Kultūra
Teātris un kino

Valstij vajag sakārtot tikai divas lietas. Saruna ar režisoru Mihailu Gruzdovu0


Mihails Gruzdovs
Mihails Gruzdovs
Foto: Timurs Subhankulovs

Dailes teātra Kamerzālē 30. janvārī pirmizrādi piedzīvos bulgāru dramaturģes Janas Dobrevas luga “Smilšu cilvēciņi” režisora MIHAILA GRUZDOVA iestudējumā.

Ārsta uzgaidāmajā telpā satiekas četras sievietes – darbaholiķe tiesnese, enerģijas pārpilna māte, viņas klusējošā meita un mūžīgi aizņemta studente. Šķiet, ka viņām nav nekā kopīga. Bet patiesībā šajā pasaulē visi esam saistīti vienotā mozaīkā un, ja kāda tās daļa iztrūkst, viss sabrūk kā smilšu pils. Nevaram viens bez otra, un labāk taču izjust sāpes no mīlestības nekā no naida – tā par izrādi teikts teātra pieteikumā.

Ar izrādes režisoru Mihailu Gruzdovu šajā sarunā – par manipulācijām un patiesām vērtībām mūsu laikmetā.

– Gana pazīstamo bulgāru dramaturģi Janu Dobrevu, ja nemaldos, iestudējat pirmo reizi mūžā?

M. Gruzdovs: – Tiesa.

– Kas bija tie impulsi, kas lika ķerties pie 1996. gadā sarakstītās un pēc iestudējumiem Eiropas teātros diezgan daudz balvas saņēmušās lugas?

– Tā saista ar labu un ļoti īpatnēju dramaturģiju. Vienmēr ir interesantāk šķetināt sieviešu nekā vīriešu likteni.

Sieviete vispār ir brīnums, jo vienīgi viņa spēj laist pasaulē cilvēku.

Visas četras lugas varones bezgala interesanti izstāsta savu dzīvi. Vienai māte bijusi mauka, un sieviete tagad nezina, braukt uz viņas bērēm vai ne, jo ar savu māti nekad dzīvē nav runājusi. Studente nonākusi strupceļā, nezina, kā dzīvot, jo viņai nav ne jausmas, kā klājas mātei un tēvam, un vecāki neko nezina par savas meitas gaitām. Un vēl kādu sievieti pametis vīrietis. Cita atmestu ar roku – aizgāja, nu un? Bet šīs lugas varonei tā ir milzu traģēdija un drāma, kaut lugā ir arī daudz komiskā.

Jo tad, kad mēs pārdzīvojam, mums liekas, ka tā ir drāma, bet, notiekošo atceroties ar laika distanci, daudz kas pārvēršas komēdijā. Izrāde ir tāda kā dāmu komēdija, būvēta kā viegla liriska klaunāde, lapanja.

– Cik lielā mērā ļaujat vaļu aktrisēm veidot savas varones, un cik stingrs ir režisora tvēriens?

– Man ir lieliskas aktrises, izcils ansamblis. Akvelīna Līvmane, Ieva Florence, Vita Vārpiņa, Anete Krasovska. Vienmēr bijis interesanti strādāt, kad aktieris ir līdzautors un mēs izrādi būvējam kopā. Tas ir tāpat kā radīt bērnu. Labi bērni pārsvarā dzimst abpusējā mīlestībā.

– Pats esat arī izrādes plastiskā risinājuma autors. Ko tas nozīmē?

– Viena lieta, kad cilvēks ir kādā sociālā lomā jeb maskā – darbavietā, uz skatuves, publiskā intervijā… Bet – kad pirtiņā, dušiņā, pavisam cits. Tāpēc arī izrādes varones uz skatuves ir plānās, viegli plandošās drānās, trīsošās kā šo sieviešu dvēseles.

Kad Janai Dobrevai vaicāja, par ko luga, viņa atteica – par cilvēka meklējumiem atrast otru cilvēku vai Dievu, ar ko parunāties. Ja godīgi, vai nav tā, ka mums katram dzīvē ir viens, divi, varbūt trīs cilvēki, ar kuriem tā pa īstam var sarunāties, izstāstīt savas bēdas, izkratīt sirdi, dvēseli kā cimdu izgriezt uz āru. Patiesībā mēs visi pēc kā tāda ilgojamies. Starp citu, izrādes beigās lugas varoņu gaidītais dakteris tā arī neatnāk. Bet studente pa telefonu runā ar Dievu.

– Dod, Dievs, mums katram atrast saprotošu cilvēku, vēl jo vairāk šajā globālajā kapitālisma un individuālistu pasaulē.

– Šajā nežēlīgajā laikmetā ne sociāli, ne valsts līmenī, ne jebkurā struktūrā dvēselei vispār vieta nav paredzēta. To var atrast tikai mākslā, mūzikā, teātrī.

Tāpēc neticu nevienai valdībai, nevienam politiķim. Tā savā ziņā ir slima sabiedrība jebkurā valstī.

Ticu Šekspīram, Blaumanim, Šostakovičam, Arturam Maskatam. Ticu labai gleznai, labai filmai, labam romānam, labai grāmatai, labai rokmūzikai. Lasu tikai vienu žurnālu – “Rīgas Laiku” – un skatos tikai vienu televīzijas kanālu neatkarīgo “Dožģ” no Krievijas. Tie vismaz cenšas nemelot. Visi pārējie Krievijas kanāli par 99 procentiem muld, latviešu – par septiņdesmit. Vienkārši blefo. Un, ja cilvēkam nav savas vērtību sistēmas, ar faktiem, izrautiem no konteksta, viņam var iebarot jebko.

Jo kopš padomju laikiem televīzijā rādīto un avīzēs rakstīto pārsvarā joprojām uztveram kā baltu patiesību. Bet tā sen vairs tāda nav. Viss pārvērties dzeltenā šļurā. Ja cilvēkam nav savas noturīgas vērtību sistēmas, viņš kļūst nožēlojami manipulējams.

Pēc gadu desmitiem – ko bērni atcerēsies no šī laika? Varbūt Kārli Ulmani un Vairu Vīķi-Freibergu kā izcilas un lielus darbus paveikušas personības. Bet visi pārējie sekotāji – arvien sīkāk, sīkāk un sīkāk… Mana meita Marta nesen, atgriežoties no skolas, ienāca pie manis teātrī un sacīja: tēti, man tas latviešu patriotisms līdz kaklam! (novelk ar pirkstu gar gāmuru. – V. K.).

– Simtgades kontekstā par daudz uzsvērts?

– Šausmīgi par daudz! Un tik skandē, skandē un skandē… Un vēl milzu cipari par salūtu, milzu naudas pārtērēšana dažādiem koncertiem. Protams, vajag svinēt, taču ar gaumi, mēru, lai cilvēkiem tas viss jau nebūtu līdz vēmienam. Īsts patriots ir nevis tas, kurš skaļi klaigā, bet kuram nav par visu nospļauties, kuram sāp un kuram ir kauns par valstī notiekošām nejēdzībām.

Priekam par sasniegto un sāpēm par nejēdzīgo jābūt līdzsvarā un atbilstoši šo parādību proporcionalitātei dzīvē.

Kā teicis viens gudrs cilvēks, valstij vajag sakārtot tikai divas lietas – iespēju iegūt labu izglītību visiem un godīga darba mūža cienīgas pensijas. Lai ir drošības sajūta. Lai pensionārs var nevis vien izdzīvot, bet arī ceļot, redzēt pasauli, jo viņš to ir pelnījis. Viss pārējais notiks dabiski. Kur mācās daudzu mūsu deputātu bērni? Oksfordā, Bostonā… Tam varas vīriem naudas nav žēl, bet izglītības sistēmai Latvijā… kaut kā nesanāk.

Veselības ministre Anda Čakša kādā intervijā pēkšņi izteica secinājumu: kā, tad jau dažiem dakteriem alga kļūs lielāka nekā ministriem! B…ģ! Tu pamēģini piecas stundas nostāvēt kājās pie operāciju galda, uz kura guļ cilvēks! Bet tavā vietā (lasi: ministra krēslā) tikpat labi varētu būt Puga vai Kaimiņš no dīvainu pārmaiņu alku pārņemtās, tautas ievēlētās “KPV.LV”, es vai medmāsiņa.

Kad cilvēki iegūst varu, tie nez kādēļ domā, ka kļuvuši par pēdējo instanci. Bet nevar taču salīdzināt, ko dara ierēdņi un ko ārsti, ķirurgi. Un es zinu, kas ir labs ķirurgs un kā viņš glābj dzīvību. Vai tu, ministre, to vari? Nē? Nu tad nerunā muļķības.

Diemžēl mūsu valstī cilvēku vispār neciena. Viņa dzīvi izmanto kā priekšmetu fabrikā, izlieto un izmet. Bet, kad mēs aiziesim “tur” (paskatās uz augšu. – V. K.), mēs turp dosimies pa vienam, vienatnē. Un tur neviens neprasīs, cik tev ordeņu, cik izrādes esi iestudējis vai tamlīdzīgi, bet cik labu darbu esi atstājis aiz sevis, cik mīlestības esi tajos ielicis. Diemžēl šodienas jauniešiem šajā sāncensības, steigas un intensitātes radītā stresa pārņemtajā laikmetā dzīvot pēc šīm vērtībām kļūst vēl grūtāk.

– Esat pasniedzējs Valmieras Drāmas teātra māk-slinieciskās vadītājas, jūsu dzīvesbiedres aktrises un režisores Indras Rogas vadītajā Kultūras akadēmijas aktieru otrajā kursā. Ko viņiem mācāt? Kāpēc šajā laikā vērts izvēlēties teātri?

– Nekādu slavu vai naudu teātris nenesīs. Jo – par kādu slavu Latvijā vispār var runāt? Tikt žurnālā uz vāka? Slavu var gūt Amerikā, kur Holivuda, pasaulē. Jā, savulaik mums bija viena slavena aktrise – Vija Artmane –, kura līdz ar filmām bija saistīta ar plašo Krievijas auditoriju, kur viņa tika nenormāli, bet pelnīti mīlēta. Tā ir mūsu pēdējā slavenā aktrise. Latvijā sapņot par slavu var vien bufetē iedzēris aktieris.

Bet skatuves mākslinieks var būt laimīgs, ja viņam izdodas ar nospēlētu lomu skatītāju zemapziņā sēt kaut pilienu skaistuma. Ja, iznākot no teātra, skatītājs palicis jūtīgāks, gaišāks. Nekur citur tādi kritēriji valstī nepastāv, vienīgi mākslā, teātrī. Tāpēc mākslinieki ir mazliet traki, mazliet ideālisti.

Mēs ar Indru mācām, ka ikvienam aktierim jāspēj nospēlēt galveno lomu. Būt nevis masovkā, bet galvenajā lomā. Ja nevari – meklē citu profesiju! Šobrīd gandrīz visos teātros štatā ir trīsdesmit līdz piecdesmit aktieru, bet tikai septiņi vai astoņi var nospēlēt galvenās lomas.

Protams, mākslā ir svarīga veiksme. Taču – vienalga, trāpījies tev slikts vai labs, palīdzošs vai vienaldzīgs režisors, tev kā aktierim jāzina savs amats. Un loma ir tikai tava atbildība. Neviena priekšā nevajag klanīties. Arī sliktā lugā atradīsies liktenis ar nevis četrdesmit, bet simt deviņdesmit deviņu grādu svelmi. Māksla nesākas, kā vāroties ūdenim lēnā tējkannā. Māksla ir aiz emociju spriedzes robežām.

– Vai Latvijas teātros pēdējā laikā esat piedzīvojis šādu katarsi?

– Valmieras teātrī Apaļajā zālē ģeniālā rakstnieka Jurija Trifonova romānu “Apmaiņa” bija iestudējis režisors Jegors Peregudovs no Maskavas. Spēcīgi.

– Kura ir jūsu sapņu aktrise?

– Man ir trīs ideālās aktrises. Spāņu aktrise Penelope Krūza, kura filmā “Mamma” ir vienkārši ģeniāla, franču aktrise Izabella Ipēra un viņas tautiete Žiljeta Binoša. Kādreiz mēģinot domāju: bet kā šo lomu nospēlētu Penelopa Krūza? Studentiem mēdzu teikt – ja esi uz skatuves, domā, kāpēc man būtu jāskatās uz tevi, ja varu aiziet uz kino un redzēt, kā spēlē, piemēram, Penelope Krūza? Ambīcijām jābūt.

– Laikā, kad skatītāji iet nevis uz lugu, bet režisoru…

– Nē, nē. Iet uz aktieri…

– Un tomēr, vai varat pateikt, kas ir jūsu skatītājs?

– Vēlētos, lai tas būtu inteliģents, jūtīgs cilvēks, kam dvēsele prasa ko gaišu, siltu, maigu. Reiz iegāju “ARS”, un pēkšņi ārste pēc maksas konsultācijas man saka – es neņemšu no jums naudu, pirms nedēļas redzēju jūsu izrādi… Biju pārsteigts. Nu kas tad mūsdienās zina režisorus…

– Esat no cilvēkiem, kas slimnīcu vidi pieredzējis uz savas ādas. Vai piedzīvota dzīves patiesība palīdz runāt mākslas patiesības valodā?

– … Nezinu, esmu tāds mīkstais Sanktpēterburgas inteliģents.

Kad man vajag izrunāties, man līdzās ir kruta sieva.

Trīs reizes abas ar meitu mani izvilkušas no turienes. Sievu un meitu ļoti mīlu. Laimējies. Un tas dod spēku strādāt un dzīvot.

– Tieši Valmieras teātrī iestudējāt pirmās izrādes pēc atgriešanās Latvijā. Vai tagad dodat padomus dzīvesbiedrei Indrai Rogai kā šī teātra mākslinieciskajai vadītājai?

– Nu jau viņa ir simtreiz gudrāka par mani. Visu zina un pareizi dara. Prieks par iepriekš minēto jauno aktieru kursu. Vecgada vakaram teātrī bija sagatavojuši lielisku priekšnesumu. Viņu diplomdarba izrāde tiks iekļauta Valmieras teātra nākamās sezonas repertuārā.

– Pats esat laimīgs par teātrim atdotiem gadu desmitiem?

– Tā vienkārši noticis. Bet, ja godīgi, no visām savā mūžā Pēterburgā un Latvijā iestudētām izrādēm par trešdaļu man ir kauns, un es tās nebūtu iestudējis. Bet vienkārši vēlējos strādāt. Aktieri grib spēlēt, un režisori vēlas iestudēt izrādes. Tas ir viņu dzīvesveids.

Saistītie raksti

Prieks, kad aktieri izrādē laimīgi un viņiem gandarījums. Prieks, kad autoru izdevies atvērt.. Jo, piemēram, tādi meistari kā Bulgakovs, Gogolis ātri atriebjas, ja viņus “neatver”. Bet tā gadās. Varbūt zvaigznes nesakrīt, varbūt izvēlētais materiāls tev pašam līdz galam nepatīk.

– Kāpēc topošās izrādes nosaukums ir “Smilšu cilvēciņi”?

– Jo tikai smilšu cilvēciņi ir mūžīgi, bet mēs visi esam mirstīgi. Tās sievietes ārsta uzgaidāmā telpā visas ir uz nāves robežas. Bet dzīvē viņas pamazām atgriežas, kad vārdu pa vārdam sāk cita ar citu sarunāties, atvērt cita citai savu dvēseli.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

SD
Sandra Dieziņa
Laukos
Medus raža Latvijā šogad būs zemāka nekā iepriekšējos gados. Vai būtiski celsies medus cena?
1 stunda
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
VIDEO. “Svetlanai nebija izvēles, Baltkrievijas varasiestādes viņu izveda no valsts.” Atklāj, kas noticis ar Tihanovsku 1
4 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Kas slēpjams jaunajai Tukuma vadībai? Īsi pirms apvienošanās veiktas vairākas pārmaiņas
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Īvāns piketā pie Baltkrievijas vēstniecības: Uz cilvēkiem šauj, tāpēc mums šeit ir jābūt
55 minūtes
IS
Ilmārs Stūriška
Sports
Sporta karaliene šobrīd pārdzīvo ne tos vieglākos laikus. Mūze pastāsta, cik par uzvaru varēja nopelnīt pirms pandēmijas
4 stundas