“Liepājniekiem ziema nebūs viegla, taču ne tik dramatiska, kā draud izvērsties dažās citās pilsētās.” Saruna ar Liepājas mēru 10
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1994. gada augustā kā zaļš gurķis Liepājas domē ieradās, sāka strādāt un vadīt vides nodaļu puisis, vārdā Gunārs Ansiņš. “Toreiz nodaļā biju viens – priekšnieks un darbinieks, man otrajam domē bija dators un uzticētajos pienākumos – būt atbildīgam par ES projektiem,” senās dienas atceras tagadējais Liepājas pilsētas galva, kurš šajā amatā stājās pērn 1. jūlijā.
Kādi ir sarežģītā laika smaguma punkti Liepājas dzīvē, no mēra skatpunkta raugoties?
G. Ansiņš: Būtiskākais jautājums – kā varam samazināt sociāli ekonomisko spriedzi, kāda gaidāma no novembra, kad divkāršosies apkures tarifi. Kā pēc iespējas mazākiem zaudējumiem tikt sveikā, neapdraudot pilsētas izaugsmi un attīstību.
Pārkārtot pilsētas siltumsaimniecību bija savlaicīgs mūsu uzstādījums – pāriet no dažādiem kurināmā veidiem – mazuta, akmeņoglēm, gāzes – uz šķeldu, un pāri visam bija ticība centralizētai siltumapgādei.
Tagad redzam, ka triecieni sabiedrībai nebūs tik stipri, kādi būtu, nepārkārtojot apkures sistēmu.
Liepājas kopējā enerģijas blokā gāze ir ap 20%, to izmanto kā privātmāju, tā, piemēram, Centrālās slimnīcas apsildei.
Jau martā dome pieņēma lēmumu – tiklīdz “Liepājas enerģija” gūs dividendes, tā ieguldīt līdzekļus šķeldas katlumājas būvei, kas aptver slimnīcas teritoriju. Projektu varēsim realizēt uz nākamo apkures sezonu.
Neteikšu, ka liepājniekiem ziema būs viegls laiks, taču noteikti ne tik dramatisks, kā draud izvērsties dažās citās pilsētās. Domē esam daudz diskutējuši, kā varam ietaupīt siltuma izmaksas.
Savā laikā iesākām māju siltināšanu. Ar lepnumu varu teikt, ka mums ir mikrorajoni, kur nosiltinātas pilnībā visas padomju gados celtās ēkas. Labums ir siltuma ekonomija, skaistāka vide un trešais ieguvums, ka “Liepājas enerģijas” dividendes varam novirzīt atpakaļ uz apkaimēm.
Mājas konkursa kārtībā var pretendēt uz teritorijas labiekārtošanu, apgaismojuma nomaiņu vai bērnu laukuma izbūvi. Papildus lielu uzmanību veltām pašvaldībai piederošām ēkām.
Redzot, kāds kurā skolā ir enerģijas un elektrības patēriņš, spējam noslēgt apkuri brīvdienās līdz līmenim, lai nesasalst ūdens caurulēs, spējam saprast, ko ietaupīt no šādas regulēšanas sistēmas.
Neesam apstājušies, redzam vēl trīs mājasdarbus, kas jāpaveic šoruden. Pirmais – maksimāli runāt ar iedzīvotājiem, ko katrs individuāli var darīt mājoklī, lai ekonomētu enerģiju, līdz ar to samazinot rēķinu.
Otra lieta – pēc enerģētiķu aprēķiniem, ja Liepājā ielu apgaismojumu pilnībā nomainītu uz LED lampām, gada ietaupījums būtu 300 tūkstoši eiro. Trešais mājas darbs ir plānot, kur un kā ieguldīt katru eiro no liepājnieku nodokļu naudas, lai tie nestu maksimālo labumu.
Minējāt, ka vēlāk rudenī gaidāma spriedze cilvēkos. Kā kārtosiet sociālo palīdzību?
Darīsim visu iespējamo, lai liepājnieki justos stabili. Rēķinām, ka vidējais Liepājas pensionārs pēc indeksācijas saņems par 50 eiro lielāku pensiju. Tas nozīmē, ka mums jāpārskata atbalsta politika, jo nevaram pieļaut, ka papildu eiro dēļ kādam senioram atteiktu mājokļa pabalstu. Redzot inflācijas rādītājus, ir skaidrs – dzīve kļūst dārgāka.
Tāpēc esam spēruši pirmos soļus attiecībā uz skolēnu ēdināšanu pilsētā, atvēlot no budžeta lielāku summu, nekā bija paredzēts, un esam nolēmuši vairāk palīdzēt daudzbērnu ģimenēm.
Vai valdības pasākumi inflācijas ierobežošanā un, dalot ar mājsaimniecībām uz pusēm apkures rēķinu segšanu, ir pietiekami?
Ja paskatāmies skaitliski, tas ir viens no lielākajiem atbalstiem, kādu jelkad Latvijā valdība sniegusi. Detalizētāk raugoties, atbalsts ir nepietiekams cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem.
Lielākā palīdzība ir maznodrošinātajiem, bet man ir sajūta, ka jaunās ģimenes, kas sākušas aktīvu dzīvi, kam jākārto pirmie kredītmaksājumi par mājokli, var nokļūt riska grupā no sociāli ekonomiskā viedokļa.
Kādu, būdams vides cilvēks, saredzat Liepājas vietu Eiropas Zaļajā kursā? Vai pašreizējā situācija neliek sabremzēties arī mums, ja vācieši, piemēram, atjauno ogļu izmantošanu?
Man šī tēma bijusi dienaskārtībā no pirmās darba dienas un piešķirts goda amats – Eiropas Savienības klimata pārmaiņu vēstnieks. Diezgan daudz esam diskutējuši ar pilsētu mēriem, bet neviens neparedzēja, ka, sākoties Zaļajam kursam, būs arī tik kardinālas pārmaiņas ekonomikā.
Par to daudz runā arī poļu pašvaldībās, kuras atkarīgas no viena veida enerģijas ieguves – vai tā būtu gāze vai ogles. Zaļo kursu saskatu nedaudz citādi – kā iespēju taupīt.
Analizējam iespējas kapitālsabiedrībās uzstādīt saules paneļus, tūlīt būsim atjaunojuši Liepājas tramvaju parku, un tramvajs ir ātrākais pārvietošanās līdzeklis pilsētā un mūsu sabiedriskā transporta mugurkauls. Pārējie – autobusi, īres auto un stāvdrāži – ir pakārtoti tramvajam.
Vai tiešām arī vēju pilsētā bija nepieciešami gājējus un satiksmi apdraudošie stāvdrāži!
To ir daudz, un ir plusi, ir mīnusi. Kā vienmēr. Esam panākuši, ka atsevišķās pilsētas teritorijās ieprogrammēts mazāks ātrums – parkos vai Rožu laukumā, jo ātra braukšana rada bīstamību.
Visā pasaulē pūlas aptvert, vai ļaut šiem skrejriteņiem pārvietoties pa ietvi, brauktuvi vai meklēt citu kompromisu.
Bet līdzīga situācija bija, kad mācījām Liepājas iedzīvotājus sākt braukt pa veloceliņiem. Tam tikām pāri ļoti labi, redzam, ka tradīcijas mainās, un šobrīd darām, lai pēc iespējas paplašinātu vietu riteņbraukšanai.
Vēlamies iet ārpus pilsētas teritorijas. Mana ambīcija – lai tuvākos gados liepājnieks ar divriteni varētu aizbraukt līdz Bernātiem, kas ir iecienīta atpūtas vieta.
Pats braucat ar velosipēdu vai nākat uz darbu kājām?
Braucu ar auto. Man ir specifika, jo dzīvoju Jūrmalciemā. Pilsētā diezgan daudz pārvietojos kājām.
Dienvidkurzemes mērs Priedols lepojās, ka pie viņa “laukos” dzīvo trīs Liepājas mēri – Sesks, Vilnītis un jūs (Jūrmalciemā). Bet viņš nevēlējās apvienoties ar pilsētu, jo bažījās, ka aizmirsīs nomales. Arī Seska kungs nejūsmoja par iespēju pievienot novadu. Kāpēc tā? Pilsētā ir novada ļaužu darbavietas, viņi te apmeklē koncertus, iestādes.
Sākot novadu reformu, Liepājai bija jāpaveic daudz mājasdarbu. Jāveic “Liepājas metalurga” teritorijas transformācija, jādiskutē ar valdību par ostu reformu un par skolu tīklu, un jāatzīst, ka mums pietrūktu kompetences vēl pārvaldīt lielo Dienvidkurzemi.
Mums vajadzēja soli pa solim sakārtot savu saimniecību, un nevarējām pieķert klāt vēl lauku teritoriju, lai nodrošinātu to pašu attīstību kā pilsētā.
Neapskaužu Aivaru Priedolu, kuram jāapvieno astoņi bijušie novadi simts kilometru attālumā dažādā infrastruktūras stāvoklī, ar ļoti dažādām sociālām programmām no Pāvilostas līdz Vaiņodei. Pieņemts pareizs modelis palēnām atrast piemērotāko pārvaldības modeli Lejaskurzemes novada ietvaros, bet salikt to kopā ar pilsētu būtu vēl sarežģītāk. Valdība ieklausījās mūsu apsvērumos un atlika uz vairākiem gadiem Liepājas uzņemšanos būt par attīstības centru un kopdzīvi ar novadu.
Priedols, ZZS biedrs, tagad jau jūsējais, Liepājas partijas loceklis? Kopā piedalāties senioru dziedāšanas svētkos…
Vados pēc principa – ar kaimiņiem jādraudzējas.
Kā Liepājā uzņem ukraiņu bēgļus?
Attiecībā uz Ukrainas valstspiederīgajiem bija skaidrs redzējums – pirmām kārtām process jāvada pragmatiski. Šodien vairāk nekā 1000 ukraiņu apmetušies dzīvot Liepājā.
Nodrošinām visus, kas vēlas, ar izglītību – pirmsskolā, pamatskolā, vidusskolā. Mēģinām pakāpeniski integrēt atbraucējus Liepājas uzņēmumos, lai viņiem būtu darbs.
Pašvaldības uzņēmumi nav izņēmums – ukraiņi strādā slimnīcā, domē, citur. Lai būtu iespējams uzņemt papildu skaitu bēgļu, veicam rekonstrukciju vienā no pašvaldībai piederošām ēkām, remontdarbus pabeigsim līdz jaunajam gadam. Arī Liepājas uzņēmēji ir daudz palīdzējuši, piemēram, prāmju kompānija “Stena Line” piedāvā bēgļiem brīvbiļeti uz jebkuru valsti, kur vien iet līnijas kuģi.
Kāda ir Liepājas cilvēku atsaucība, uzņemot ukraiņus?
Biju patīkami pārsteigts, ka, sākoties karam, lielāko daļu ukraiņu savās telpās izmitināja privātpersonas.
Pirmajā etapā tā bija noderīga palīdzība ne vien pilsētai, bet valstij kopumā. Jāizsaka pateicība liepājniekiem, kas to izdarīja, nerēķinoties, ka to kāds atmaksās. Pat nebiju gaidījis tik lielu liepājnieku saliedētību tajā brīdī.
Vai starp Liepājas iedzīvotājiem nav pāri darītāji Ukrainas cilvēkiem? Uz TV studiju zvanīja kāds vīrs no Liepājas, sūdzējās, ka kaimiņš – pārliecināts putinists. Liepājā taču dzīvo bijušie padomju virsnieki un padomijas piekritēji.
Pakāpeniski jūtam, ka Liepāja kļūst aizvien demokrātiskāka viedokļu apmaiņā. Bet Liepāja vienmēr bijusi brīvdomātāju pilsēta. Atcerēsimies, kur gan auga saknes “Helsinki-86” grupai!
Nevar noliegt, ir cilvēki ar dažādām domām par valdības, pašvaldības darbu un arī jautājumos, kas skar Ukrainu. Tas, ko darām no pašvaldības puses, – cenšamies labāk saliedēt sabiedrību.
Izdevies saliedēt nacionālās biedrības, nevalstiskās organizācijas. Jācer, diezgan liela daļa iedzīvotāju turpmāk neklausīsies vienīgo pareizo translāciju – no Maskavas. Jānovērtē tas, ka pieņēma lēmumu, liedzot šiem krievu medijiem izplatīties.
Kāpēc trīs Liepājas mēri – Sesks, Vilnītis, Ansiņš – kaut apvienoti vienā spēkā, neviens nepiedalās nacionāla mēroga vēlēšanās?
Atbildēšu tikai par sevi. Pagājušogad notika pašvaldību velēšanas, kuru iznākumā uzvarējušās Liepājas partijas biedri man uzticēja vadīt domi un būt atbildīgam par darbiem, kas tiek īstenoti pilsētā četru gadu periodā. Tāpēc būtu bezatbildīgi pieņemt jebkāda veida citus izaicinājumus, ieskaitot startu Saeimas vēlēšanās.
Kā Liepājā vērtē aizejošo valdību? Uzņēmēji ielika “četri” desmit ballu sistēmā – visai vāju atzīmi. Jums arī bija konflikti ar premjeru, satiksmes ministru, kuri uzskatīja, ka tranzīts nav vajadzīgs, vēlējās pārņemt ostu valsts pārziņā – vai no jaunās valdības cerat sagaidīt citu attieksmi?
Esmu bijis pietiekami ilgi iesaistīts Liepājas partijas dzīvē un vērojis vairāku valdību veidošanu. Neapskaužu Kariņa kungu, kurš uzņēmās vadīt tik sarežģītu koalīcijas kombināciju.
Manuprāt, lielākais traucēklis valdības darbā ir bijuši kompromisi. Esam gan lasījuši grāmatās – politika ir kompromisu māksla. Taču, ja ir tik pārmērīgi liela partiju un viedokļu klātbūtne, bija grūti atnākt ar vienu skaidru redzējumu, kā attīstīt valsti, reģionus, pilsētas, novadus. Tas traucēja, lai Latvijas izaugsme būtu daudz straujāka. Esam kopā pārdzīvojuši visai sarežģītu politisko laiku.
Gribu cerēt, ka nākamā Saeima būs saliedētāka un spēs vairāk virzīties uz pragmatiskām, vēlētājiem tiešām svarīgām lietām. Centrā bieži aizmirstas, ka ir arī reģionālās pilsētas, kurās dzīvo iedzīvotāji, un ka nevaram ekonomiku balstīt tikai uz Rīgu, Pierīgu.
Arī mums kā pilsētai pietrūcis valdības reģionālā atbalsta. Saprotu, ka prioritāra vērība tika piešķirta administratīvi teritoriālai reformai, bet tas, kā tiek stiprināti reģioni, reģionu pilsētas, ir ārkārtīgi nepietiekami.
