Pandu audzinātais cilvēkbērns 0
1996. gada pašā sākumā kādā no Ķīnas tālīnajiem rajoniem ļaudis sagūstīja dīvainu maza auguma būtni, kas izrādījās ar vilnu apaudzis bērns, kuru iedēvēja par zēnu–pandu. Mednieki bija pamanījuši šo mazuli visnotaļ simpātisko un gauso bambuslāču sabiedrībā. Šis ir jau trešais zināmais gadījums vēsturē, kad cilvēkbērns izaudzis pandu barā. Pirmais tāds fiksēts 1892., bet otrais – 1923. gadā.
Mežonēnu apsekojušie mediķi konstatēja virkni anomāliju viņa uzvedībā: viņš pārvietojās tikai četrrāpus, uz kājām nespējot nostāvēt pat dažas sekundes; nekad nemazgājās, bet gan tikai aplaizīja pats sevi kā kaķis; ēda galvenokārt bambusa lapas un jaunos dzinumus; ieskājās un urkšķēja gluži kā mežonīgs zvērs un rūca, ja ar kaut ko nebija apmierināts.
Pekinas biologs Hou Meņs Lū, kurš vispamatīgāk izpētīja zēnu–pandu, uzskata, ka zēnu, visdrīzāk, jau agrā bērnībā vecāki vai nu vienkārši pazaudējuši, vai varbūt arī gluži apzināti pametuši vienu mežā, jo izbijušies no viņa dabas dotā briesmīgā ārējā izskata. Un par to pat nebūtu jābrīnās, jo mazulis patiešām nāca pasaulē ar ievērojamām ģenētiskām novirzēm – visu viņa ķermeni klāja bieza vilna. Vēlāk pandas, šķiet, arī nespēja neko saprast un pieņēma viņu par savas saimes locekli, tādējādi arī atbilstoši izaudzinot. Neskatoties uz dažām nebūtiskām atšķirībām, zēns–panda uzvedās gluži tāpat kā viņa “audžuvecāki”.
Pētnieki uzskata, ka mežonēnam sagūstīšanas mirklī bijuši aptuveni 1,5–2 gadi. Viņa rokas un kājas klāja gari, spēcīgi nagi, un tās vairāk līdzinājās dzīvnieka ķepām, nevis cilvēka ekstremitātēm. Viņš pārsteidzoši veikli kāpelēja pa kokiem, sākotnēji skrāpējot un kožot ikvienam, kurš viņam tuvojās. Taču jau pēc dažu nedēļu ilgas uzturēšanās cilvēku – kāda mednieka Kuana – ģimenē, viņš ātri adaptējās un pat sāka paust pieķeršanos jaunajai “māmiņai” un “māsai”. Viņš iemācījās stāvēt uz kājām un izrunāt dažādus vārdus. Taču, par kaut ko jūtoties apbēdināts, viņš allaž sāka nevis raudāt, bet gan smilkstēt kā suns.
Mednieka Kuana ģimene ļoti iemīlējusi savādo mežonīgo mazuli, par spīti viņa dīvainajam ārējam izskatam un dzīvnieka uzvedības manierēm. Šie ļaudis pauda vēlmi, lai mazulis pie viņiem paliktu uz visiem laikiem. Tomēr bērns–panda ar tik augstu zinātnisko vērtību, kā paziņoja doktors Lū, bija jāturpina pētīt zinātniskos apstākļos, jo tikai tā būs iespējams labāk izprast cilvēka attīstības procesus sabiedrībā un ārpus tās. Patlaban nav precīzākas informācijas par viņa gaitām un likteni, taču zinātnieki bija apsolījuši, ka mūžīgi jau viņu nepētīs, tāpēc iespējams, ka mežonēns atgriezās normālā cilvēku ģimenē.
