Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Franks Gordons: Piektās datoru paaudzes laikmetā globalizācija ir neapstrīdama un nenovēršama 1

Piektās datoru paaudzes laikmetā globalizācija ir neapstrīdama un nenovēršama. Viss saistīts ar visu – jebkurā jomā.

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 52
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties
TV24
NATO spēku komandieris Eiropā uzskata, ka karš Ukrainā ir iegājis izšķirošā posmā
Lasīt citas ziņas

Taču līdztekus globalizācijai sabiedriskajā apritē ieviesies ne visai skaidrs termins “globālisms”, kas tiek stādīts pretim “nacionālajam”.

Runa ir par tā sauktajām nacionālajām valstīm, un ir tādi, kas apgalvo, ka nacionāla valsts neesot savienojama ar demokrātiju. Taču pieredze rāda, ka nacionāla valsts var būt demokrātiska, – un te nav pretrunu, tas ir gluži dabiski.

CITI ŠOBRĪD LASA
Sāksim ar Latviju – latviešu tautas nacionālo valsti, kuras būtība pārliecinoši formulēta Satversmes preambulā.

Tās pilsoņiem neatkarīgi no tautības ir garantēta vārda, sapulču un konfesijas brīvība, un piedalīties Saeimas vēlēšanās var viss politiskais spektrs.

Krievvalodīgie mediji pat var netraucēti paust, teiksim, pretlatviskus viedokļus, un nepilsoņu bērniem nu garantēta Latvijas pilsonība.

Latvija tātad ir reizē nacionāla un demokrātiska valsts.

Diemžēl arī pēc gandrīz 30 atjaunotas neatkarības gadiem tā nes, var teikt, smagu “hipotēku”, kas mantota no gandrīz pussimt padomju okupācijas gadiem: patlaban latviešu īpatsvars ir vien 62 procenti no valsts iedzīvotāju kopskaita, tās galvaspilsētā Rīgā 46 procenti – tātad mazāk par pusi.

Latvijas pamattautai pretim stāv diezgan kompakta t. s. lingvistiskā kopiena – krievvalodīgo masa, kurai valsts neliedz ik gadus 9. maijā apliecināt savu visai atšķirīgu vēstures izpratni.

Te vērts atgādināt, ka 1935. gadā latviešu īpatsvars Latvijā bija 75 procenti, kamēr mazākumtautības – krievi, vācbalti, žīdi, baltkrievi – 25 procenti. Toreiz Latvijā nepastāvēja divkopienu valsts drauds, ar kuru tai tagad joprojām jārēķinās.

Ņemsim Franciju – tā, bez šaubām, ir nacionāla valsts. Pat tās oficiālais nosaukums ir “Franču (nevis Francijas) republika”. Un tā reizē ir demokrātiska.

1958. gada konstitūcija tās iedzīvotājiem garantē visai plašas brīvības un tiesības, turklāt tur valda “laicīguma” princips – baznīca ir atdalīta no valsts.

Etniskie franči veido šīs valsts absolūto vairākumu, un mazākumtautību pārstāvji, izņemot vienu grupu, nekad nav radījuši problēmas. Visi bērni Francijā mācās franču skolās pēc kopīgas programmas, un valsts svētkos visi dzied “Marseljēzu”.

Tā viena īpatnējā grupa ir islāmticīgie, kuru mentalitāte un dzīvesveids ir stipri atšķirīgs.

Taču, kaut gan Parīzes priekšpilsētās un Marseļā viņu klātbūtne ir uzkrītoša, visas Francijas mērogā viņu īpatsvars ir 8,8 procenti – mazāk par desmito daļu. Tātad Francija ir nacionāla un demokrātiska.

Reklāma
Reklāma

Ņemsim Vāciju. Tā ir neapšaubāmi vāciska. Tās himna beidzas ar vārdiem “Plauksti, vācu tēvzeme”. Visi bērni, neatkarīgi no tautības, mācās vācu skolās pēc kopīgas programmas.

Vācijas konstitūcija (Grundgesetz) garantē demokrātiskas brīvības gan valsts, gan federālo zemju mērogā.

Interesanti, ka vācu patriotisms, lepnums par savu valsti visspilgtāk izpaužas tad, kad Vācijas komanda (neatkarīgi no spēlētāju etniskās izcelsmes) uzvar starptautiskos čempionātos.

Tāpat kā Francijā zināmas problēmas Vācijā rada islāmticīgie, lielākoties turki un kurdi, kuru īpatsvars Vācijā ir 5,7 procenti, stipri mazāk nekā Francijā.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.