Imants Frederiks Ozols: Speciālās vienības karavīrs Covid -19 dēļ draud nogalināt valsts galveno virusologu 209
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tas varēja notikt arī Latvijā, taču šoreiz notiek Beļģijā, dodot mums iespēju noraudzīties tajā no malas un padomāt, vai šādu likteni gribam arī sev.
Nu jau vairāk nekā trīs nedēļas turpinās spriedzes filmas cienīga speciālo uzdevumu vienības karavīra tvarstīšana. Iemesls?
Draudi nogalināt valsts galveno virusologu, kura vienīgais “grēks” ir zinātnē balstītas patiesības stāstīšana par Covid-19 un cīņa ar vīrusu, kas vienai daļai inficēto ir nāvējošs.
Kopš 19. maija Beļģija ir paaugstinātas trauksmes stāvoklī, bet galvenais virusologs Marks Van Ransts un viņa ģimene pārvesti drošā vietā un tiek īpaši apsargāti.
Nāves spriedumu vēstulē, kas atstāta, brīvsolī pametot militāro bāzi, viņam pasludinājis ne kurš katrs karavīrs, bet gan elites speciālo uzdevumu vienības leģionārs Jurgens Konings. No kazarmām viņš aizgājis, līdzi paņemot arī ieročus savas pašpasludinātās misijas realizēšanai.
Beļģi brīdināti netuvoties Koningam un necensties viņu aizturēt pašiem, bet, pamanot bīstamo bēgli, nekavējoties ziņot policijai vai armijai.
Ļauna ironija ir tā, ka Konings, kura radikālais labējais noskaņojums pat bija zināms un dokumentēts, veica karavīru apmācību Beverlo militārajā bāzē pie Leopoldsburgas.
Citiem vārdiem sakot, Konings lieliski zina, ko gaidīt no saviem tvarstītājiem. Savukārt pats savas kaujas un izdzīvošanas prasmes rūdījis, dienot Bosnijā, Kosovā, Libānā, Irākā un Afganistānā.
Pēdējās ziņas par Koninga atrašanos tika saņemtas, bēglim patveroties Limburgas meža masīvā. Te, Beļģijas un Nīderlandes pierobežā, atrodas pat vairākas aizsargātas dabas teritorijas; daudzveidīga dzīvnieku un augu pasaule, kā arī labas iespējas paslēpties.
Jau pirmajās dienās intervētie militārie un ekstrēmo apstākļu izdzīvošanas speciālisti secināja – par spīti karavīru vienībām, kas tika nosūtītas apvidus izķemmēšanai, cilvēks ar tādām iemaņām kā Konings varēs ilgstoši te slēpties, bet ieroči, ko viņš paņēmis virusologa nogalināšanai, ļaus medīt dzīvniekus un nodrošināt pilnvērtīgu uzturu.
Šobrīd notiek spēle ar laiku. Spēle ar visaugstākajām likmēm vismaz virusologam Van Rastam un viņa ģimenei.
Taču Jirgena Koninga stāstā ir kāds svarīgs un ļoti neērts aspekts, par ko šajās dienās aizdomājušies arī citās valstīs. Daļa sabiedrības nostājušies Koninga pusē, un sociālajos medijos sākusies visai plaša atbalsta kustība.
Vienā šādā atbalsta grupā drīz pēc tās parādīšanās bija jau 35 tūkstoši domubiedru. Vai viņi saprot, ka tur īkšķus par cilvēku, kurš grasās noslepkavot augstas raudzes ārstu un sabiedrības veselības ekspertu?!
Otrais Covid-19 vilnis pērn rudenī Beļģiju skāra īpaši smagi. Slimnīcu reanimācijas nodaļas strauji pārpildījās. Tika traucēta palīdzības sniegšana.
Mediji nemitējās ziņot par tūkstošiem inficēto ik dienas, daudziem nāves gadījumiem un pārpildītajām reanimācijas nodaļām, ārstu lūgumiem sadarboties, lai apturētu epidēmiju.
Tomēr daļa sabiedrības apzināti nolēma šīs ziņas ignorēt un koncentrēties uz pagaidu neērtībām, ko radīja īstenotie pasākumi sabiedrības veselības labad.
Nav noliedzams, ka valsts ekonomika cieta, daļa cilvēku palika bez darba vai ar mazākiem ienākumiem, turklāt nākotne kļuva neskaidra un nedroša.
Taču tā nav virusologu, ārstu un epidemiologu vaina, ka vīrusi spēj radīt smagas pandēmijas.
Pat ja nebūtu nekādu piesardzības pasākumu, ekonomikas ciestu; uzņēmumu darbība tiktu traucēta, starptautiskās tirdzniecības struktūra piedzīvotu izmaiņas.
Vienīgais, ko tiešām var epidemiologiem un citiem speciālistiem “piešūt”, – spēju relatīvi ātri izprast epidēmijas raksturu, strauji ierobežot slimības izplatību, kā arī radīt vakcīnu.
Socioloģiskie pētījumi liecina, ka arī mūsdienās vairākums sabiedrības caurmērā saprot nepieciešamību solidarizēties, ievērot epidemioloģiskās prasības un apkarot vīrusa izplatību.
Tomēr paradoksālā kārtā sabiedrības stabilitāte un nākotnes labklājība arvien vairāk kļūst atkarīga ne no racionālā vairākuma, bet tiem, kas zinātnē un saprātā balstītos argumentus noraida.
Beļģu medijos sociologi, psihologi un politiķi spriež, kas liek tūkstošiem atbalstīt Koningu. Vai tas būtu mūsdienu pasaules paradokss visu uztvert kā spēli vai realitātes šovu?
Bet varbūt taisnība tiem, kas biedina – šāda reakcija liecina, ka ārēji rātnās un iekļaujošās attīstīto valstu sabiedrībās spēkā pieņemas arī dziļākas straumes, kurās kūsā dusmas un protests pret pastāvošo kārtību.
Šīs dusmas nav sākušās ar Covid-19; tās tikai atradušas izpausmi neapmierinātībā ar dažādām prasībām, ko šis laiks nodiktēja.
Citiem vārdiem sakot, tās tāpat būtu atradušas iespēju izlauzties.
Par ko ir šīs dusmas? Visticamāk, tā kārtējo reizi izpaužas sadursme starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav. Proti, nauda. Jā, bada nāve Rietumos ir grūti iedomājama (kaut gan bieži, tikai pateicoties nevalstisko organizāciju darbam), taču vienlaikus mēs dzīvojam laikmetā, kad plaisa starp pašu bagātāko sabiedrības daļu un nabadzīgāko ir tik liela kā vēl nekad.
Un te nav runas, vai valstis maksāja dīkstāves pabalstus, subsīdijas un kompensācijas. Cita vairāk, cita mazāk, bet maksāja gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem.
Tiesa, vēl pamats pētīt, vai lielās kompānijas nav guvušas nesamērīgi lielu atbalstu, tostarp kompensējot ne tikai iespējamās epidēmijas, bet arī savas plānošanas un citu darbības trūkumu sekas.
Runa par daudz dziļāku neapmierinātību un nedrošību. Sākot no nevienlīdzīgām izglītības iespējām (ārvalstīs veiktie pētījumi liecina, ka nabadzīgās apkaimēs bērni gūst sliktāku izglītību un tādējādi arī sliktākas tālākas karjeras iespējas), līdz profesijas izvēlei, ienākumu paredzamībai un pat ģimenes modelim sociālajai kultūrai – šķiet, ka teju viss pakļauts nebeidzamām pārmaiņām.
Turklāt, jo nabadzīgāka ģimene, jo zemāka izglītība un tehnoloģiju iemaņas, jo smagāks šo pārmaiņu negatīvais iespaids.
Vienīgais, kas tiek garantēts sabiedrībai, ka turpmāk būs vēl vairāk pārmaiņu un vēl grūtāk nodrošināt adekvātas iespējas katram.
Varbūt tādēļ Jirgenam Koningam viņa fani jau avansā piedod potenciālu slepkavību, ja vien viņš tiks virusologam klāt.
Viņi grib redzēt revolucionāru figūru – labo varoni, kas stājas pretim pārmaiņu dēmonam un likteņa grūtumiem.
Turklāt modernais cilvēks šo cīņu arvien vairāk redz primitīvās mediju produkcijas klišejās, nevis, piemēram, pamudinājumos pašiem iesaistīties politikā.
Ja nu ko varam mācīties no Covid-19 pandēmijas un cīņas ar to, tad tas ir tas, ka pat Rietumu sabiedrības, kas lepojas ar savām demokrātijas vērtībām un augsto attīstības līmeni; labu izglītību un pieeju informācijai, tostarp ar ātrgaitas interneta starpniecību, nebūt nav nekāds drošais augsto vērtību bastions.
Jo biežāk politiķi piesauc vērtības, jo tas ir skaidrāks signāls, ka to saturs ir mainījies un tās ir pamatīgi apdraudētas.
Savukārt sabiedrības reakcija uz Jirgena Koninga tvarstīšanu atgādina – ir pēdējais brīdis pārtraukt ignorēt arvien asākas pretrunas attīstīto valstu iedzīvotāju vidū.
Nepietiek sevi slavināt par to, ka dzīvojam labāk nekā jebkad (ko bieži mīl atkārtot politiķi Latvijā), bet jāieklausās reālo cilvēku grūtumos un bažās par rītdienu.
Kādēļ? Lai ļaunuma banalitāte, Hannas Ārentes vārdiem runājot, atkal nepiedzīvo savu uzvaras gājienu.
