Sagaida bez ovācijām 19
Dortmundē un citās pilsētās, kas līdz šim uzņēmušas vilcienus ar bēgļiem no Ungārijas, atbraucējus līdz šim gandrīz vienmēr sagaidījuši sveicēju pūļi ar aplausiem, dāvanām, paciņām un sviestmaizēm. “Laipni lūgti Vācijā!” – kārtējā vilciena durvīm atveroties, skandējuši stacijā sapulcējušies bēgļu atbalstītāji.
Diseldorfā turpretī sagaidītāju nav. Ne tāpēc, ka diseldorfieši būtu mazāk viesmīlīgi, skaidro pilsētas preses pārstāvis Mihaels Bergmans. Sveicēju nav klāt gan tāpēc, ka Diseldorfa sadales punktu iekārtojusi tālu no pilsētas centra – lidostas stacijā, gan tādēļ, ka pilsētas vadītāji apzināti lūguši no tamlīdzīgām akcijām atturēties. “Mēs to darām pirmo reizi, un mums vēl nav skaidrs, kā tas viss darbosies,” saka Bergmans.
Noguruši bēgļi, noguruši sagaidītāji
“Jā, ir preses brīvība, bet ir arī personas privātums. Bet varbūt tomēr varētu lūgt nedaudz cieņas?” fotogrāfus no lokālajiem medijiem, kas pievirzījušies tuvu vilcienam, sašutusi apsauc kāda brīvprātīgā palīdze. Pat bez apsaukšanas diez vai pat visaukstasinīgākais fotogrāfs jūtas ērti, šajā situācijā spiežot kameras pogu, pavērsies pret nogurušajiem, bezpalīdzīgajiem cilvēkiem. Taču tas ir viņu darbs.
Cilvēki, kas patlaban kāpj ārā no vilciena Diseldorfā, iespējams, ir daļa no tiem tūkstošiem bēgļu, kuri vēl pirms dažām dienām, iesprostoti Budapeštas centrālajā stacijā, skandējuši: “Germany!” un “Merkel!”. “Uz Vāciju,” viņi saukuši, “laidiet mūs uz Vāciju!” To cilvēku sejās, kuri, lēnīgi nesdami savas paunas un bērnus uz rokām, dodas augšup pa kāpnēm uz bēgļu sadales punktu, neatspoguļojas ne apmierinājums, ne atvieglojums par to, ka nonākuši zemē, uz kuru tā vēlējušies. Vienīgais, kas tajās redzams, ir absolūts nogurums – uz robežas ar vienaldzību. Divpadsmit stundu ildzis šis brauciens. Vēl pirms tā bijis daudz negulētu nakšu, stresa, apdraudējumu, nedrošības par nākotni, tūkstošiem kilometru ceļa no dažādām valstīm.
Ne tikai bēgļi ir pārguruši. Noguruši ir arī viņu sagaidītāji – palīgi no dažādām organizācijām un privātā kārtā. Mousa Salaimans, arābu valodas pratējs no Diseldorfas, ieradies stacijā jau pēcpusdienā: “Man piezvanīja, teica, ka šodien nepieciešams tulks. Es, protams, uzreiz sacīju: jā.” Šis pienākums viņam ir pilnīgi brīvprātīgs un netiek atlīdzināts. Mousa saka: ir jāpalīdz! Ja nepalīdzēs viņš, palīdzēs salafisti – visur, kur ierodas bēgļi, radikālie islāmisti mēģina pieteikties par brīvprātīgajiem tulkiem un palīgiem, jauniebraukušos cenzdamies pievērst radikālajam islāmam.
