Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone 0
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Amerikāņu filozofs un rakstnieks Nasims Nikolass Talebs 2007. gadā iznākušajā grāmatā “Melnais gulbis. Zem nenoteiktības zīmes” formulēja tā saucamos Melnā gulbja likumus. Mums šķiet, ka ieraudzīt melnu gulbi ir teju neiespējams notikums, niecīga varbūtība – līdz brīdim, kad mēs to sastopam.
Patiesībā šie likumi ir it kā zināmas lietas, ar kurām cilvēki saskaras savā ikdienas pieredzē. Lūk, kā tie skan: “Notikums nav prognozēts, tas nāk kā pārsteigums. Notikumam ir būtiskas sekas un plaša ietekme. Pat ja notikums nav bijis iepriekš paredzēts, vēlāk tam var rast racionālu skaidrojumu, it kā tas būtu gaidīts.”
Talebs uzskata, ka gandrīz visi nozīmīgie notikumi zinātnē, vēsturē, politikā, pat mākslā nāk kā pārsteigums.
Spilgtākie piemēri no nesenās vēstures – mobilais telefons, interneta attīstība, Padomju Savienības sairums, Latvijas neatkarības atgūšana, islāmistu uzbrukums ASV 2001. gada 11. septembrī, 2008. gada finanšu krīze, Covid-19 pandēmija, bēgļu krīze uz Baltkrievijas robežas ar Eiropas Savienību, Krievijas iebrukums Ukrainā. Tie ir notikumi, kurus cilvēki teorētiski spēja paredzēt un iztēloties. Un tomēr tie netika prognozēti.
Iespējams, atbilde meklējama psiholoģijā. Jo vismaz par dažiem notikumiem droši var teikt – mēs negribējām, ka tie notiek. Krievija veselu gadu savilka spēkus pie Ukrainas robežas. Un tomēr daudzi cilvēki, to skaitā arī es, cerēja, ka tā ir tikai spēka demonstrācija, savdabīga iebiedēšana. Bet kas ir interesanti – laikmetu griežos, kad risinās globāli notikumi, cilvēki sāk pamanīt parādības un notikumus, kas citkārt tiktu atstāti bez ievērības.
Apgrieztais Melnā gulbja efekts! Kurš gan parastos laikos Polijā, Ukrainā vai Latvijā būtu ievērojis, ka 8. maijā vienā no Vācijas federālajām zemēm, Šlēsvigā-Holšteinā, notiek vietējā parlamenta jeb landtāga vēlēšanas. Šlēsviga-Holšteina ir viena no mazākajām Vācijas zemēm, vien 2,9 miljoni iedzīvotāju. Toties vēlēšanu rezultāti izrādījās visai interesanti, cerīgs signāls Eiropai.
Liecība tam, ka vērtības politikā var būt svarīgākas par merkantilu izdevīgumu. Vēlēšanās uzvarēja Kristīgo demokrātu partija, turklāt ar vēl nebijušu rezultātu – 43%. Atbrīvojušies no Angelas Merkeles balasta, kristīgie demokrāti sāk iztaisnot muguru. Panākumi arī Zaļo partijai – 18%. Toties pilnīgu sagrāvi piedzīvoja sociāldemokrāti, vien 16% balsu. Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām – 40% kritums. Landtāgā neiekļuva divas “Krievijas sapratēju” partijas – “Alternatīva Vācijai” un “Kreisie”. Politikas vērotāji vēlētāju simpātiju maiņu skaidro ar partiju attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā.
Un tagad kāds it kā sīks notikums Zviedrijā, kas jau ieguvis globālu skanējumu. Aprīļa nogalē ukraiņu meitene Olga Kadja Stokholmā uz ielas pamanīja sievieti, kura noplēš publiskā vietā izkārto Ukrainas karogu, iemet to dubļos un mīda ar kājām. Starp Olgu un nepazīstamo dāmu izveidojās dialogs, ko meitene pamanījās nofilmēt mobilajā telefonā.
Uz jautājumu “Kāpēc jūs apgānāt Ukrainas simbolus?” sekoja agresīvs uzbrukums: “Tie ir fašistu simboli! Ukraiņi ir netīri radījumi! Paskaties uz sevi. Tu esi briesmīga, neglīta kā pērtiķis. Visu mūžu būsi nožēlojama, nabadzīga un netīra. Valkāsi šos lētos apavus, šīs bikses par 150 kronām. Bet man ir mētelis, kas maksā 25 000 kronas, šalle un rokassomiņa! Tu vienkārši sapūsi! Kā tu šeit vari iztikt? Dzīvo no pabalsta? Varbūt nodarbojies ar prostitūciju, mazgā grīdas?” Sociālo tīklu laikmetā nekauņa tika momentāni atpazīta.
Izrādās, tā ir kāda Jevgeņija Karlsone, kura dzīvo Stokholmā, Skulptörvägen ielā. Dzimusi Krievijā kā Jevgeņija Deņisova, beigusi Ļeņingradas Valsts pedagoģisko institūtu. 1990. gadā pārcēlusies uz Zviedriju, studējusi Linšēpingas universitātē, strādājusi Stokholmas priekšpilsētas Tēbijas ģimnāzijā. Pašreizējā darba vieta – valstij piederošs apmācību un personāla komplektēšanas uzņēmums “Lernia”.
Nu jau gan būtu jāsaka – bijusī, jo pēc skandāla darbs Karlsonei tika uzteikts. Bet mēs varam pateikties Karlsonei. Ja tagad kāds Eiropā sāks skandināt par krievvalodīgo apspiešanu Latvijā, mums būs lieliska atbilde – tas, ko mēs nevēlamies redzēt pie sevis, ir Jevgeņija Karlsone un viņai līdzīgie.
8. un 9. maijā arī daudzās Eiropas pilsētās soļoja “Nemirstīgais pulks”. Serbijas galvaspilsētā Belgradā gājiena priekšā tika nests milzīgs transparents ar uzrakstu serbu valodā “Бесмртни пук”. Droši vien līdzīgs plakāts tika nests arī pirms gada un diviem.
Tikai agrāk nez kāpēc neviens netika ievērojis, ka “пук” serbu valodā nozīmē “pulks”, bet krievu valodā – “purkšķis”. Troksnis, ar kādu cilvēkam pasprūk gāzes. Kam negadās! Pirmā asociācija, kas rodas krievu valodas pratējam, redzot šo serbu tekstu, – “nemirstīgais purkšķis”. Internetā jau sāk izplatīties joki, mēmes, kas iemūžina šo lingvistisko “pārpratumu”. Pateicoties globālajam tīmeklim, “Nemirstīgais pulks” uz mūžiem ieguvis satīrisku dimensiju.
