Pasaulē
Eiropa

Miera mīļotāju paradīzē: Kā Zigmunds aizbrauca uz noslēpumainajām Ālandu salām, ko Covid-19 nav skāris3

Miera mīļotāju paradīze

Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Šīs nedēļas sākumā ar ģimeni devos ilgi gaidītajā kruīzā pa Baltijas jūru, kas tika rezervēts, pirms vēl pasaule uzzināja par Covid-19. Vasaras sākumā paredzēto ceļojumu uz Gotlandi nācās pārcelt par diviem mēnešiem, taču galu galā epidemioloģiskās situācijas dēļ Zviedrijā to novirzīja uz Ālandu salām, par ko nebēdājām, jo gribējām redzēt vietu, kuru iecienījuši tik daudzi makšķerēšanas entuziasti.

Viesmīlība bez aprēķina

Par Ālandu salām internetā atradu ļoti skopas ziņas, kuru autori pārsvarā apjūsmoja dabu, rāmo dzīves ritējumu vienīgās lielpilsētas Mariehamnas (11 750 iedz.) ielās un arhaiskas agrāko laiku paliekas pilsētvidē.

Tomēr te netrūkst unikālu tūrisma apskates objektu, kas saistās ar salinieku pasaulslavenās kuģošanas vēsturi.

Kruīza pasažieriem “Tallink” pārstāvji piedāvāja autobusu ekskursijas, taču vietu skaits sešos lielajos tūristu autobusos tika izpārdots vēl pirms prāmja atiešanas no Rīgas, tādēļ neatlika nekas cits kā sākt Mariehamnas apskati citādi.

Pie ostas velonomas punkta jau bija sastājusies gara rinda, bet līdz otrai velonomai Tūrisma informācijas centrā netikām, jo pie mums apstājās sarkanais pilsētas apskates vilcieniņš. Vadītājs, izlēcis no kabīnes, laipni atvēra durvis. Saminstinājāmies prātojot, vai pieciem cilvēkiem brauciens nebūs par dārgu, taču vīrs smaidot tik māja ar galvu, un no viņa zviedriski sacītā uztvērām vien anglisko atslēgas vārdu, kas kliedēja apmulsumu, – “par brīvu”.

Ar ostā paņemto bezmaksas pilsētas karti rokās brauciens deva pirmo vērtīgo izziņas materiālu. Kaut gan Mariehamna nav pārāk liela (11,6 km²) un no ostas līdz centram vien 900 metru, tomēr pastaigu kilometri sakrājas nemanot. Diez vai mēs kājām būtu mērojuši pagaro ceļu pāri visai pussalai līdz Austrumu ostai, lai apmeklētu krastmalā esošo Kuģu un laivu būvniecības brīvdabas muzeju ar seno kalvi, bet ar vilcieniņu izbraucām cauri visai muzeja teritorijai.

Tuvumā meklējams arī Veco kuģu dzinēju muzejs.

Pie bezmaksas izklaidēm vēl minams Mariehamnas muzeja (Nygatan un Ålandsvägen ielu stūrī) apmeklējums, kur vienā lielā telpā var apskatīt visu pilsētu maketos (mērogs 1:1000), kāda tā izskatījās pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Vienīgais pienākums – jāieraksta savs vārds viesu grāmatā.

Kapteiņa Eriksona mantojums

Tā kā Ālandu salas atrodas pa vidu starp Somiju un Zviedriju, būdamas vārti uz Botnijas līci, kļūst skaidrs, kāpēc 19. gadsimtā te izveidojās pasaulē lielākā burinieku tirdzniecības flote ar vairāk nekā 60 kuģiem, kas piederēja kapteinim Gustafam Eriksonam (1872–1947) un līdz pat viņa nāvei galvenokārt nodrošināja preču apmaiņu starp Angliju un Austrāliju.

Kapteiņa villa apskatāma N. Esplanadgatanas ielā, bet viņa greznā kajīte uz burinieka “Pommern” klāja, kas pietauvots Rietumu ostā netālu no pasažieru prāmju piestātnes. Lai nokļūtu uz šā vēsturiskā buru kuģa, kurš apbraucis apkārt pasaulei, jānopērk biļete Ālandu salu Jūrniecības muzejā (14 eiro, bērniem – 8 eiro), kur savākta plaša jūrasbraucēju personīgo lietu, kuģu aprīkojuma, tostarp navigācijas ierīču, kuģu modeļu, kā arī unikāla burinieku dekoratīvo priekšgalu rotājumu kolekcija.

Vēl viens slavens ālandietis Hugo Lundkvists (1878–1936) aizsācis motorkuģu izmantošanas ēru.

Starp jūrniekiem bijušas arī sievietes, kas situšas pušu pat vīrus, piemēram, 20. gs. sākumā Mimmi Vidboma Horna ragu Dienvidāfrikā, kas atdala Atlantijas un Indijas okeānus, bija apbraukusi astoņas reizes – krietni vairāk nekā iespējuši stiprā dzimuma kapteiņi.

Simtgadu miers

Par Ālandu salām var teikt – sava republika, jo tā ir autonoma lēne (pašvaldības teritorija), kas ietilpst Somijas sastāvā, taču vēsturiski lielākā daļa iedzīvotāju ir zviedri (pēdējā tautskaitē 86,5%).

Salu arhipelāgu veido ap 6700 dažāda lieluma saliņu (ikdienā apdzīvotas vien 60), kurās kopā mīt nepilni trīsdesmit tūkstoši cilvēku.

Teju simt gadus Ālandu salas ir demilitarizēta zona, ko nosaka 1921. gadā parakstītā konvencija. Pirms tam, tāpat kā pārējā Somijā, te saimniekoja cariskā Krievija, kura arī dibināja Mariehamnas pilsētu 1861. gadā, nosaucot to par godu Krievijas imperatora Aleksandra II tobrīd astoņgadīgajai meitai Marijai (statuja, kur viņa attēlota dzīves pilnbriedā, atrodas parkā pilsētas Rātsnama pakājē).

1918. gada februāra beigās salās iebruka zviedru, bet martā – vācu karaspēks, kas te palika līdz pat septembrim. Krievu zaldāti tika sagūstīti.

Viens no militārā konflikta iemesliem bija Somijas pilsoņu karš, kurā gluži kā padomju Krievijā pretstāvēja baltgvardi un sarkanie. Teritoriālo strīdu neizdevās atrisināt ne Parīzes miera konferencei (1919), ne Nāciju līgai (1920), tomēr gadu vēlāk starpvalstu sarunas vainagojās panākumiem.

Dabas taka

No Rietumu ostas sākas piecus sešus kilometrus gara dabas taka apkārt Mariehamnas dienvidu daļai, noslēdzoties Lilla holmenas smilšainajā pludmalē, kur ir arī mini zoodārzs ar trušiem, pāviem, papagaiļiem un citiem putniem un jūrā iestiepjas laipa, no kuras bez bažām var lēkt ūdenī. Uz otru pusi, kāpjot kalnā, taka aizvedīs līdz ūdenstornim, no turienes paverot lielisku skatu uz arhipelāgu un ostu ar daudzstāvu prāmjiem.

Pa ceļam iespējams uzspēlēt disku golfu, kas klinšainajā reljefā varētu būt nopietns pārbaudījums gluži kā dažāda garuma un grūtības pakāpes velomaršruti,

par kuriem iespējams uzzināt Tūrisma informācijas centrā. Ja nav vēlēšanās sevi pārpūlēt, var mierīgi pastaigāties pa ēnainajām alejām, iegriezties Sv. Jura baznīcā (1927), ko projektējis ālandietis Larss Sonks, ar ornamentētajiem koka griestiem vai Ālandu kultūrvēstures un mākslas muzejā (Storagatana 1).

Turpat gabaliņu tālāk sākas samērā īsā (ap 250 m) gājēju iela Torggatana ar kafejnīcām un suvenīru veikaliņiem. Cenas kā jau Somijā – diezgan augstas un vismaz kafijas kvalitātei neatbilstošas.

Droši, bet atbildīgi

Uz Ālandu salām arī koronavīrusa apēnotajā vasarā var doties droši, jo pagaidām neviens salinieks ar šo vispasaules sērgu nav saslimis.

Pastaigājoties pa Mariehamnu, tas kļūst saprotams, jo darba laikā uz ielām tikpat kā nevienu cilvēku neredz.

Ir tikai automašīnas ar savdabīgi zilajiem numuriem, kam augšpusē salu nosaukumu no vienas puses ietver ģerbonis – staltbriedis, no otras puses – zils karogs ar dzeltensarkanu krustu. Pa dienas vidu gan ļaužu sarodas vairāk, jo, meklējot maltīti, centrā atgriežas pa pilsētu izklīdušie tūristi.

Mūsu gadījumā vienubrīd sāka likties, ka Mariehamnu okupējuši latvieši – pārsvarā visur skanēja dzimtā valoda. Ja par kaut ko uztraukties, tad vien uz kuģa, stāvot rindā uz brokastīm un vakariņām, es nu nekādi nevarēju pat vienu metru starp cilvēkiem saskatīt. Nākamais kruīza brauciens uz Ālandu salām no Rīgas jau pavisam drīz – 4. septembrī.

Interesanti fakti par Ālandu salām

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Ālandu salas bijušas apdzīvotas jau neolīta laikmetā pirms apmēram 7000 gadu.

2010. gadā Ālandu arhipelāgā nogrimuša kuģa vrakā atrastas 30 pudeles šampanieša, kas atzīts par pasaulē vecāko, jo “Clicquot” tās sācis pildīt vēl pirms Franču revolūcijas ap 1772. gadu, līdz pārdošanai izturot desmit gadus. Atverot vienu pudeli, dzērienam izrādījusies ļoti salda, ar ozola un tabakas notīm papildināta garša un izdalījušies mazi burbulīši.

Saistītie raksti

Mariehamnas pašvaldība ir pirmā Somijā, kas ieguvusi starptautisko ISO 14001 vides pārvaldības sertifikātu.

Ālandu salās reģistrēti aptuveni 1000 dažādi uzņēmumi.

Mariehamnas Rietumu osta ir ļoti noslogota – katru dienu no šejienes uz Somiju, Zviedriju un Igauniju atiet 15 pasažieru prāmju reisi, tādēļ pašlaik tiek būvēta vēl viena piestātne.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.