemācījās arī nomazgāties, izmantot glāzi un pat izrunāt atsevišķus vārdus, taču līdz pat mūža galam ēda tikai jēlu gaļu un lopu iekšas, kā arī allaž izvairījās no sastapšanās ar suņiem. Pētnieki pauž, ka tas, ka viņa spēja apgūt primitīvus runas elementus, nozīmē to, ka viņa jau piedzimusi ar psihiska rakstura defektiem, kas ļāvuši pilnībā pārņemt viņas “audžuvecāku” manieres.
Līdz ar Kamalas nāvi noslēdzās viens no aizraujošākajiem šāda veida stāstiem mūsdienās, lai gan runas par viņu un atbilstoša pētīšana turpinās joprojām. Lielu daļu apstākļu, kas ieskauj šo bērnu–vilku dzīvi, joprojām klāj neskaidrības tumsa. Piemēram, virkne gluži loģisku jautājumu: kāpēc gan vilki mazos bērnus jau pirmajā sastapšanās reizē neapēda? No kurienes vēlāk vilku barā uzradās otra meitenīte? Un tamlīdzīgi.
