Jāzeps Zukuls: “Ziniet, man daudz būtu ko teikt. Gan pienāks laiks.”
Jāzeps Zukuls: “Ziniet, man daudz būtu ko teikt. Gan pienāks laiks.”
Foto: no privātā arhīva

“Nesaku, ka esmu zelta gabaliņš” – par cilvēktirdzniecību apsūdzētais “Adugs” vadītājs sniedz pirmo lielo interviju 15

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. Viens no mobilizētajiem Krievijas iedzīvotājiem parāda, kādos apstākļos viņiem jāmitinās
Ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, vai cilvēkiem būtu iespēja evakuēties? Analizē pulkvedis 330
Varēs braukt daudz lētāk! Latvieši atklāj alternatīvo degvielu risinājumus
Lasīt citas ziņas

 

Daugavpils tiesa turpina izskatīt krimināllietu, kurā par cilvēku tirdzniecību organizētā grupā apsūdzētas trīs personas, tajā skaitā konditorejas ražošanas uzņēmuma “Adugs” vadītājs un īpašnieks Jāzeps Zukuls.

CITI ŠOBRĪD LASA

Krimināllietā par cietušajiem atzīti septiņi Indijas pilsoņi, kuri nu jau atgriezušies dzimtenē. Trijotne apsūdzēta par vairākām epizodēm 2018.–2020. gadā. Apsūdzība uzskata, ka uzņēmuma pārstāvji ekspluatācijas nolūkā ar viltu savervējuši Indijas pilsoņus, liekot viņiem atrasties bezpalīdzības stāvoklī, izmantojot arī draudus un vardarbību.

Izmantojuši to, ka neprot latviešu valodu, atņēmuši un nav atdevuši pases, likuši sodus un spieduši parakstīt dokumentus, ko nesaprot, utt. No apsūdzētajiem neviens vainu neatzīst.

“Adugs” daudziem Latvijā ilgus gadus saistījās tikai ar garšīgiem cepumiem, bet pēdējos gados – vairāk ar skaļo tiesvedību. Par to vairākkārt “Latvijas Avīze” rak­stījusi. Pēc viena no rakstiem pie manis vērsās konditorejas uzņēmuma pārstāvji, sakot, ka ne viss esot tā, kā par uzņēmuma īpašnieku rakstot.

Jāzeps Zukuls esot gatavs runāt. Starp citu, tā esot viņa pirmā lielākā intervija mūžā. Taču par aktuālo lietu – tiesāšanos par Indijas pilsoņu ekspluatāciju – “Aduga” šefs negrib ielaisties dziļākās sarunās. Vairāk stāsta par pagātni.

 

J. Zukuls: Jūs savā rak­stā “Latvijas Avīzē” (“”Aduga” lietā indieši var izrādīties tikai “ziediņi””, “LA” šā gada 1. augusta numurs. – Red.), stāstot par tiesvedību, minējāt, ka man palika slikti, tāpēc tiesa tika atlikta. Ziniet, slikti var palikt dažādi. Bet man asinsspiediens pacēlās līdz 230. Tā arī būtu jāraksta. Man tomēr ir 67 gadi, kardiostimulators, asinsvadi izgriezti, 15 kaulu lūzumi… Vēl rakstāt, ka kratīšanas laikā izņemtas dārglietas, munīcija un nauda. Dārglietas man neizņēma, jo to nemaz nebija. Jā, bija nauda, bet ne jau zem gultas.

 

Es neko neizdomāju: rakstīju, ko dzirdēju tiesā, uzzināju no citiem avotiem, tajā skaitā publiski pieejamām tiesībsargājošo iestāžu preses relīzēm.

Nauda nebija zem gultas!

 

Varbūt pie gultas? Kāda atšķirība?

Nauda stāvēja neapkurinātā koridorā zem avīzēm.

 

Laba vieta vairāk nekā simt tūkstošu glabāšanai. Vai liela nozīme šai neprecizitātei?

Nē, bet, saprotiet, cilvēks no malas lasa un domā: jā, Zukuls uz naudas guļ. Varētu padomāt, ka esmu kāds cilvēks no tālajiem 90. gadiem, kurš joprojām staigā treniņtērpā. Ziniet, man jau 1988. gadā bija celtniecības uzņēmums un 1995. gadā Rīgā bija atvērts konditorejas uzņēmums. Līdz brīdim, kad uzcēlu māju, es piecus gadus dzīvoju darbā.

Bet labi, par indiešu lietu tiesā vēl atklāsies interesantas lietas, negribu tagad visas kārtis atklāt. Nejūtos vainīgs, tāpēc arī slikta pašsajūta. Pēc visa notikušā septiņus mēnešus biju uz slimības lapas, trīs ar pusi mēnešus biju apcietinājumā, strādāju tikai pēdējos dažus mēnešus – sākumā gandrīz katru dienu bija jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība vai jādodas uz slimnīcu.

Nesaku, ka esmu zelta gabaliņš, bet, kad man nepamatoti virsū lej samazgas, uztraucos, asinsspiediens paaugstinās.

 

No kurienes jums tie 15 kaulu lūzumi?

Kā no kā? Vienreiz no trepēm nokritu – kā matrozis laidos lejā pa margu, divreiz mašīnas uzbrauca, bija gadījums, kad 1977. gadā biju komandējumā Saulkrastos, ar pēdējo vilcienu devos mājās uz Rīgu. Vagonā sēdēju tikai es un vagona galā viena jauna meitene. Pēc kāda laika iekāpa bariņš skaļu un jautrā prātā esošu jauniešu, septiņi cilvēki. Sāka meitenei uzmākties, varbūt arī gribēja izvarot, meitene kliedza, lūdza pēc palīdzības. Man likās, ka es vairākas minūtes domāju, iet vai neiet, jo sapratu, ar ko tas var beigties, jo jauniešu bija daudz. Tomēr aizgāju. Sākās kautiņš, neko daudz neatceros, atceros tikai mašīnistu ar lukturi un atjēdzos slimnīcā. Tajā reizē man tika salauzta roka divās vietās, trīs pirksti, četras ribas, kā arī izsisti divi pirksti un ielauzts žoklis.

Es, protams, neesmu nekāds svētais, bet vienmēr esmu rīkojies pēc taisnības un sirdsapziņas, kaut gan vienmēr no tā esmu cietis.

 

Tāda aktīva dzīve, ja tā var teikt…

Jā, un vēl savos 67 gados esmu kļuvis par kriminālo autoritāti, kā jūs apgalvojat savā rakstā.

 

To jau es neapgalvoju, to norakstīju no Valsts policijas preses relīzes – tajā gan nebija uzvārdu, bet vai tad žurnālistam grūti noskaidrot kādas zināmas cepumu fabrikas īpašnieku?!

Ziniet, man daudz būtu ko teikt. Gan pienāks laiks.

 

Tomēr gribētu no jums dzirdēt kādu komentāru – “Latvijas Avīzē” bijuši vairāki raksti par “Aduga” nedienām ar indiešu strādniekiem un arī par naudas atmazgāšanu. Apsūdzības nopietnas. Mūsu lasītāji, kā arī citi Latvijas ļaudis, daudzi no kuriem pērk “Aduga” cepumus, būtu pelnījuši no jums dzirdēt kādu vārdu par notikušo.

Tie, kas mani pazīst, saprot, ka tā lieta ar indiešiem ir pilnīgs murgs. Skaidrs, ka visiem labs nevari būt, gan jau kādi vietējie arī par mani slikti domā, bet neliekas, ka tie varētu būt vairāk par kādiem 5%. Pārējiem esmu autoritāte – ne kriminālā, kā jūs rakstāt, bet kā cilvēks. Ja gadās kādas neskaidrības, risinu jautājumu pēc taisnības.

 

Kā kriminālajā pasaulē saka: “pēc poņaķijiem” jeb priekšrakstiem?

Nē, pēc taisnības. Jūs tā gribat no manis kaut ko par kriminālo pasauli dzirdēt, tad arī pastāstīšu. Daugavpilī ir tāds Sergejs, kurš gadus 30 pavadījis cietumā, un viņu varbūt arī uzskata par kriminālo autoritāti. Pirms gadiem divdesmit viņš pie manis atbrauca, iepazināmies – Sergejs izveidoja sava veida atbalsta pro­grammu ielu bērniem, tiem, kam vecāki cietumā vai palaidušies, alkoholiķi, bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, lai palīdzētu viņiem nostāties uz kājām.

Pilsētas dome vēl tad viņiem telpas iedalīja, es – cepumus, palīdzēju ar mēbeļu iegādi. Jo­projām uzturam kontaktus, bet tas arī viss: nestaigāju ar viņu pa ielām un netaisām nekādas kriminālās lietas. Jā, par daudziem no 90. gadiem, ar kuriem esmu bijis pazīstams, šo to esmu dzirdējis, bet Latvija ir maza, ceļi krustojušies, jo no 1988. gada jau biju biznesā.

 

Lūk, par to jau arī stāsts! Cilvēki atceras, ka esat labi juties 90. gados, tajā ēnu, reketa un bandītu pasaulē, veidojot savu biznesu.

Nekādās kriminālās darbībās neesmu iesaistījies. Jā, kaut kur esmu grēkojis, piemēram, kad amatpersona izspiež kukuli par pašvaldības īpašuma iegādi un to esmu arī devis. Tad bija citi laiki.

Lai jūs mani saprastu, jāatgriežas pagātnē. Pēc izglītības esmu celtnieks. 21 gada vecumā apprecējos. Lai padomju gados labi dzīvotu, Rīgā vakaros un brīvdienās remontēju dzīvokļus.

Mēnesī pelnīju ap 1000 rubļiem. Tas tajā laikā nebija maz. (Padomju gados lielākā daļa cilvēku pelnīja 120–180 rubļus mēnesī, 200 rubļi jau skaitījās laba alga, pat ministru alga nesasniedza 1000 rubļus. – A. D.). Kad laiki mainījās, kooperatīvu laikā biju celtnieku brigādē un labi pelnījām. Kad izjuka PSRS, jau iekrāto naudu laidu apgrozībā, piemēram, kaut ko nopirku Krievijā vai Lietuvā par trijiem rubļiem, bet pārdevu dārgāk. Ar bandītiem man nebija nekā kopīga. 90. gados izdevīgi bija būt kopā nevis ar bandītiem, bet muitniekiem, robežsargiem, policistiem un pāri robežai gādāt spirtu, alkoholu un cigaretes. Bet es nebiju neviena pusē. Sporta manēžā man bija tirdzniecības vieta, kurā tirgoju pārtikas produktus un, tāpat kā visi, bijām spiesti maksāt reketam jeb “jumtam”. Pat tad, kad 1997. gadā Līvānos atvēru konditorejas ražotni, biju spiests maksāt “jumtam”, arī Rīgā, kur man bija pirmā ražotne. Visi maksāja. Maksāšana beidzās ap tūkstošgades miju.

 

Kas bija šie cilvēki – “jumts”?

Viņi vairs nav dzīvi.

 

Kāpēc nolēmāt pārcelt ražotni uz Līvāniem?

Rīgā bija dārgas ēkas. Man bija noslēgts līgums ar Maskavas pašvaldību, grasījos piegādāt produkciju bērnudārziem un citām ie­stādēm, tad bija izdevīgāk būt tuvāk Krievijas robežai. Taču sākās ekonomiskā krīze un tā arī nevienu mašīnu ar cepumiem uz turieni neaizvedu. Līvānos septiņstāvu ēku nopirku par 7000 latiem – vienu ēku no bijušās slavenās Līvānu māju rūpnīcas. Pēc tam vēl vienu ēku – par 500 latiem. Pašvaldība bija priecīga, ka te kāds sācis darboties.

Ļoti daudziem cilvēkiem vajadzēja darbu, iekārtoties darbā nāca pa 50 cilvēkiem dienā. Vēl bija miltu dzirnavas, kā arī džema un iebiezinātā piena ražošanas cehs. Vēlāk četrus miljonus ieguldīju ogļu ražošanā no kūdras, diemžēl viss apstājās – lai strādātu ar peļņu, vajadzēja lielākus apjomus, kurus neatļāva Vides dienests.

 

Tam visam naudu iekrājāt kā celtnieks un tirgojot mantas Sporta manēžā?

Sporta manēžā es tirgoju pārtikas preces. Kredītus jau tolaik nedeva. Laikam pirmo kredītu paņēmu, kad Latvija bija jau Eiropas Savienībā. Man jau nauda bija iekrāta vēl no padomju gadiem. Pirms valūtas maiņas nojautu, ka naudu nedrīkst glabāt, tā jāliek lietā, jāiegulda. Tie, kas mani paklausīja, pēc tam bija pateicīgi. Mātei uz to brīdi bija sakrāti 10 000 rubļu. Viņa nepaklausīja un, mainoties valūtai, šo naudu pazaudēja… Man bija 30 000 rubļu, ko liku lietā.

 

Kā izveidojāt “Aduga” cepumu biznesu? Tas jau vairs nebija nekāds “pērc – pārdod” bizness?

Negāja viegli. Līdz 2004. gadam nevarējām pārdot vairāk par 300 tonnām mēnesī, pirmos gadus – ap 50 tonnām, jo bija pilns ar Polijas un citu valstu kontrabandu. Tikai līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā ­apjomi strauji sāka augt, sākām pirkt modernas un dārgas iekārtas par savu un banku naudu, vēlāk – arī par Eiropas fondu naudu.

 

Cik cilvēku pie jums strādāja un strādā tagad?

Bija virs 300. Kad indiešu krimināllietas sakarā mani apcietināja, strādāja 270, šobrīd – 170. Šīs lietas dēļ ražošana ir sarukusi, būtu vēl jāatlaiž cilvēki. Žēl, jo daudzi strādā jau sen. No mums atteicās “Rimi” un “Maxima”. Rezultātā tagad ražošanas apjomi saruka no 1000 uz 300 tonnām mēnesī. Bija plāni attīstīt jaunu ražotni, diemžēl indiešu sāgas sakarā šie plāni sabruka.

Krimināllietas dēļ no mums atteicās vairāki tirdzniecības tīkli. Taču mēs jo­projām pārdodam savu produkciju uz Vāciju, ASV, Izraēlu un vairākām citām valstīm gan Eiropā, gan ārpus tās.

 

Kāpēc jums tos indiešu strādniekus vajadzēja, ja jau cilvēki tā vēlas pie jums strādāt?

Agrāk ar darbaspēku Līvānos problēmu nebija, bet pēdējos gados parādījās daži uzņēmēji, kas var maksāt Rietumeiropas līmeņa algas, viņiem nebija jācīnās ar ražotājiem no Krievijas un Baltkrievijas – un cilvēki sāka strādāt pie viņiem. Starp citu, es jau pirms dažiem gadiem sāku konkurēt ar Krieviju – pēdējā iegādātā iekārta bija baranku ražošanas iekārta, kas tika iegādāta, lai izkonkurētu Krievijas produkciju, kas tika piegādāta uz Baltiju. Un mums izdevās izkonkurēt. Līdzīgi stāsts par prjaņikiem ar pildījumu un krekeriem.

 

Cik liela šobrīd ir “Aduga” tirgus daļa Latvijā?

Tagad precīzi nevaru pateikt. Šobrīd lielākais ražotājs ir “Orkla”, bet esam bijuši arī mēs. Diemžēl indiešu sāga mūs ir nospiedusi lejā. Bet mūsu maksimālā jauda ir 2500 tonnas mēnesī. Tagad pie pašreizējiem apjomiem strādnieki nav vajadzīgi, tikai atsevišķi speciālisti, bet laikā, kad aicinājām indiešus, trūka darbaspēka. Mēs pieņēmām praktiski jebkuru, piemēram, pēc indiešu aizbraukšanas pieņēmām darbā uzbekus, viņus apmierināja gan darba ap­stākļi, gan alga.

 

Cepumu ražošana jums ir tikai bizness?

Nē, man arī patīk šī nozare. Esmu arī vairākus cepumus pats izdomājis, piemēram, “Svetlanu”.

 

Kad “Rimi” un “Maxima” atteicās no “Aduga” cepumiem, sociālos tīklos sākās panika, daudzi cepumu cienītāji rakstīja – kur tagad dabūt “Svetlanu”!?

Jā, bija mēneši, kad 100 tonnas “Svetlanas” saražojām.

 

Vai tagad “Adugs” strādā ar plusiem?

Nē.

 

Jūs neesat trūcīgs cilvēks?

Nu, ja reiz glabāju naudu zem gultas…

 

Kāpēc to naudu nevarēja glabāt bankā?

Paprasiet cienījamajam maestro Raimondam Paulam, kur viņš pazaudēja 700 tūkstošus! “Zem gultas”, kā jūs rakstāt, bija mana dividenžu nauda, likumīga. Mēdzu aizdot naudu, bet bez procentiem. Jo aizdot naudu ar procentiem uzskatu par grēku. Līvāni ir maza pilsētiņa ar saviem nerakstītiem likumiem. Piemēram, kādam eiro nesamaksāsi vai apkrāpsi, uzreiz visa pilsēta zinās.

 

Kādas ir algas jūsu uzņēmuma darbiniekiem?

Dažādas. Kā strādā. Ir tūkstotis un vairāk. Vadošiem darbiniekiem – divi tūkstoši. Grūtības ir ar palīgstrādniekiem, piemēram, mums ir vajadzīgas 15 apkopējas, bet reāli strādā daudz mazāk. Ir ģimenes, kas strādā trīs paaudzēs. Daudzi cilvēki bija šokā, kad sākās indiešu sāga.

Dzirdēts, ka jums ir draugi arī starp politiķiem un valsts amatpersonām. (2016. un 2017. gadā mediji ziņoja par tiesvedību balsu pirkšanas lietā 12. Saeimas vēlēšanās par labu “Saskaņai”. Toreiz šajā sakarā figurēja arī ziņas par “Vienotības” politiķa Dzintara Zaķa un “Saskaņas” politiķa Andreja Elksniņa pazīšanos ar Jāzepu Zukulu. – Red.)

Pagaidiet, pagaidiet… Kādi draugi starp politiķiem?! Kad man vajadzēja sakārtot likumus visas nozares labā, lai būtu kā Eiropā, to arī izdarīju. Ir paziņas un draugi starp bijušajiem policijas darbiniekiem, kuri jau sen ir pensijā – man ir dīķis, makšķerējot iepazināmies. Bet nekad ar savām problēmām neesmu nevienam uzmācies.

Runā, ka savulaik esat nozadzis astoņas fūres ar cukuru.

Tas ir interesants stāsts. Nopirkām no Lietuvas firmas cukuru, pārskaitījām naudu – 114 720 eiro. Atveda poļu firma, mēs izkrāvām cukuru, bet cukura īpašnieks no Polijas paziņoja, ka naudu neesot saņēmis. Mēs nedrīkstējām cukuru aiztikt, bet darbinieku kļūdas dēļ to izstrādājām. Rezultātā bankas kontā tika arestēti 134 400 eiro par cukuru, šoreiz jau polim par labu. Tur bija kaut kāda kopēja poļu – lietuviešu shēma. Un es beigās izrādījos vainīgs, jo mēs izlietojām cukuru, par kuru jau bijām samaksājuši. Pēc pieciem gadiem vienu no shēmas dalībniekiem atradu – viņš policijai sniedza liecības un tagad šajā lietā notiek izmeklēšana, kas novedusi pie kaut kāda Igaunijas pilsoņa. Lieta ilgst jau deviņus gadus, es vairs netieku uzskatīts par vainīgu, bet diez vai atgūšu 134 400 eiro, kas tika arestēti no uzņēmuma konta, kā arī 17 396 eiro nokavējuma procentos poļu uzņēmējiem un tiesas izpildītājiem, nemaz neskaitot līdzekļus, kas tika iztērēti advokātu pakalpojumiem šo deviņu gadu laikā. Pasakiet, ko vēl sliktu par mani zināt, pakomentēšu.

Ir vēl kāda krimināllieta?

Ir administratīvā lieta. Draugs gribēja nopirkt viesnīcu un palūdza naudu. Aizdevu no savām dividendēm 250 000 eiro, bet, kad gribēju atpakaļ, viņam naudas nebija, viņš piedāvāja atdot parādu zeltā. Draugs parādu atdeva zeltā, kam es sāku meklēt pircējus. Bet ar vienu uzņēmumu sanāca neskaidrības: kaut kādu iemeslu dēļ pie viņiem policija meklēja zeltu, bet neatrada, viņi neatzinās, ka zeltu no manis nopirkuši, kaut gan es par to zeltu naudu biju saņēmis savā kontā. Beigās man uzlika 100 000 eiro soda naudu.

Ar mājām man arī interesanti. Biju noguris nakšņot ofisā un 2005. gadā es uzcēlu māju, bet 2012. gadā, kad to nodevu ekspluatācijā, Valsts ieņēmumu dienests pārbaudīja manu ienākumu deklarāciju – man neesot bijis naudas šīs mājas celšanai. Situāciju atrisināja tas, ka bija saglabājušās fotogrāfijas no 2005. gada, kurās bija redzams, ka pie mājas bija smiltis un nebija koku un varēja redzēt, ka māja ir nupat uzcelta. Bet 2012. gadā ap māju jau bija saauguši ap desmit metrus augsti bērzi.

Vēl bija divas kratīšanas. Vienam strādniekam bija pazudušas čības, alumīnija panna un sarkana krūzīte un vēl kaut kādas mantas – to nez kāpēc pie manis meklēja.

Vēl viens gadījums bija pavisam interesants. Braucu mājās un pēkšņi mani apstādina “Mercedes” markas automašīna, no kuras izkāpj vīri skūtām galvām, augumā pie diviem metriem un pienāk pie manis. Atveru mašīnas logu. Biju vienkārši ģērbies: gumijas zābakos un vestē. Vīri aizdomīgi, prasa par kaut kādu cilvēku, tāpēc vienu roku biju pabāzis zem krekla un izlikos, ka turu pistoli. Viss beidzās mierīgi, braucu tālāk, un tad parādījās policijas mašīna: policists pienāk un jautā, vai man ir ieroča turēšanas atļauja.

Man ir, bet ieroča man līdzi tobrīd nebija: es savas drošības labad izlikos, ka tas man ir aiz krekla, bet tas bija tikai pirksts, saku. Gribēju aizbraukt uz mājām pēc atļaujas un ieroci parādīt, bet policistam to nevajadzēja. Taču pēc mēneša policija pie manis ieradās ar kratīšanu un meklēja nelegālu ieroci, un to, protams, neatrada. Kad policijai vaicāju, kāpēc pie manis notiek kratīšana, viņi atbildēja, ka es esot viņus baidījis. Tad kādēļ viņi nāca man klāt bez formastērpa un skūtām galvām?

 

Jums uzmanīgāk jādzīvo.

Esmu mazliet tendēts uz jokiem. Zinu, ka manas telefonsarunas noklausās. Gan jau šis tas no tām arī tika norakstīts.

 

SAISTĪTIE RAKSTI

Mūsu saruna notiek krievu valodā…

Es saprotu un runāju latviski, piemēram, ar strādniekiem, kuri nesaprot krieviski. Nav problēmu. Krieviski man ir vieglāk. Kādā tiesas sēdē kāds tiesnesis mani kaunināja, ka dzimis Latvijā, bet slikti runāju latviski. Tad bija tāds klikšķis un pārgāju uz krievu valodu. Māte man bija latviete, viņas māte – arī latviete. Mātes tēvs – vācietis, viņa tēvs – polis. Mans tēvs bija latvietis, viņa māte baltkrieviete, bet viņa tēvs bija polis. Ģimenē runājām latviski. Kaut ko saprotu arī poļu, baltkrievu un ukraiņu valodā. Saprotu vēl vairākas citas valodas. Tāds sajauktu asiņu cilvēks esmu sanācis.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VIDEO. Viens no mobilizētajiem Krievijas iedzīvotājiem parāda, kādos apstākļos viņiem jāmitinās
Ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, vai cilvēkiem būtu iespēja evakuēties? Analizē pulkvedis 330
Varēs braukt daudz lētāk! Latvieši atklāj alternatīvo degvielu risinājumus
Tiesa noteikusi bargu sodu autovadītājam, kurš pa Rīgu pārvietojās ar ātrumu 240 km/h 8
“Medicīniskās kļūdas – smagākās no kļūdām!” Cipule un Ciekurs komentē traģisko NMPD nolaidību, kas jaunai sievietei maksāja dzīvību
Lasīt citas ziņas
“Tā ir gluži kā tāda laimes spēle – tikt pie kurināmā apkures sezonai vai ne.” Granulu cenas augstas, uzdarbojas krāpnieki
Live Karš Ukrainā: Frontē sevišķi saspringta situācija ir Doneckas apgabalā, Ukrainas armija dara visu, lai apturētu ienaidnieku
“Tiek organizētas autobusu grupas, kas brauc uz Poliju iepirkt pārtiku – tur nav PVN!” atklāj Gulbe
“Medicīniskās kļūdas – smagākās no kļūdām!” Cipule un Ciekurs komentē traģisko NMPD nolaidību, kas jaunai sievietei maksāja dzīvību
VIDEO. “Mēs nevaram pilnībā izslēgt nevienu scenāriju,”: Edgars Rinkēvičs komentē Krievijas regulāros draudus par kodoluzbrukumu
09:50
Nepaplašināšanās mīts
09:26
“”airBaltic” ir kļuvusi par apkaunojumu Latvijai!” Šlesers par uzņēmumam atdotajiem miljoniem
09:08
Varēs braukt daudz lētāk! Latvieši atklāj alternatīvo degvielu risinājumus
Jānis Jenzis: Es gribu dzīvo valstī, kur izdara to, kas solīts pirms vēlēšanām. Tas ir mīts, ka nav naudas! 1
Vai zemes nākotne ir glābta? NASA zonde sekmīgi ietriekusies asteroīdā, taču vēl nav zināms, cik lielā mērā asteroīda ceļš ir mainījies
Nav apsīkuši krievu centieni pamest valsti: uz Krievijas robežas ar Gruziju izveidojusies auto rinda 16 km garumā
VIDEO. “Ak, Dievs, kā es šo ienīstu!”: nofilmēts brīdis, kā karali Čārlzu III sanikno pavisam sīka ķibele 15
APTAUJA. Ko pašvaldības dara un kā var palīdzēt iedzīvotājiem apkures izmaksu segšanā?
Nepaplašināšanās mīts
FOTO, VIDEO. Fotogrāfs mežā kļūst par liecinieku nežēlīgai staltbriežu cīņai – uzvarētājs ir tikai viens
Gaidāma saulaina un silta diena. Laikapstākļu prognoze otrdienai
Deputāts gāna žurnālisti: aicina izvērtēt Kiršteina rīcību, kurš rupji un aizvainojošos izteicies par LTV darbinieci
VIDEO. Viens no mobilizētajiem Krievijas iedzīvotājiem parāda, kādos apstākļos viņiem jāmitinās
“Kāda laime, ka mums ir iespēja balsot brīvi!” Soctīklotāji par garajām rindām pie iecirkņiem 44
Koalīcija atbalstījusi papildu energoatbalstu iedzīvotājiem un uzņēmumiem vēl 425 miljonu eiro apmērā 64
Rīgas domnieki atbalsta margu ar sirpi un āmuru demontāžu Daugavas krastmalā 7
Pagājušā nedēļā Latvijā elektroenerģija kļuvusi lētāka
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Jāni Slaidiņu 11
“Nēģeri” pie Harkivas 45
VIDEO. Krievijas skolā notikusi apšaude – nogalināts apsargs un vairāki bērni 89
Ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, vai cilvēkiem būtu iespēja evakuēties? Analizē pulkvedis 330
Sieviete Rīgā klusajā centrā aizdedzina vairākas automašīnas
IeM valdībai piedāvās izsludināt ārkārtējo situāciju atsevišķos Krievijas pierobežas novados 4
Uz balkoniem uzstādīti saules paneļi var būt bīstami dzīvībai: “Var būt sekas uz visu mūžu”
Streips: Nav Kariņa valdība bijusi bez klapatām, bet vai kāds cits piedāvā kaut ko sakarīgāku?
VIDEO. Protestējot pret mobilizāciju, vīrietis nodedzina savu auto un kara komisariātu 10