“Negribu tā publiski stāstīt, bet…” Andris Bērziņš atklāj noslēpumu par Latviju, ko daudzi nezināja 0
Jau gandrīz gadu Rīgā norit Dienvidu tilta ceturtās kārtas vērienīgie būvdarbi, kurus plānots pabeigt 2027. gadā. Darbiem virzoties uz priekšu atbilstoši grafikam, objekts pakāpeniski iegūst projektētās aprises. Šis nu jau bēdīgi slavenais tilts, kuru 10 gadus nevar renovēt un salabot, raisa diskusiju par vispār tiltu kvalitāti un drošību Latvijā.
“Negribu tā publiski stāstīt, bet Latvijas valstī ir apmēram 3000 tiltu, puse pieder pašvaldībām, otra – valstij. Lielākā daļa no šiem tiltiem ir no saliekamajām dzelzbetona konstrukcijām, kas ir saliktas 60-70. gados. Secinājumus var izdarīt paši, kādā stāvoklī Latvijā ir tilti, tur ir pietiekami daudz ko domāt,” TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum” izsakās Andris Bērziņš, “Latvijas Ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs, Ministru prezidents (2000-2002).
Jau ziņots, ka No visiem Latvijā esošajiem tiltiem apmēram trešdaļa pieder pašvaldībām un tādu skaits, kas ir ļoti sliktā stāvoklī, katru gadu palielinās. Tiltu pārbūvei pašvaldības naudu neaizņemas. Vai vēlēšanu gadā tiltu uzturēšana un atjaunošana ir pašvaldību prioritāte un iedzīvotāji var sagaidīt, ka tos atjaunos, skaidroja Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili”.
1981. gada sākumā Rīgā pār Daugavu atklāja Vanšu tiltu. Tas ir viens no svarīgākajiem Pārdaugavas savienojumiem ar centru. Pēc biedrības “Pilsēta cilvēkiem” datiem, Vanšu tilts ir visvairāk noslogotais velosipēdu, elektrisko skrejriteņu un citu braucamrīku maršruts galvaspilsētā.
Pēdējos gados mediji to piemin saistībā ar tā defektiem. Bet vairāk nekā 40 gadus vecais tilts pamatīgu remontu tā arī nav pieredzējis.
“Šī brīža stāvoklis ir ļoti labs autovadītājiem – pirms pāris gadiem asfaltēta brauktuve, viss ir gluds un lielisks. Gājējiem te ir 1,2 metri pie stabiem apmēram – tas ir mazāk, nekā vispār normatīvi atļauj veidot platumu ietvēm,” skaidroja Kārlis Krēķis no biedrības “Apvienība “Pilsēta cilvēkiem””.
Ietvi pašvaldība sašaurināja, jo drošības nolūkos vajadzēja uzstādīt norobežojošās barjeras, kas izmaksāja vairākus desmitus tūkstošus eiro.
To nācās darīt tāpēc, ka tilta ārmalās dažviet zem kājām varēja jau lūkot Daugavu. Izdilušos caurumus uzturētāji lāpa ar metāla plāksnītēm.
“Bīstamība nav tik daudz par to, ka mala nokritīs, bet par to, ka cilvēkiem, kas te iet un brauc ar velosipēdu, ir risks, ka viņi var sadurties [viens ar otru], nokrist, kaut ko salauzt,” turpināja Krēķis un uzsvēra – tiltu nepieciešams pārbūvēt.
“Daļa cilvēku pierod pie šādas situācijas. Viņiem liekas, ka tas ir normāli, jo jau gadiem ir tāda attieksme. Līdz ar to vienā brīdī liekas, ka savādāk nemaz nevar būt, jo neko citu neredzi,” atzina Krēķis.
Biedrība aicināja sašaurināt autoceļa joslu, lai daļu no brauktuves atvēlētu arī velosipēdistiem un gājēju pārvietošanās būtu drošāka. Taču ideja dzirdīgas ausis nesasniedza.
“Nevar norakstīt uz to, ka tiltam ir slikts tehniskais stāvoklis, tāpēc neko nedarīsim, kamēr netaisīsim pilnu pārbūvi vai remontu. Tā, man liekas, nav īsti pareizā attieksme. Domes dokumentos ir teikts, ka prioritāte ir gājējiem un velosipēdistiem, sabiedriskajam transportam. Bet realitātē redzam kaut ko pilnīgi citu,” uzsvēra biedrības pārstāvis.
Solījumi par remontu, kā arī mēģinājumi atrast būvnieku bijuši jau pirms vairākiem gadiem. “Cik ilgi gājējiem un velosipēdistiem būs jāgaida, kamēr sāks te kaut ko darīt?” vaicāja Krēķis. “Tagad izskatās, ka visu laiku tiek atlikts. Un varbūt kādam tiltam arī pienāks brīdis, kad tas sāks kļūt bīstams.
Tas nav par to, ka nav naudas, bet par to, kā naudu ieplānojam, kā sadalām prioritātes.
Spriežot pēc tā, ka nekas te vēl nav sācies, prioritāte nav diezgan augsta. Tas nozīmē – vai nu ir nespēja procesus novadīt departamentos, vai arī politiķi nespēj definēt, ko īsti viņi vēlas. Šis jau nav vienīgais tilts!” vērtēja Krēķis.
