Monika Zīle: Politiķi un augstas amatpersonas, liekas, vienojušās izvērst mobingu plašākā mērogā 71
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nicīga novērtējuma vārdi līdzinās indīgām sēklām, no kurām izaug biezs aizvainojumu un neuzticēšanās mežs.” Boriss Pasternaks
Bērnību atceroties, daudzi stāsta par piedzīvotajām klasesbiedru nievām, kas dažam smeldz vēl brieduma gados.
Apsaukāšanās un nicinājums, šķiet, ir mūžveca nezāle skolas vidē: tas jāsecina, lasot gan latviešu autorus, piemēram, Jāņa Poruka “Kauja pie Knipskas” un Eduarda Salenieka “Mētelis, šūts no ielāpiem”, gan pasaules literatūras klasiķu darbus, Čārlza Dikensa “Dāvidu Koperfīldu” ieskaitot. Mūsdienās to sauc par mobingu.
Šo psiholoģiskā terora veidu ar dažādām izpausmēm diemžēl pazīst arī darba kolektīvos, bet pēdējā laikā mūsu politiķi un augstas amatpersonas, liekas, vienojušās izvērst mobingu plašākā mērogā.
Viena cilvēka nicināšana reti izskan tālu.
Pavisam cits vēriens, ja publiski nonievā paralimpiskajās olimpiādēs virsotni sasniegušos – kā nupat atļāvās 13. Saeimas deputāts Sandis Riekstiņš (JKP).
Būdams gan parlamentārais sekretārs Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), gan Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Saeimā, viņš publiski atļāvās plašu un nepārprotamu mājienu, ka cilvēki, kuri ar spītēšanu liktenim motivē dzīvotsparam sev līdzīgos, saņem stipri dāsnu atlīdzību par iegūtajām medaļām.
Apsaukts gan steidza atvainoties un pat (it kā) bija gatavs izbeigt attiecības ar IZM, bet, protams, palika.
Jomas ministre Anita Muižniece (JKP), mīļā miera labad pievienojusies piedošanas lūgumam, skaļo pliķi sportiskajiem invalīdiem novērtēja kā “neveiklas frāzes” paudumu un lika saprast – viņas komandā tieši Riekstiņa kungs ir neaizstājams.
Bet, iespējams, Sandis Riekstiņš, sirds dziļumos kritiski uzlūkodams savu visnotaļ pieticīgo izglītību, vērīgi seko augstākās skolās gājušo un lielos amatos izvirzīto uzvedībai un secinājis, ka mobings ir visnotaļ slavējams un attīstāms.
Jo citādi Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ieva Jaunzeme, komentējot nejēdzīgās izmaiņas nodokļu likumā, taču neatļautos publiskā telpā prātot, “vai ir vērts turēt šādu hobija līmeņa pašnodarbinātības veidu, ja vienmēr, protams, ir iespēja vai nu apturēt, vai arī izbeigt šāda veida darbību, ja tas jums nenes reāli dzīvei, dzīves ienākumus”.
Šo sentenci, smalku dāmu manierē iepauzējot, kad runā par sodomiju vai nekrofiliju, Jaunzemes kundze mērķēja radošo savienību biedriem, skaidri likdama saprast – rakstnieki, mākslinieki, komponisti utt. ir nicināms slānis.
Ja nevari ik mēnesi izdreijāt skulptūru, publicēt romānu, sakrāsot un notirgot pusduci gleznu, lai regulāri sanāktu valdības ieplānotā nodokļa summa, beidz niekoties un ej šķipelēt ogles.
Fui visādiem nacionālās kultūras un valodas uzturēšanas hobijiem!
Viens no mobinga paveidiem ir izstumšana jeb izturēšanās pret kādu tā, it kā šī cilvēka nemaz nebūtu – indivīda aprunāšana un ārienes kritizēšana, viņam dzirdot, darbības izsmiešana un citas nejaukas izdarības.
Tieši tā politiķi rīkojās, lemdami Varakļānu vietu Latvijas kartē.
Daļa šī novada iedzīvotāju dažādu apsvērumu pēc gribēja būt administratīvi tuvāk Madonai, nevis Rēzeknei. Bet viņu atbalstītāji varas plauktos vairāku mēnešu ritumā bez mazākās aiztures uzsvēra varakļāniešiem kaitīgo Rēzeknes novada nelatviskumu un vārdos nesaucamas briesmas, kuras pastāv mūsu nacionālo šķīstību apdraudošā anklāvā.
Sverot Varakļānu nākotnes piederību, daži politiķi atļāvās par Rēzeknes novadā latgaliešu katoļiem gadsimtos līdzās draudzīgi dzīvojošajiem pareizticīgajiem un vecticībniekiem – Latvijas pilsoņiem un nodokļu maksātājiem! – runāt tieši tādā manierē kā bijušo draudzeni mobingojošu klačotāju bariņš.
Pandēmijas apstākļos, kad priekšplānā bažas par tuvinieku dzīvību, uz kādu brīdi kļūst otršķirīgs agrāk svarīgais.
Bet publiski nonievātajiem tāpēc nesāp mazāk.
Savu programmu dokumentos bažīdamies par sabiedrības sašķeltību, politiķi to nemitīgi vairo. Reizēm liekas, pat sacenšoties, kura izlidinātais verbālais putns ieknābs diktāk.
