Jaunās paaudzes pārstāvis: Latvija nav uz slikta ceļa 5
Jaunās paaudzes pārstāvis Mārtiņš Vaivars, ieguvis bakalaura grādu ekonomikā, politikā un filozofijā Oksfordas universitātē, patlaban strādā konsultāciju firmā Londonā. Uz jautājumu, vai politika un ētika ir savienojami jēdzieni, atbild:
– Bez šaubām! Manuprāt, perfekts politiķis spēj sabalansēt divas galējības. Viņš domā par vēlētāju interesēm un to, kas būtu vislabākais plašam cilvēku lokam, un vienlaikus saprot, kas ir un kas nav iespējams, turklāt māk izmantot dažādas politiskās metodes, tādas kā cilvēku pārliecināšana, kompromisi, varbūt reizēm arī kas skarbāks, lai šos sabiedrībai nepieciešamos mērķus sasniegtu. Savukārt sliktam politiķim vai nu svarīgāks par visu ir personiskais izdevīgums, vai trūkst profesionālas kapacitātes, lai saprastu, kāds būtu labākais risinājums un kas ir jādara, lai to sasniegtu, vai arī tas ir cilvēks, kas pārāk fokusējas uz ētiskiem mērķiem un tādēļ nespēj
sasniegt optimālu
rezultātu. Reizēm ētiski ir sasniegt labāko rezultātu no sliktām alternatīvām, nevis ar patosu runāt par kaut ko, kas vispār nav īstenojams.
Protams, par politiķu spējām un vēlmi darīt ko labu reizēm ir grūti spriest, jo mēs neredzam dažādus ierobežojumus un šķēršļus, ar kuriem politiķiem jāsaskaras. Konkrētus vārdus neminēšu, taču Latvijā pie varas ir gan cilvēki, kas, manuprāt, ir izcili politiķi, gan cilvēki, kam ar politiku nebūtu jānodarbojas.
Ja ētiskie likumi nav ierakstīti politiķa sirdī, vai ir kādi ārēji mehānismi, kas varētu likt viņam rūpēties par vispārēju, nevis tikai par personisku labumu? Kam jānotiek, lai situācija Latvijā mainītos? Mārtiņš Vaivars pieļauj, ka Latvijas kontekstā svarīgas ir divas lietas: – Pirmkārt, ir jāveicina partiju neatkarība no privātiem ziedotājiem. Pašlaik savas darbības uzturēšanai un priekšvēlēšanu kampaņai partijas piesaista privāto ziedotāju naudu. Starp ziedotājiem procentuāli nedaudz ir tādu, kas politikā iesaistās, ideālistisku motīvu vadīti, lielāko daļu ziedotāju motivē savtīgi mērķi (konkrētiem uzņēmējiem izdevīgu iepirkuma konkursu izveide, nodrošinājums pret likumiem, kas varētu negatīvi ietekmēt ziedotāju biznesu u.c.). Valsts kopš 2012. gada daļēji finansē partijas, taču šī summa ir niecīga, salīdzinot ar partiju vajadzībām. Tādēļ domāju, ka valsts finansējums partijām būtu jāpalielina.
Otrkārt, pašlaik gan deputātu, gan īpaši ministru algas Latvijā ir samērā mazas. Manuprāt tas visspējīgākajiem cilvēkiem mazina vēlmi iesaistīties politikā, kā arī būtiski palielina risku, ka iesaistīsies ļaudis ar ne pārāk godprātīgiem nodomiem. Piemērs emocionālam efektam: Latvijas lielāko uzņēmumu vadītāji mēnesī saņem vairāk nekā 10 tūkstošus eiro, kamēr ministri saņem ap pusotru tūkstoti eiro. Abu atbildības līmeņi un vislabākajos gadījumos arī profesionālās spējas ir salīdzināmā līmenī.
Tomēr esmu diezgan drošs, ka Latvija nav uz slikta ceļa – redzu daudzus jaunus, morāli atbildīgus un Eiropu redzējušus cilvēkus, kuri var un arī grib būt aktīvi un rīkoties sabiedrības interesēs. Jāpaiet zināmam laikam, līdz viņi nokļūs tuvāk varai.
