Kur valdīs negodīgi valdnieki, arī tauta būs bez goda 5

Attēlā Andrejs Andersens. Foto no personiskā arhīva

Sabiedrība, kurā zuduši tikumi un ideāli, valstij izmaksā dārgi – tai ir jāuztur bērnunami, bezpajumtnieku patversmes, pārpildīti cietumi un vēl arī Korupcijas apkarošanas birojs. Mēdz teikt, ka zivs pūst no galvas. Vai tas būtu attiecināms arī uz tautu un tās priekšstāvjiem?

Dr. Andrejs Andersens, Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Kalgari universitātē (Kanāda), vairāku analītisku grāmatu autors: – Mūsdienu pasaulē, īpaši Krievijā, Ukrainā, Baltijas valstīs, Vācijā, Francijā, ASV un Kanādā, arvien izplatītāks kļūst apgalvojums, ka politiķi (sākot ar pilsētu mēriem, līdz pat ministriem un prezidentiem) ir negodīgi un amorāli cilvēki bez principiem. Tādēļ ļoti reti tiek runāts par ētiku politikā. Vairums politiķu labprāt citē Nikolo Makjavelli spārnoto teicienu “Mērķis attaisno līdzekļus”, mēģinot ar to piesegt savu noziedzīgo rīcību. Taču patiesībā lielākā daļa no viņiem Makjavelli darbus nav lasījuši un pat nenojauš, ka šis visnotaļ ciniskais princips tika attiecināts tikai un vienīgi uz valsts, nevis politiķu personiskajām interesēm.

Tomēr visos laikos ir bijuši valstsvīri, kam ētika politikā ir tikpat svarīga kā jebkurā citā dzīves jomā. Kā pirmo minēšu Tomāšu Masariku, Čehoslovākijas dibinātāju. Viņš nemitējās atgādināt par tikumības izšķirīgo lomu politikā, īpaši, ja runa ir par skaitliski nelielu nāciju pašnoteikšanās procesiem. “Neatkarība pati par sevi nevar izglābt nevienu tautu. Neatkarība ir jāuztur, tautai ejot izglītības un tikumības ceļu. Nācija, kuras dzīve nebalstās uz ētiskiem pamatprincipiem, zaudē politisko patstāvību.” Līdzīgās domās bija arī kādreizējais Igaunijas prezidents Lennarts Meri. Reiz sarunā viņš teica: “Igaunija ir maza, mēs te visi viens otru pazīstam, tādēļ pat no dabas amorāls politiķis ir spiests rēķināties ar to, ka, ja ne pašam, tad viņa bērniem un tuviniekiem būs kauns par viņa rīcību.

Vēl ir vērts pieminēt Konfūciju, kas dzīvoja piecsimt gadu pr. Kristus: “Kur valdīs negodīgi valdnieki, arī tauta būs bez goda un sirdsapziņas.” Uz šiem principiem Ķīna turējās divus gadu tūkstošus. Kad 19. gs. vidū Konfūcija principus sāka ignorēt, valsts ieslīga nepotismā un korupcijā, kas drīz vien noveda pie impērijas sabrukuma un visiem tiem satricinājumiem, caur kuriem valstij un tautai bija jāiziet 20. gs. Pēc Otrā pasaules kara Ķīnas komunisti agresīvi noliedza Konfūcija idejas. Uzreiz pēc tam, kad tika publicēts Mao Dzeduna ciniskais darbs “Liņa Bjao un Konfūcija kritika”, sākās nežēlīgas represijas, kas miljoniem cilvēku laupīja dzīvību. Mūsdienās Konfūcija principi savienojumā ar Bībeles ētisko normu elementiem atdzima Taivānā. Par to daudz ir teikts Taivānas demokrātijas tēva Lī Teng-Huei darbos. Īstenojot šīs idejas valsts pārvaldē, viņam izdevās pārvērst Taivānu no nabadzīgas un dumpīgas provinces, kas eksportēja vien bambusu un rīsus, plaukstošā demokrātiskā valstī, kas eksportē augstās tehnoloģijas. Zīmīgi, ka Taivānas politiskajā sistēmā ir iekļauts tā sauktais “Kontroles juaņs” – neatkarīga institūcija, kas nepakļaujas pat valsts prezidentam. Analoga tai nav nekur pasaulē. Tās uzdevums – kontrolēt valdības locekļu, politisko līderu un parlamenta deputātu morālo stāju.

Reklāma
Reklāma
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.