Bijušais vēstnieks Krastiņš: Latvijā politisko ētiku lielās lietās nemana 5
Tiktāl par pasaules pieredzi. Bet kas ar politisko ētiku notiek Latvijā? Pārdomās dalās Dr. Valdis Krastiņš,
bijušais vēstnieks, vairāku grāmatu autors: – Politiskajai ētikai vajadzētu būt, tomēr pagaidām Latvijā es to neredzu. Reizēm to var atrast sīkās lietās, taču lielās lietās gan ne. To apliecina “Parex” afēra, lielie skandāli ar vagonu iepirkumu, ar “Air Baltic” un “Liepājas metalurgu”. Trīs miljonāri šo rūpnīcu nolaida uz grunti, naudu ielika kabatās, bet valsts samaksāja viņu spēles tēriņu – dažus desmitus miljonu no nodokļu maksātāju naudas. Tā nav politika, tas ir politbizness.
Visi gan ir vienisprātis, ka Latvijas nabadzības pamatā ir absolūti neētiskā izlaupīšana, ko paveikuši bijušie padomju funkcionāri pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas. Viņu rokās bija kompartijas un komjaunatnes nauda, ko caur Vācijas padomju sektoru pārvērta valūtā un izdalīja savējiem, viņu rokās bija pieredze un vara. Tādēļ vairumā gadījumu padomju ekonomiskais mantojums netika piemērots jaunajām vajadzībām un iespējām, bet gan izlaupīts un izpārdots par grašiem, un mēs joprojām maksājam par šīs rīcības sekām. Un līdz šim neviens tā arī nav ticis notiesāts par liela mēroga krāpšanos vai paviršību. Tādēļ Latvijā demokrātisko iekārtu nevar saukt par ētisku, tā pagaidām darbojas tikai daļēji: gandrīz visu nosaka naudas maisi, kuri atrodas bijušo funkcionāru rokās. Kolīdz pieskaras tiem, sākas kliegšana par aizskartajām “Latvijas interesēm”. Būtībā tieši bijušie kompartijas funkcionāri ir tie, kas pagaidām nosaka Latvijas kursu.
Viena lieta – izcīnīt brīvību, cita – dzīvot brīvībā. Noformulēt mērķus un vērtības, apzināties savas iespējas un arī atbildību. Varbūt mūsu sabiedrība vienkārši nebija gatava laika izaicinājumam?
– Ir vēl trešā lieta: ja brīvība iekrīt klēpī. Tā notika ar mums. Mums nebija jācīnās ar smagiem zaudējumiem, kā tas bija Gruzijā un Moldovā vai tagad Ukrainā. Tā bija mūsu laime un nelaime. Sabiedrība nebija gatava pārmaiņām, nemācēja izmantot savas iespējas un resursus, un tā pie varas nonāca daudzi bijušie kompartijas līderi. Vai ir iespējams iedomāties Vācijā kādu SD virsnieku, kas tagad darbotos valsts pārvaldē? Nemūžam! Patiesībā padomju varas ēna ir ļoti gara un joprojām gulstas uz mums gan materiāli, gan ideoloģiski, – skaidro Valdis Krastiņš un piebilst – Pie mums arī liela daļa uzņēmēju, uzvārdus mēs visi labi zinām, ir bijušie čekas virsnieki. Es, pildot savu dienesta pienākumu, esmu redzējis, kā tika rūpnīcas likvidētas, darbgaldi sagriezti un nodoti metāllūžņos. Tādējādi kungiem iekrita kabatā ātra nauda, bez pūlēm. Tāpēc jau mums tagad tik grūti klājas, ka vecā rūpniecība ir sagrauta, bet jauna vietā rodas lēni.
Jā gan, līdz 1940. gadam Latvijas ekonomiskie rādītāji bija augstākie Baltijā. Okupācijas laikā Latvijas PSR bija rūpnieciski un lauksaimnieciski attīstīta republika, labākā starp trim Baltijas māsām. Atgūtās neatkarības gados mēs esam izcīnījuši gandrīz vai līderpozīcijas pašnāvību skaita, nācijas novecošanās un korupcijas līmeņa ziņā, turklāt esam apkrauti ar vājai valstij lielu parādu nastu.
– Latvija neatkarību atguva bez jebkādas ārējo parādu nastas, ar vērtīgiem īpašumiem un ražošanas iespējām. Taču premjers Godmanis vēl 90. gadu sākumā deklarēja, ka rūpniecība un lauksaimniecība mums nav vajadzīga, Latvija būs banku un pakalpojumu sniedzēja valsts. Un te nu ir rezultāts. Kad mēģinu par to runāt, man saka: vecīt, vai tad tu nesaproti, tā ir demokrātija. Bet es saku: tā nav demokrātija.
Cīņa par varu un naudu ir visur, bet jābūt mēra sajūtai, kuras mums nav. Mūsu glancētie žurnāli radīja mītu, ieviesa Latvijā pārliecību, ka visu nosaka nauda un tikai nauda. Un tad “ētika” ir gaužām vienkārša: ja tev ir nauda, tu esi labs, ja tev nav naudas, tu neesi nekas.
Es reiz ar Karginu sastapos. Vēl pirms tā, kad Godmanis divu kungu privātas bankas zaudējumus lika segt nevis akcionāriem un kreditoriem, bet nodokļu maksātājiem, proti, vienkārši uzdāvināja baņķieriem mūsu naudu. Tad, lūk, Kargins man saka: es labprāt ar jums parunātos, taču mūsu ienākumu atšķirība ir pārāk liela, mēs piederam dažādām pasaulēm. Miljonārs nevar sarunāties ar diplomātu, mums nav saskarsmes punktu.
Un tomēr ne visi politiķi ir pērkami. Ja būtu jānosauc kaut daži, kas izraisa cieņu kā cilvēki, kas spējuši saglabāt stāju, valstsvīra domāšanu un godaprātu, kuri tie būtu?
– Vāclavs Havels pirmām kārtām. Un tad vēl Gustavs Mannerheims. Viņš bija Somijas zviedru aristokrāts. Hitlera vienīgais ceļojums ārpus Vācijas bija uz Somiju, lai apsveiktu Mannerheimu dzimumdienā. Hitlera lidmašīna nolaidās Mikeli aerodromā, taču Mannerheims pats neizgāja viņu sagaidīt, izsūtīja savu adjutantu. Es jefreitorus nesagaidu lidlaukā – tā viņš teica. Cilvēks ar stāju un pašcieņu.
Ar Vāclavu Havelu biju personiski pazīstams, viņš mani divreiz ielūdza uz savu mītni nedēļas nogalē. Es nekad neaizmirsīšu vārdus, ko viņš man vienā no sarunām teica: “Politika nav netīra. Netīri ir politiķi.” Naudu kabatā nebāž arī tagadējie ES vadītāji. Bet viņi ir ierēdņi, samērā pelēkas personības. No nopietniem politiķiem – domāju, ka arī Kārlis Ulmanis nebāza sev kabatā.
Varbūt tāpēc šodien daudziem spējīgiem cilvēkiem ir vienkārši kauns iet politikā? Kam jānotiek, lai situācija mainītos?
– Situācija ir smaga, taču ne bezcerīga, ir pārliecināts Valdis Krastiņš. Nāk jauna paaudze, cilvēki, kas skoloti Rietumos. Viņi pratīs labāk pārvaldīt valsti.
