Krista Audere: „Esmu atradusi mājupceļu” 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pērn ievērojamā konkurencē uzvarējusi starptautiskajā Ērika Eriksona jauno kora diriģentu konkursā Zviedrijā, Latvijā beidzot koncertēs Nīderlandē dzīvojošā un Eiropā arvien vairāk pieprasītā jaunā latviešu kordiriģente KRISTA AUDERE.
Sestdien, 27. augustā, Rīgas Sv. Pētera baznīcā un svētdien, 28. augustā, Liepājas Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcā jaunā diriģente un Valsts akadēmiskais koris “Latvija” satiksies Starptautiskajā garīgās mūzikas festivāla koncertā “Vārds jaunajiem”.
“Mājās iepriekšējo reizi uzstājos, kad pirms laba laika (2013) beidzu bakalaura studijas,” par iespēju beidzot diriģēt Latvijā priecājas diriģente. Rīgas Doma kora skolas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvente Krista Audere pašlaik ir Amsterdamas Brīvās universitātes kamerkora un kamerkora “Venus” diriģente, kā arī regulāri strādā kā viesdiriģente ar Nīderlandes kamerkori, Nīderlandes Radio kori un “Cappella Amsterdam”.
2022./2023. gada sezonā viņai paredzēta sadarbība ar vadošajiem Eiropas koriem – RIAS kamerkori, Zviedrijas Radio kori, MDR Leipcigas Radio kori, Bavārijas Radio kori, Helsinku kamerkori, Dānijas Nacionālo vokālo ansambli, Francijas Radio kori un “BBC Singers”.
– Krista, Latvijā tikko iebraucāt no Zviedrijas, kur, noprotu, jums bija intensīvs darba posms meistarklasēs. No veiksmīgas konkursantes esat pārtapusi mācībspēkā!
K. Audere: – Jā! Pasniedzu diriģēšanas meistarklases pieciem jaunajiem diriģentiem no Zviedrijas, Francijas, Japānas un arī studentei, kura šobrīd studē Latvijas Mūzikas akademijā pie Andra Veismaņa.
Tādas meistarklases ir noderīgas ne tikai jaunajiem diriģentiem, bet arī man pašai, jo to pašu taktēšanu, šķiet, pati mācījos tik sen, ka pašlaik diriģējot nemaz vairs nezinu, kā īsti rokas darbojas – uz augšu, uz leju… Noslēgumā bija koncerts Malmes pilsētas Svētā Tomasa baznīcā.
Prieks, ka šis nebija konkurss, mazāk stresa, mierīga atmosfēra. Pati veidoju repertuāru no Jana Pītersona Svēlinka līdz Rahmaņinovam, Vaskam un modernajiem nīderlandiešu komponistiem – viss, ko pati esamu pēdējos gados diriģējusi.
– Rīgas Doma kora skolā mācījāties gan diriģēšanu, gan dziedāšanu, pati esat bijusi koru dziedātāja. Tomēr – kā galu galā uzvarēja diriģēšana?
– Mācījos pirmo gadu Domskolā, kad vidusskolā parādījās iespēja studēt ne tikai diriģēšanu. Līdz ar to tiešām bija izvēle – būt vokālistei, diriģentei vai džeza mūziķei. Sapratu, ka man solo dziedāšana ar seju pret publiku rada lielu stresu un negribēju pavadīt dzīvi, ciešot un pārvarot sevi. (Smejas.)
Mans pirmais diriģēšanas skolotājs Ferijs Millers “iekarināja āķi lūpā” pirmajā diriģēšanas stundā – ļoti dabiski padevos un jau tad savā galvā kļuvu par diriģenti.
– Pasaulē pamanāmāki ir orķestru diriģenti, taču jūsu izvēle pārliecinoši ir kori.
– Dziedāšana man bija un ir primāra. Lai gan ir bijuši piedāvājumi diriģēt tikai orķestri, es pret to izturos diezgan skeptiski un reālistiski, jo man nav tādas izglītības, lai es to varētu izdarīt tādā pašā līmenī kā ar kori. Turklāt mani pilnīgi citādi suģestē cilvēka balss. Tā ir mīlestība, no kā nevar aizbēgt.
– Nav tālu jāmeklē, lai redzētu arī to, ka lielo diriģentu vārdi vēsturiski bijuši vīriešu vārdi. Vai šobrīd tas mainījies? Latvijā gan ir mazliet citādi – zinām Airu Birziņu, Terēziju Broku, Ausmu Derkēvicu…
– Varbūt studējot to mazliet jutu. Tolaik daudz sapņoju par to, kā būtu, ja es nonāktu vienā vai otrā tribīnē, un šajās lielajās tribīnēs sieviešu līdzsvars tiešām bija ievērojami mazāks un joprojām nav vienā svarā. Studiju laikā pat ieslēdzās kurzemnieces spīts – vajag pierādīt un parādīt, ka nevar būt tā, ka mēs nevaram. Tomēr nu tā ir pagātnes doma.
Nīderlandē, kur tagad dzīvoju, cilvēki patiešām ļoti aktīvi domā par to, lai gan ārēji, gan iekšēji balss būtu mums visiem. Ikdienā vairs nejūtu, ka par to būtu jādomā. Manas paaudzes cilvēki, cerams, jau ir tajā līmenī, kādā par to vairs nav jārunā.
– Nīderlandē strādājat ne tikai ar profesionāļiem, bet arī ar amatierkoriem. Latvijā lepojamies, ka esam zeme, kas dzied. Kā dzied Nīderlandē?
– Kad aizbraucu no Latvijas, man šķita, ka nonākšu tukšumā, kur neviens nedziedās, bet es kļūdījos. Skaidrs, ka Nīderlandē nav Dziesmu svētku kultūras un nav arī labi organizētas visas valsts kordziedāšanas, tomēr dziedātāju un dziedāt gribētāju ir vairāk nekā vajag. Eiropā, lai kur es brauktu, visur dzied.
Atšķirība tajā, ka cilvēki muzicē ļoti dažādās stilistikās – ir daudz popa, džeza, gospeļu koru, tāpat – baroka un senās mūzikas ansambļu, katrs ir specializējies kādā virzienā.
Esmu atradusi divus kamerkorus, ar kuriem labprāt strādāju, jo viņi dara visu. Viņi ir manu eksperimentālo studiju lauks – iestudēju visu, kas man ienāk prātā un ko man vajag nākamajām programmām. Mani koristi vienkārši muzicē savam priekam un labsajūtai, vienmēr meklējot kaut ko jaunu.
– Jūsu repertuāra eksperimentos nokļūst arī latviešu mūzika?
– Bieži – latvieši, arī Baltijas, Krievijas, tagad – arī Ukrainas komponisti. Mūsdienīga, profesionāla kora diriģents vairs nepieder vienai mūzikas izcelsmes zemei vai vienam stilam. Tagad mums būs Hildegardes fon Bingenas inspirēta modernā mūzika kopā ar gregorisko korāli.
Citreiz dziedam baroka mūziku, citreiz – kopā ar orķestri. Reizēm pasūtām darbus pilnīgi jauniem komponistiem – kori labprāt to pieņem.
– Jāpavaicā, kā šāds amatierkoris sevi uztur?
– Dziedāt augsta līmeņa amatierkorī koristiem ir dārgs prieks. Liela daļa no visa ir pašu nauda. Tiek arī rakstīti projekti, lai varētu pasūtīt mūziku vai īrēt koncertzāles.
Protams, nevar aizmirst, ka cilvēkiem tur vidēji ir cits labklājības līmenis. Viņi var samaksāt diezgan daudz par to, lai katru sezonu viņiem būtu oriģinālās nošu kopijas, lai varētu algot savu diriģentu ar savām klavierēm.
Man ir laimējies, jo man ir kori, kuros ir pietiekams dziedātāju skaits, viņi nāk ar lielām ambīcijām un ir gatavi par to maksāt, tāpat kā maksātu, piemēram, par futbola treniņu. Ierasta lieta – cilvēki ir gatavi pirkt, piemēram, 20 eiro vērtu biļeti uz amatierkora koncertu, pat ja tur dzied brālēns vai māsīca.
– Pērn iegūtā uzvara prestižajā starptautiskajā Ērika Eriksona kordiriģēšanas konkursā Zviedrijā bija pavērsiens jūsu karjerā?
– Nevar noliegt, ka arī pirms šī konkursa man gāja diezgan labi, līdz tam jau divus trīs gadus strādāju ar profesionāliem koriem Nīderlandē.
Konkurss vienkārši ir tāda zelta balva, kas pārsteidza nesagatavotu. Mana profesionālā karjera tiešām mainījās jau nākamajā dienā.
Tas kaut kādā ziņā bija liels šoks, jo konkursā bija pieteikušies daudz, gandrīz simts diriģentu, un nelikās reāli, ka mani vispār uzaicinās uz atlasi Zviedrijā. Kordiriģēšana arī nekad nav bijis tāds liels sporta veids, kamēr orķestra diriģēšanā ir daudz šādu konkursu.
Skaidrs, ka pēc konkursa mana kvalitāte nemainījās – vienkārši kļuvu redzamāka. Man uzlika zīmogu, ka man var uzticēties. Tagad domāju – labi, ka toreiz, tikai dažus mēnešus pēc mana dēliņa dzimšanas, nenobijos un pieteicos!
– Balvā bija ne tikai desmit tūkstoši eiro, bet arī iespēja strādāt ar dažādiem izciliem Eiropas koriem. Kas no šīm iespējām izmantots?
– Sākot no septembra, ik mēnesi būšu kādā no konkursa draudzības līguma zemēm. Nākamie divi gadi būs ļoti intensīvi, satiekot desmit dažādus korus. Pirmais ir Zviedrijas Radio koris, oktobrī – Leipcigas un Bavārijas Radio kori, novembrī – Berlīnes Radio koris.
– Un ārpus konkursa – pirmoreiz koris “Latvija” Rīgā un Liepājā. Savulaik esat dziedājusi Māra Sirmā vadītajā korī “Kamēr…”. Kāda ir sajūta, esot viņa veidotā Garīgās mūzikas festivāla daļai?
– Šo uzaicinājumu uztveru kā komplimentu – acīmredzot, lai varētu strādāt ar Latvijas profesionālo kori, tas ir jānopelna un kaut kas dzīvē līdz tam jāizdara. (Smejas.)
Reizē tas man ir šokējošs gods, jo necerēju, ka tas ar mani var notikt. Viens no iemesliem, kāpēc savulaik meklēju ceļu ārpus Latvijas, likās, ka šeit netikšu pie tādas iespējas. Kaut kā mistiski esmu atradusi mājupceļu. Protams, ir arī uztraukums, jo ļoti sen neesmu vadījusi nevienu kora mēģinājumu latviešu valodā!
– Skanēs kora polifonijas lielmeistaru Baha, Brāmsa un Mendelsona sakrālās motetes. Kādēļ šāda izvēle?
– Lai arī koncerta nosaukums ir “Vārds jaunajiem”, man ir prieks koncertā piedāvāt vecās Rietumeiropas klasisko mūziku, ko esmu apguvusi pēdējo gadu laikā un kas ir kļuvusi par manu jauno tautasdziesmu.
Man tajā šobrīd ir ko teikt. Tā ir pasijas laika mūzika, kas Nīderlandē vai Vācijā tiktu atskaņota aprīlī, maijā, bet es par šo programmu domāju februārī. Tas bija kara sākums, un šī man kļuva par ļoti personīgu programmu, lai izdzīvotu manis un daudzu citu eksistenciālo krīzi.
Tobrīd vienkārši nesapratām, kā lai pieceļas un iet uz darbu, kā lai domā par nākotni, par bērniem, par pasauli un vispār – par labo. Un tas turpinās.
Šī programma ir tāda psiholoģiska pašpalīdzība. Citos gadsimtos cilvēkiem nav bijusi tik viegla dzīve kā mums tagad, un varbūt tāpēc es atradu atbildes 18. un 19. gadsimta mūzikā. Mums ir jāiet tālāk, jāizsāp ciešanas un jānonāk līdz aktīvai iespējai kaut ko darīt ar to, ko jūtam.
Īpaši vēlos pievērst uzmanību tekstam. Ceru, ka cilvēkiem būs laiks atnākt uz koncertu piecpadsmit minūtes agrāk un palasīt tekstu, pirms sākam dziedāt.
– Kāda mūzika ir jums tuvāka?
– Lai gan horoskopus uztveru kā joku, vienu “dvīņa” īpašību sevī apstiprinu – nevaru izdzīvot bez izmaiņām. Esmu kļuvusi par tādu tipisku Rietumeiropas mūziķi, kuram nekad nav gana ar kaut ko vienu. Mani neapmierina iestrēgšana vienā gadsimtā vai vienā valstī. Man vajag emocijas no visa kā. Mīļākais ir nezināmais.
– Jāpavaicā arī, kā jums izdodas savienot tik intensīvu diriģentes darbu un būšanu maza dēliņa mammai?
– Kādam varbūt šķiet, ka visu laiku esmu uz koferiem, bet patiesībā esmu ļoti skrupuloza “nē” teicēja. Daru ļoti maz no tā, ko varētu darīt. Ja man nebūtu ģimenes, droši vien strādātu katru nedēļu jaunā vietā. Esmu mūziķe, taču mamma – pirmkārt.
