Rolands Repša: Krievija ir sajutusi Rietumu vājumu 172
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievu karaspēks nevar bezgalīgi ilgi tupēt ziemas nometnēs Ukrainas tuvumā. Ja dīkstāve ievelkas, sākas karavīru morālā deģenerācija – dzeršana, meitās iešana un militārās mantas izvazāšana. Peles var uz lauka stāvošajiem tankiem sagrauzt elektrības vadus. Agri vai vēlu karaspēkam jādodas vai nu uzbrukumā, vai jāatgriežas kazarmās. Varbūt tāpēc Krievijas ārpolitiskais dienests steidzina Rietumus ar sarunu sākšanu par diviem tā izstrādātajiem dokumentu projektiem par savstarpējās drošības garantijām starp ASV, NATO un Krieviju?
Kāda ir šo Krievijas priekšlikumu galvenā būtība? Proti, NATO atsakās no turpmākas paplašināšanās austrumu virzienā un faktiski demontē visu tās militāro infrastruktūru, kas kopš 1997. gada izveidota alianses Austrumeiropas dalībvalstīs, tostarp arī Baltijā. ASV atsakās no militārās sadarbības ar valstīm – bijušajām PSRS republikām, kas nav NATO dalībnieces, – un neizvieto savus spēkus Krievijas tuvumā, kas var apdraudēt tās drošību.
Lieki teikt, ka šos Krievijas priekšlikumus, ko daudzi dēvē par ultimātu, NATO un ASV ir jau noraidījušas. Krievijas priekšlikumu pieņemšana nozīmētu to, ka bijušās Austrumu bloka valstis un kādreizējās PSRS republikas pārvēršas par tādu kā demilitarizētu neitrālo zonu starp Rietumeiropu un Krieviju. Kā labi saprotams, šāds plāns pēc Krievijas iebrukumiem Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā vienkārši vairs nav iespējams.
Neskatoties uz to, sarunas janvāra sākumā notiks. Vai šīs sarunas var atnest kādu pozitīvu rezultātu? Maz ticams. Nezinu, cik nopietni Krievija pati ir domājusi par saviem izteiktajiem priekšlikumiem, bet tie satur divus principiālus defektus, kas padara to apspriešanu bezjēdzīgu.
Pirmkārt, ja Krievija vēlas NATO atgriešanos 1997. gada pozīcijās, tad kā ar pašas Krievijas gatavību aiziet no Krimas un pārtraukt separātistu atbalstu Austrumukrainā? Viegli paredzēt, ka šajā principiālajā punktā nekāda vienošanās nav iespējama.
Otrkārt, abi Krievijas izvirzītie dokumentu projekti runā par drošības garantijām starp NATO, ASV un Krieviju, bet tie ne ar pušplēstu vārdiņu nepiemin jebkādas drošības garantijas mazajām valstīm – bijušajām PSRS republikām Krievijas tuvumā (Ukraina, Moldova, Gruzija). Sarunām būtu jābūt ne tikai starp NATO, ASV un Krieviju, bet ietverot daudz plašāku valstu loku. Tas atkal nebūs pieņemami Krievijai, kura jau tā iebilda pat pret ES dalību janvāra sākumā gaidāmajās sarunās ar ASV.
Iepriekš aprakstītais izskatās pēc nomācoša strupceļa. Pārsteidzoši, ka tieši tagad Krievija ar savu ultimātu ir atļāvusies mest izaicinājumu pasaules spēcīgākajai militārajai aliansei. Ar ko izskaidrojama šāda pārdrošība? Manuprāt, vienīgais skaidrojums ir tāds, ka Krievija ir sajutusi Rietumu vājumu.
Ka Rietumi ir atkarīgi no Krievijas gāzes un nespēs vienoties par sāpīgām sankcijām iebrukuma gadījumā Ukrainā. Ka Eiropas un ASV attiecības ir iedragātas kopš Trampa prezidentūras un tās viena otru uzskata ne tikai par sabiedrotiem, bet arī par konkurentiem. Ka prezidenta Baidena un ASV demokrātu pozīcijas nav spožas pirms Kongresa un Senāta vēlēšanām rudenī. Visbeidzot, NATO un ASV ir paziņojušas, ka nesūtīs karaspēku uz Ukrainu, kas pilnībā atraisa rokas Krievijai.
Situācija pasaulē atgādina Karību krīzes laikus 1962. gadā, kad tomēr izdevās vienoties un novērst katastrofu. Taču toreiz ASV un PSRS vadībā bija cilvēki, kas personiski bija izgājuši cauri kara šausmām un pasaules politikā kā galvenā tēma dominēja “cīņa par mieru”. Tagad šāds leksikons no politiķu mutēm sen nav dzirdēts.
