– Vai Valsts kancelejā ir kādas noteiktas dienas vai stundas, kad ierēdņi pieņem iedzīvotājus? 0
– Jebkurš iedzīvotājs var ienākt Valsts kancelejas ēkā Brīvības bulvārī 36 un palūgt apsardzei sazināties ar kancelejas darbiniekiem, kas pieņem iesniegumus vai spēj paskaidrot, kur cilvēks var atrast nepieciešamo informāciju. Krietni vairāk cilvēku izmanto iespēju zvanīt pa informatīvo bezmaksas tālruni 80000120.
Pirmajos trīs mēnešos Valsts kancelejas direktora amatā esmu ievērojis, ka cilvēki aktīvi vēršas gan pie Ministru prezidenta, gan Valsts kancelejas, jo uzskata, ka mēs varam atrisināt visas problēmas. Taču tas tā nav. Es, protams, varu mēģināt paātrināt kāda jautājuma risināšanu, bet vienlaikus ir jāsaprot, ka es neatbildu, piemēram, par satiksmes vai citiem jautājumiem, kas balansē uz divu ministriju robežas. Sākumā vajadzētu mēģināt šos jautājumus risināt kompetentajās iestādēs, bet, ja tas neizdodas, tad gan var vērsties Valsts kancelejā vai pie Ministru prezidenta.
– Valsts pārvaldē ir tāds sens iesakņojies sūdzību izskatīšanas paņēmiens – ministrijas jurists sūdzību aizsūta tam, par ko sūdzas, un saņemto atbildi nosūta tam, kurš sūdzību uzrakstījis. Tādēļ jau tie cilvēki nāk uz Valsts kanceleju, ka nespēj pārraut šo apburto loku.
– Valsts sekretāri man ir sūdzējušies, ka ir daudz iedzīvotāju iesniegumu par dažādām neizdarībām un laba risinājuma nav. Ja skatāmies vēsturiski, tad Eināra Repšes laikā tika izveidots īpašs nejēdzību novēršanas birojs, kas strādāja, bet nevarēja tieši iejaukties noteiktu lietu risināšanā. Valstī ir pieņemts administratīvā procesa likums, kas noteic, kā var pārsūdzēt valsts pārvaldes lēmumus. Vienlaikus, neraugoties uz administratīvo procesu, bieži vien gan ministrijas, gan Valsts kanceleja ik pa brīdim grēko, kaut ko nepareizi sagatavojot. Cilvēkiem ir jāturpina sūdzēties, un iespēju robežās viņiem tiek palīdzēts.
Pēc amatu klasifikācijas valsts pārvaldē visvairāk darbinieku strādā uzraudzības un kontroles jomā. Tie ir 12% no visiem klasificētajiem ierēdņu amatiem. Politikas veidotāji un ieviesēji ir tikai trešajā, ceturtajā vietā. Tas balanss ir mazliet nobīdījies uz nepareizo pusi, bet tāds ir pieprasījums – cilvēki ļoti aktīvi izmanto savas tiesības.
– Tie, kas vēlas kaut ko reformēt, parasti krīt nežēlastībā, jo ļoti grūti ir lauzt iesīkstējušo kārtību. Vai jūs no tā nebaidāties?
– Pretestība būs vienmēr, bet ar cilvēkiem ir jārunā. Viena no Latvijas lielākajām nelaimēm ir tā, ka mēs automātiski pieņemam, ka ierēdnis ir stagnāts un īgņa un viņš nekad nemainīsies. Bet, kad ar cilvēku sāc runāt un argumentēt, bieži vien izdodas viņu pārliecināt. Ja ne par simts, tad par piecdesmit procentiem gan.
