– Bijāt jauns vācu puisis, students, kas pēkšņi nonācis Vorkutas nometņu ellē bez valodas, bez padomju vides zināšanām… Tai vajadzēja būt ļoti skarbai pieredzei 18
H. Henigs: – Pirmais Vācijā mani pratināja krievu leitnants Dedovs. Viņa vārdu labi iegaumēju, jo tas bija rakstīts uz lineāla, ko viņš turēja uz galda. Krievu burtus kā students biju jau apguvis. Leitnants Dedovs bija pirmais, no kura iemācījos pirmos krievu vārdus. Jau etapa laikā uz PSRS vagonā iemācījies elementāros ”pa kreisi”, “pa labi”, ”jā”, ”nē”. Pārējo jau darbā nometnes brigādē. Vienlaikus bija jāmācās aizstāvēties pret kriminālistu uzbrukumiem, jo, ja tūdaļ pret tiem neaizstāvējās ar ogļu cirtni, tad varēja sevi uzskatīt par beigtu. Iedomājieties – jūs nākat no vides, kur praktiski nav noziedzības, kur nezog, kur ierasts uzticēties biedram… Un tad nonākat nometnē. Tas ir kā no civilizācijas atkrist akmens laikmetā, kur katru dienu jācīnās par eksistenci, par maizi, lai jums to nenozog; kur putra jāslēpj aiz vateņa, lai tā nesasaltu; kur nav zināms, vai rīt vēl būsi dzīvs.
– Un tad jūs atgriezāties mājās un atkal bija jāapgūst normāla dzīve…
– Vispirms mūs, vāciešus, 1955. gada pavasarī pārveda uz karagūstekņu nometni pie Sverdlovskas. Rudenī izrotātos vagonos, ar orķestri bijušo gūstekņu vilcieni devās uz Vāciju. Padomju militārais orķestris uz perona spēlēja vācu maršus un nacistu dziesmas, jo citu viņi taču neko neprata! Esmu dzimis Vācijas austrumos, bet VDR vadība gribēja, lai visi atbrīvotos, kas tur dzimuši, tur arī atgriežas. Padomju virsnieks, kurš kārtoja dokumentus, jautāja, kāpēc gribu uz Rietumvāciju, ja jau esmu dzimis austrumos un tur studējis. Bet es vēlējos mācīties tālāk, nevis slaucīt ielas. Tādēļ sameloju, ka man Rietumberlīnē ir līgava Margarita Krota. Viņas vārdu biju dzirdējis no sava darbabiedra nometnē, bijušā tirgotāja Alfrēda Krota. Margarita bija viņa meita. Viņa jau sen dzīvoja ASV, taču es biju iegaumējis adresi Berlīnē. Man noticēja. Un tā es kopā ar vēl 92 bijušajiem karagūstekņiem 1955. gada 15. decembrī pulksten piecos rītā, vatenī tērpies, izkāpu no vilciena Rietumberlīnē. Bija organizācijas, kas tūlīt gādāja par iztiku, apģērbu. Man izdevās dabūt ieskaišu grāmatiņu no Halles universitātes un turpināt medicīnas mācības Ķelnē. Sēžu lekcijās. Ko profesors teicis iepriekšējā dienā, nākamajā jau vairs nespēju atcerēties. Nulle! Tagad to sauc par ”posttraumatisko sindromu”. Un tad es sev teicu: ”Henig, tev atkal jāiemācās mācīties!” To, ko pa dienu lasīja lekcijās, vakarā pārlasīju atkal. Man bija 30 gadi. Citiem tajā laikā jau bija ģimene, darbs, zinātnieka karjera. Bet man pēc sešu gadu pauzes atkal bija jāmācās mācīties! Neviens neko tāpat nedāvināja. Profesoriem bija vienalga, kas esi bijis pirms tam. Daudziem tādiem kā es tā bija katastrofa, bet es mācījos no šīs katastrofas atkal veidot savu dzīvi. Kļuvu par ārstu Bundesvērā, aizstāvēju doktora grādu.
