“Noziedznieku plāns ir “raustīt” sabiedrību un iestādes. Ir jāsaglabā miers un jāpieiet šim racionāli.” Dienas saruna ar Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku 92
TV24 raidījumā “Dienas personība” saruna ar Valsts policijas priekšnieku Armandu Ruku par jautājumiem, kas satrauc sabiedrību.
Velta Puriņa: Šīs dienas pusnakts atnesa jaunus uzbrukuma draudus ne tikai skolām, bet arī citām iestādēm. Īsumā raksturojiet, kas ir noticis no pusnakts līdz šim.
Armands Ruks: Vakar naktī bija pirmais vilnis, kas pamatā tika saņemts izglītības iestādēs, pāri par 300 e-pastiem, tika nosūtīti ar citu saturu, bet mērķis un rokraksts ir tas pats jau iepriekš pagājušajā nedēļā sastaptais par iespējamiem sprādzieniem dažādās iestādēs. Pēc tam atkārtots vilnis bija no rīta 6:13, atkārtoti dublējot uz tām pašām iestādēm. Tagad pēdējā ziņa, esam konstatējuši, ka tos saņēmušas arī 191 pašvaldības iestāde un vismaz 47 tiesās ir saņemti draudu e-pasti.
Man ir informācija, ka pagājušajā naktī arī Lietuvā uz visdažādākajām iestādēm ir saņemti pāri par 1500 e-pastiem, arī Igaunijā brīvdienās vairāki 100 šādu e-pastu ir saņemti. Būtībā šis, sauksim kā tas ir, hibrīduzbrukums notiek visās Baltijas valstīs ar dažādu intensitāti. Strādājam cieši kopā mūsu ārvalstu sadarbības partneriem, arī Polijas kolēģus esam pieslēguši, arī Europol un visi pārējie, kas vien var palīdzēt. Mērķtiecīgi veicam visas nepieciešamās darbības, lai spētu atklāt šo noziegumu sēriju.
Būtībā mēs esam konstatējuši, kā iepriekš es jau biju sabiedrību informējis, ka šo pašu draudu avots ir darbojies arī gadu iepriekš, tad nebija tik ļoti skartas izglītības iestādes, tur vairāk bija tirdzniecības centri un citas iestādes. Respektīvi, darbojas nozniedznieki, kas savu noziedzīgo darbību izvērš pa Eiropas Savienības valstīm un arī ASV.
Kāda bija pirmā rīcība, kad policijas dežūrdaļa saņēma pirmo informāciju par draudu vēstulēm?
Mēs darām to, kas ir jādara: vērtējam, cik šie draudi ir reāli, paralēli strādājam pie tā, lai informētu tās iestādes, kas šos draudus ir saņēmušas, par esošo situāciju, protams, tajā visā paralēli strādā mūsu Kibernoziegumu apkarošanas pārvalde, lai mēģinātu šos cilvēkus-noziedzniekus identificēt, saprast, no kurienes draudi nāk. Tas ir diezgan sarežģīti, pateikšu kā ir, bet ne neiespējami.
Šobrīd strādājam ar visu iespējamo gan pašu, gan arī ārvalstu partneru resursu, lai šo visu atklātu un mēģinātu mazināt. Bet joprojām tie riski ir lieli, ka šie uzbrukumu viļņi šādi turpināsies, tāpēc es aicinu visus saglabāt mieru. Skaidrs, ka mēs, arī saņemot pirmo signālu, redzam, kas ir pievienotais adresātu saraksts, kas ir saņēmis šos draudus. Uzreiz pēc tam, kad esam sapratuši, kas tas ir, tad attiecīgo informāciju sūtām uz tiem pašiem e-pastiem par to, kādas ir policijas rekomendācijas, ko darīt un tā tālāk.
Šeit es uzreiz gribu papildināt: jā, tiešām, jebkurā gadījumā šis viss ir uztverams nopietni. Saglabājam mieru, šajās iestādēs atbildīgās personas par drošību noteikti lai veic arī pēc iespējas vizuālo apsekošanu paši, pievēršot uzmanību nestandarta lietām, situācijām, par ko noteikti vajag policiju informēt. Iespēju robežās mēs ar saviem spēkiem cenšamies apsekot šīs vietas, bet objektīvi saprotam, ka metru pa metram pārmeklēt mēs tik īsā laika sprīdī neesam spējīgi, tas ir objektīvi.
Vienlaikus esam sazinājušies arī ar kaimiņzemju kolēģiem. Rīcību algoritmi ir līdzīgi. Protams, arī sabiedrība uztraucas gan Lietuvā, gan Igaunijā tāpat kā mūsu, jo psiholoģiskais terors ir mērķēts uz mūsu bērniem, kas jau ir ļoti trauksmaini, lai satrauktu gan pedagogus, gan vecākus, gan iestādes un paralizētu mūsu visu darbu. Tāpēc pirmais punkts ir miers, otrais punkts – informēt, trešais punkts – sekot līdzi policijas instrukcijām.
Bet, kāda ir tā pareizākā rīcība, saņemot šo draudu vēstuli, vai bērnus evakuēt no skolas, vai absolūti uzticēties policijai, kas saka, ka fizisku draudu skolai nav?
Mēs vērtējam pēc visiem kritērijiem un informācijas, kas ir mūsu rīcībā. Mēs informējam sabiedrību par to, kāds ir mūsu novērtējums. Šobrīd arī apstiprinu, ka mums nav pamata uzskatīt, ka fiziski draudi ir reāli šobrīd. Tajā pašā laikā mēs arīdzan neuzliekam par pienākumu evakuēt, bet vienlaikus, ja kādā no iestādēm tiek pieņemts lēmums attiecīgajā laikā to darīt, mēs negrasāmies to liegt. Tas ir viens. Otrām kārtām, aicinām to darīt mierīgi, saskaņā ar evakuācijas plāniem pilnā ciklā, lai nav arī tā, ka bērni vai cits personāls evakuējoties nonāk uz ielas neatbilstošā apģērbā, ka tālāk mehānisms nenotiek raiti, kur šie cilvēki, tai skaitā, mūsu bērni tiek nogādāti citā drošā vietā, kas ir paredzēta saskaņā ar evakuācijas plāniem, tādām ir jābūt un, cik man zināms, tādas ir. Galvenais, ir jādarbojas mierīgi un racionāli.
Vai drošākais variants ir palikt skolā, vai tomēr evakuēties, zinot arī to, ka ir jāapseko skolas apkārtne? Kas var notikt skolas apkārtnē, evakuējot bērnus – arī draudu iespēja?
Tāpēc es arī saku, ņemot vērā šo masveidīgumu, padomājiet paši, tas arī ir noziedznieku, es pat teiktu ienaidnieku, plāns ir “raustīt” mūsu sabiedrību, iestādes un tā tālāk. Tas tehniski nav milzīgs izaicinājums rīkot šāda veida uzbrukumus kaut vai katru dienu – ko tad mēs darīsim? Viens variants tad ir slēgt internetu? Komunikācijas kanāli mums ir atvērti, šie draudi tā vai tā, viņu izplatīšana nav ierobežota. Bloķējot vienu kanālu, tas efektīvi nedarbojas, attiecīgi tiek veidoti jauni un tā tālāk.
Šeit ir jāsaprot, ka pats svarīgākais ir rūpīgi izsvērt konkrētajos apstākļos, ko jūs uz vietas redzat, kādi varbūt ir fiksētie nestandarta gadījumi, tad noteikti būtu jāreaģē un jādomā par to. Arī, ja mēs runājam par evakuāciju, bet tad šeit arī primāri vajag noteikti informēt policiju, ka tiešām kaut kas ir fiksēts – personas vai nestandarta priekšmeti pie skolas vai pat skolā. Tad noteikti nevajag pašiem neko vērt vaļā un aiztikt.
Bet šeit es teiktu, ka ir arī otra medaļas puse: tomēr gan skolām, gan tiesām, gan citām iestādēm ir būtiska nianse, piekļuve iekštelpām ir limitēta, nav tā, ka ļoti brīvi var staigāt sveši cilvēki. Tātad ir jāsaprot tas, ka būtībā vairāk adraudēta var būt pat tā situācija ārpusē. Tāpēc es arī tā viennozīmīgi neaicinu organizēt evakuāciju pie pirmā šāda signāla, nekonsultējoties ar policiju. Tāpēc mēs arī informējam, ka arī šajā gadījumā šie draudi, lai arī tie ir izteikti, tomēr kā fiziski draudi mūsu skatījumā šobrīd nepastāv.
Vienlaikus pats svarīgākais tiešām ir nesēt savā starpā paniku, vecākiem skatīties līdzi arī interneta saturu, ko bērni izmanto, kur un kam viņi pieseko, ko komentē un tamlīdzīgi. Protams, notiek arī savstarpēja dalīšanās ar šo informāciju, kas pieaudzē vēl papildus kopējo nervozitāti, un tas jau arī ir mērķis. Šeit mums visai sabiedrībai ir jādarbojas kopā kā vienotam mehānismam ar racionālu pieeju un sapratni, sadarbojoties ar policiju un arī ar Valsts drošības dienestu, kas arī pagājušajā nedēļā paziņoja, ka nekāda paaugstināšanās terorisma līmenim valstī nav, šis līmenis ir zems. Mums ir jāsaglabā miers un tam jāpieiet racionāli.
Ņemot vērā globālo situāciju, sabiedrība jau tā dzīvo saspringumā, šie nelieši ir izvēlējušies īsto brīdi, lai vēl vairāk provocētu sabiedrību.
Šeit jau arī ir tas, ko es vēl nevaru apstiprināt, kas tas pilnīgi noteikti nāk no mūsu naidīgajām kaimiņvalstīm, bet viennozīmīgi tā ir viena no galvenajām versijām. Protams, ir jāsaprot lokācija, no kurienes šie noziedznieki darbojas, bet mēs redzam mērķtiecīgu hibrīduzbrukumu, terorizējot mūsu sabiedrību, psiholoģiski terorizējot, mēģinot paralizēt iestāžu darbu, raisot neuzticību valsts iestādēm, kas atbild par drošību, tai skaitā, Valsts policijai.
Tas naratīvs no tiem, kas ir naidīgi mūsu valstij, mērķtiecīgi tiek izplatīts sociālajos tīklos, cik mums viss ir slikti, nepareizi, nespējīgi un tamlīdzīgi. Tā tas galīgi nav. Salīdzinot, kas notiek vecajā Eiropā, mēs, paldies Dievam, šobrīd no fiziski reāliem apdraudējumiem esam izvairījušies. Un jāsaprot, ka paralēli neatkarīgi no šādiem notikumiem notiek arī operatīvais darbs, kriminālizlūkošanas darbs, ko savas kompetences ietvaros veic gan valsts drošības iestādes, gan mēs. Mēs strādājam, cik vien ir iespējams ar visiem iespējamiem resursiem, lai mūsu sabiedrība Latvijā varētu justies droši. Mums ir jāsaprot, ka mēs nedrīkstam dot enerģiju, spēku barot šo noziedznieku ar neracionālu rīcību, ar paniku, kas arī ir viņu mērķis. Tāpēc nedosim viņiem to iespēju.
Pagājušajā nedēļā pie mums viesojās Valsts prezidents, kurš norādīja, ka maksimāli ātri ir jāuzlabo sistēma, lai būtu gatavi atkārtotām provokācijām. Tātad – kas Jums pietrūkst, cik lielu finansējumu vajadzētu?
Ko tur naudu tagad rēķināt, svarīgākais šobrīd, kas mums valstī vēl nav, ir jāievieš šūnas apraide, kad mēs tiešām dažās minūtēs varētu visu sabiedrību ar vienotu ziņu apziņot par konkrēto situāciju, riskiem un rīcību. To ir plānots ieviest nākošajā gadā, mūsu iekšlietu resors pie tā cītīgi strādā, visi procesi šobrīd notiek, lai tas īstenotos. Tas būtu tāds rīks, ar ko vieglāk informēt sabiedrību. Vai tas cilvēkos neraisītu vēl papildus paniku, bet jebkurā gadījumā tas ir instruments, ar ko mēs varam sasniegt plašāku sabiedrības daļu.
Runājot par darbinieku pietiekamību Jūsu posteņos, tā ir liela problēma?
Tā ir diezgan liela problēma, bet tā nav nekāda jauna problēma, tā turpinās jau padsmit kadus, un lielākais projām aizplūdušo skaits bija 2008. gadā, kad bija mūsu lielā dižķibele un arīdzan vajadzēja mazināt reālo cilvēku skaitu, tādi bija politiskie uzstādījumi. Šobrīd viennozīmīgi mēs varam pateikt, ka tā bija liela kļūda.
Bet jāņem vērā arī tas, ka visā darba tirgū ir cīņa par cilvēkresursiem. Šobrīd mums daudzi aiziet uz valsts aizsardzības dienestu, tāpat izvēlās arī militāro karjeru, visas augstskolas cīnās par studējošajiem, jebkurā darba jomā trūkst cilvēku. Tā ir cīņa par cilvēkresursu, bet par ko mēs cīnamies, ja mēs noņemam vienai nozarei, tad trūks otrai. Te ir jautājums par esošā cilvēkresursa pēc iespējas racionālāku izmantošanu, kā mēs ar policijas reformu arī esam uz to gājuši. Protams, ir vajadzīgs nedaudz laika, lai tas viss pierīvētos, bet es saskatu, ka mēs šobrīd tiekam galā ar uzdevumiem, neskatoties uz to, ka mēs pēc 2021. gada Eurostat datiem mēs esam 4. vietā no beigu gala pēc policistu skaita uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.
Varu pateikt tikai to, ka Valsts policija līdz šim sekmīgāk vai dažkārt ne tik labi, bet ar visām lielajām lietām mēs galā tiekam. Mēs visu laiku nepārtraukti sniedzam atbalstu uz robežas, mēs tikām galā ar visiem padomju pieminekļu demontāžas jautājumiem, visi kovida ierobežojumi. Darbs notiek un attīstība arī notiek – nav viss slikti.
Visu sarunu ar Armandu Ruku skaties video!
