Par 24 pudelēm šampanieša viņš pārrakstīja “Kaukāza gūsteknes” scenāriju! Ņikuļina maģija un aizraujošais dzīvesstāsts 31
Aivars Ābele, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pat visjaunākās paaudzes cilvēki, kuri par PSRS laikiem zina tikai nostāstus, acumirklī atpazīst leģendāro krievu komiķi Juriju Ņikuļinu. Replikas un dialogus no leģendārajām filmām, kurās piedalījies Ņikuļins, daudzi zina no galvas. Pasaules vēsturē nav daudz aktieru, kuri izpelnījušies tik stabilu un noturīgu popularitāti. Šogad decembrī pieminam simts gadus, kopš pasaulē nāca lieliskais mākslinieks.
Jurija Ņikuļina fenomens atklājās agri. Klauni uzstājas lielas auditorijas priekšā tā, lai skatītāji labi izprastu notiekošo, tāpēc parasti stipri pārspīlē savas darbības, viņiem ir nedabiski liela izmēra rekvizīti, kliedzošs grims, pārlieku skaļas balsis. Bet kinokamera, rādot aktieri tuvplānā, nežēlīgi izkropļo jebkuru pārspīlējumu un nedabiskumu. Vēl vairāk – gluži teatrālo paņēmienu pārcelšana uz kino, kas bija raksturīga 30.–50. gadu kinomākslā, ieviesa nepievilcīgu uzspēli aktieru tēlojumā. Tieši tāpēc jo pārsteidzošāki šķiet Jurija Ņikuļina panākumi kino. Protams, arī pirms viņa klauni bija filmējušies, taču patiesībā tikai viņam izdevies sevi apliecināt arī kā izcilu dramatisko aktieri.
Vecāku gēni
Jurijs Ņikuļins dzimis 1921. gada 18. decembrī Smoļenskas apgabala Demidovā. Viņa tēvs Vladimirs Ņikuļins pirmsrevolūcijas laikā studēja jurisprudenci, pēc tam nonāca sarkanajā armijā, kur, izgājis skolotāju sagatavošanas politiskās izglītības kursus, saņēma nosūtījumu uz Smoļenskas apgabalu, lai īstenotu analfabētisma likvidēšanas programmu. Tur viņš iepazinās ar vietējā dramatiskā teātra aktrisi Lidiju Pokrovsku, kuras dzimta esot cēlusies no Latvijas, Līvānu puses.
Vladimirs arī aizrāvās ar teātri un pēc apprecēšanās kopā ar Lidiju izveidoja savu ceļojošo teātri “Terevjum” (Театр революционного юмора – revolucionārā humora teātris jeb saīsināti “Terevjums”). 1925. gadā ģimene no provinces pārcēlās uz galvaspilsētu. Jurijam tad bija četri gadi.
Maskavā Vladimirs strādāja par korespondentu dažādos laikrakstos, kā arī sāka rakstīt intermēdijas un reprīzes mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, vēlāk viņam to piedāvāja darīt arī cirka un estrādes jomā. Protams, tas negarantēja stabilus ienākumus, tāpēc papildus bija jāpiestrādā par privātskolotāju. Jurija māte Lidija Maskavā pat nemēģināja izlauzties līdz profesionālajai skatuvei, turpmāk veltot sevi tikai ģimenei.
Atceras tikai anekdotes…
Jurijs bija parasts Maskavas pusaudzis – mācījās sava mikrorajona skolā (nr. 346), dauzījās, kavēja stundas, lai aizlavītos uz kino, kāvās ar kaimiņsētas zēniem, bija kaislīgs futbola kluba “Dinamo” līdzjutējs. Tēvs bieži ņēma Juriju līdzi uz cirku, kur viņu uz visu atlikušo mūžu iespaidoja allaž valdošā prieka un jautrības atmosfēra. Par smago darbu aizkulisēs viņš tobrīd vēl neko nenojauta, taču arēnā redzamais suģestēja.
Skolā bez izņēmuma visi skolotāji par Juriju sūdzējās vienā toņkārtā – uzvedas “gluži kā klauns”. Mācībās Jurijs bija stabila viduvējība, turklāt skolotāji vecākiem teikuši, ka viņam esot slikta atmiņa. Tā gan lāgā nav taisnība, jo Jurijs ļoti labi iegaumēja informāciju, protams, to, kas viņam šķita interesanta. Piemēram, anekdotes, kas kļuva par mūža kapitālu. To uztvēra arī tēvs, iesakot jokus kolekcionēt. Tā Jurijs sāka pierakstīt arī vienkārši smieklīgus atgadījumus: nevis pilnībā aprakstot, bet tikai piefiksējot galvenās frāzes un vārdus. Skolas laikā Jurijs pierakstījis vairāk par tūkstoti anekdošu. Vēlākajos gados viņš atzinis, ka daudzus pierakstus vairs nespējot atšifrēt.
Trīsdesmitajos gados Maskavas skolā nr. 346 par dramatiskā pulciņa vadītāju strādāja Jurija tēvs, galvenokārt iestudējot paša sarakstītus satīriskus darbus. Protams, viņš parūpējās, lai iestudējumos galvenās lomas bieži tiktu Jurijam.
Pēc 7. klases daudzi skolas biedri aizgāja uz dažādām specializētajām un aroda skolām, bet Jurijs sapņoja iestāties karaskolā. Vecākiem nepatika Jurija izvēle. Tobrīd neviens pat nespēja nojaust, ka ilgus gadus Jurijs būs saistīts tikai ar militāro dienestu.
Uzreiz bija karš
10. klasi Jurijs pabeidza 1939. gadā, novembrī, kad vēl nebija apritējuši pilni 18 gadi, viņu iesauca dienestā armijā, nosūtot uz artilērijas zenītdivīzijas sakaru nodaļu Ļeņingradas apgabalā. Dienestā sākotnēji klājies ļoti grūti – garš, izstīdzējis, fiziski nenobriedis, domās un rīcībā svārstīgs un līdz ar to viegli ietekmējams, viņš acumirklī kļuva par dienesta biedru izsmiešanas objektu. Tiesa, Jurijs daudz neapvainojās, bieži vien piebalsoja, tādējādi it kā pasmejoties pats par sevi un pamazām novirzot uzbrukumus.
Jau 30. novembrī sākās PSRS–Somijas karš, tāpēc zenītniekus nosūtīja aizsargāt Ļeņingradu. Uzbrukumu nebija, taču nepārtrauktā kaujas gatavība reāla kara apstākļos no jaunā Jurija prasīja lielu fizisko un garīgo spēku.
1940. gadā Jurijs smagi saslima ar pleirītu un nonāca kara hospitālī. Pēc izārstēšanās viņam uzticēja sanitāra pienākumus. 1941. gada pavasarī atzina par derīgu aktīvajam dienestam, un viņš atgriezās savā daļā. Taču, kad jau bija sakravājis demobilizācijas koferi, sākās karš un Jurijs līdz mielēm uz savas ādas izjuta smago un traģisko Ļeņingradas aizsardzību pret vāciešiem – aukstums, bads, nepārtraukta bombardēšana un blokāde.
1943. gadā Jurijs nokļuva hospitālī divas reizes – vispirms ar plaušu karsoni, vēlāk kā kontuzētais. Pēc izārstēšanās viņu nosūtīja uz citu zenītdivīziju, kur uzticēja izlūkvienības komandēšanu. Tur viņš vēlāk uzdienēja līdz vecākā seržanta pakāpei un kļuva par vada komandieri.
Jurijs armijā bija nodienējis sešus gadus, izkarojies divos karos un vairākas reizes ievainots, bet mājās atgriezās tikai 1946. gada maijā. 25 gadu vecumā viņš bija pieredzējis kara veterāns, saņēmis vairākus apbalvojumus un medaļas, lai gan, kā liecina laikabiedri, atturīgi vēstījis par savām kara gaitām, pat par to, ka vismaz trīs reizes brīnumainā kārtā izglābies no drošas nāves.
Aktierdarbam – nederīgs?
Jau pirms kara Jurijs zināja, ka dzīvi vēlēsies saistīt ar aktiermākslu. Atgriezies mājās, centās iestāties Kinematogrāfijas institūtā, tad Valsts teātra mākslas institūtā un Ščepkina teātra skolā. Nekur viņu neuzņēma. “Nav ne kino sejas, ne stājas, ne runas.”
1946. gada rudenī izdevās izturēt konkursu un iestāties uzreiz divās skolās – Kamerteātra studijā un Cirka klaunādes studijā. Sekojot tēva padomam, Jurijs nolēma izglītoties klaunādes jomā. Nodarbības notika tieši cirkā ar profesionāliem māksliniekiem. Jurijs ātri nokļuva tā laika vispopulārākā PSRS klauna Karandaša (īstajā vārdā – Mihails Rumjancevs) redzeslokā, kurš viņu uzaicināja piedalīties vienā no savām leģendārajām reprīzēm. 1947. gada vasarā Karandašs piedāvāja viņam kļūt par asistentu viesizrādēs Odesā. Tas jaunajam talantam nebija viegls uzdevums, taču viņš godam izturēja.
Pēc klaunu skolas diploma saņemšanas Karandašs Jurijam (kopā ar partneri Romanovu) piedāvāja kļūt par pastāvīgu asistentu. Jaunie diplomētie klauni piekrita un tūlīt pat devās viesizrāžu turnejā uz Sibīriju.
Darbs kopā ar Karandašu kļuva par otru Jurija profesionālo augstskolu. Karandašs bija godkārīgs cilvēks, viņa galvenais dzinulis bija pastāvīgs pieprasījums, pilnas arēnas, sajūsma un atkal pieprasījums. Vienlaikus Karandašs bija īstens diktators, kurš visiem lika pielāgoties. Kādā brīdī viņš tomēr jutās vīlies jaunajos asistentos, jo 1949. gada pavasarī sarīkoja konkursu, meklēdams aizstājējus. Par uzvarētājiem kļuva Leonīds Kukso un Mihails Šuidins. Karandaša pieredzējusī profesionālā acs pamanīja, cik lieliski arēnā viens otru papildina Jurijs un jaunatklātais Šuidins, tāpēc mainīja sākotnējos nosacījumus, atstājot savā tuvumā šos divus asistentus.
Jaunais asistentu pāris kopā ar Karandašu nostrādāja nepilnu gadu. Viņi vairs nebija gluži jaunekļi un alka uzsākt patstāvīgu karjeru. Karandaša paspārnē tādai iecerei nebija perspektīvas. Bija nobriedušas arī citas domstarpības, un 1949. gadā Jurijs un Šuidins šķīrās no Karandaša.
Ar platmali un spilvenu “pūrā”
1949. gadā Jurijs sastapa savu nākamo sievu Tatjanu Pokrovsku, kura tobrīd studēja Timirjazeva vārdā nosauktajā Maskavas lauksaimniecības akadēmijā. Viņai allaž ļoti patikuši zirgi, un slavenais klauns Karandašs meitenei palūdza īpaši sagatavot zirgu viņa cirka numuriem. “Attīstīt sadarbību” uzticēja Jurijam.
Reiz Jurijs uzaicinājis Tatjanu uz cirka izrādi, bet sagadījies, ka tieši tad viņa zirgs ļoti neveiksmīgi apgūlies, savainojot Juriju, kurš asiņojošs bija jānones aizkulisēs. Tatjana aizbrauca pie viņa uz slimnīcu un ieraudzīja tur nelāgu skatu – uz Jurija ķermeņa milzīgi zilumi, salauzts atslēgas kauls… Apciemojumi kļuva biežāki, ilgi sarunājušies, līdz kādā mirklī Tatjana sapratusi, ka vairs negribas iet prom.
Bet vēl bija jāiztur vecāku un tuvinieku spiediens, jo viņi negribēja akceptēt meitas izvēli par labu cirka klaunam. Kad Jurijs apciemoja Tatjanas vecākus, spriedze un aizdomas izgaisa – viņš bija izglītots un interesants sarunbiedrs, atstājot labdabīga cilvēka iespaidu. 1950. gadā pāris apprecējās. Kāzu svinību nebija – tikai pieticīga reģistrācija. Jaunlaulātie apmetās pie Tatjanas vecākiem. Jurijs ieradās ar mēteli, platmali un vienu spilvenu “pūrā”, visu savu mantību.
Tatjanas vecāki mita komunālajā dzīvoklī – ar kopīgo virtuvi, gaiteni un tualeti tas bija mājoklis arī vairākiem Tatjanas vecāku radiniekiem un vēl kādai svešai ģimenei. Ārdurvis pie jauno Ņikuļinu ģimenes zvana esot rotājusi plāksnīte ar uzrakstu “Kolhozs “Gigants”. Zvanīt divas reizes”…
Drīz arī Tatjana iesaistījās darbā cirkā, piedaloties Jurija numuros un kopā izdomājot reprīzes. Tatjana brauca Jurijam līdzi viesizrādēs, arī tad, kad jau vairs nepiedalījās viņa numuros, kā arī uz filmēšanām.
Kopš 70. gadiem Jurijs bieži kopā ar cirku devās uz ārzemēm. Tatjana par to bija sajūsmā, lai gan Jurijam nebija viegli panākt, ka sievai ļauj doties līdzi. Tad allaž mājās palika viņu dēls Maksims, kalpojot kā droša garantija pret potenciāli iespējamo mākslinieku neatgriešanos.
Straujie panākumi
Par izšķirošo Jurija karjerā kļuva 1958. gads, kad notika Jurija debija kino. Viņam piedāvāja epizodisku lomu filmā “Meitene ar ģitāru”, kurā bija jāatveido pirotehnikas amatieris. Jurijs tik sekmīgi tika galā ar uzdevumu, ka filmas veidotāji speciāli viņam izdomāja vēl divas epizodes, no kurām tehnisku iemeslu dēļ izdevās nofilmēt tikai vienu, taču tieši šī epizode filmā sanāca vissmieklīgākā. Pēc šīs filmas Juriju sāka pazīt uz ielas.
Kino loma, kas kardināli mainīja Jurija dzīvi un daiļradi, bija 1960. gadā režisora Leonīda Gaidaja īsmetrāžas komēdijā “Suns Barboss un neparastais kross”, kurā apliecinājās ģeniālā trijotne Ņikuļins–Morgunovs–Vicins. Jurijs iejutās Stulbeņa lomā. Visi trīs – Jurijs Ņikuļins, Jevgeņijs Morgunovs un Georgijs Vicins – acumirklī kļuva neiedomājami populāri. Filma plūca arī starptautiskus laurus – to nominēja Kannu festivāla “Zelta palmas zaram”. Tas ietekmēja Jurija popularitāti cirkā, tagad cilvēki stāvgrūdām traucās “uz Ņikuļinu”.
Pirmajai Gaidaja īsfilmai sekoja “Kandžas tecinātāji”, pēc tam “Operācija “I””, kurā uzradās vēl viens Gaidaja superslavenais tēls Šuriks aktiera Aleksandra Demjaņenko interpretācijā.
Ilggadējais leģendārās trijotnes kopdarbs kino radīja mītu, ka šie trīs cilvēki arī privātajā dzīvē ir nešķirami. Patiesībā viņi bija ļoti atšķirīgi, tā arī nespējot atrast pievilcīgus saskares punktus sadzīvē. Turklāt skatītājiem ir raksturīgi iecienīto kinovaroņu tēlus saistīt ar viņu atveidotajiem personāžiem, kas puslīdz pieņemami šķita tikai Morgunovam, taču Demjaņenko un Vicinam kā smalkiem dramatiskajiem aktieriem tas bija gluži kā lāsts, ko viņi nespēja no sevis nokratīt visa mūža garumā. Jurijam vienīgajam tas izdevās.
1961. gadā režisors Ļevs Kulidžanovs piedāvāja Jurijam galveno lomu filmā “Kad koki bija lieli”, kas kļuva par viņa pirmo parādīšanos nopietna dramatiskā aktiera ampluā. Sekoja “Muhtar, šurp!”, kurā Jurijs atveidoja pozitīvu dramatisko varoni. Tādu nevar nospēlēt, ja pats neesi dvēselē labs cilvēks. Jurijam izdevās. To “atzina” arī otrs filmas “Muhtar, šurp!” galvenais varonis suns, bezgalīgi pieķeroties un uzticoties aktierim.
Izmantoja popularitāti
Jurijam kļuva aizvien grūtāk uzturēt sevi labā fiziskajā formā, ko nepielūdzami pieprasa darbs cirkā. Viņam katastrofāli pietrūka laika. Pirmās epizodiskās lomas kino izpaudās tikai kā atraušanās no ražošanas, bet sekojošās lielās kinolomas jau pieprasīja aizvien ilgstošākus radošos atvaļinājumus. Tas padarīja neveiklāku partnera Šuidina stāvokli, vienlaikus arī apdraudot cirka vadības plānus.
Neskatoties uz tam laikam it kā fantastiski lielajiem ieņēmumiem gan cirkā, gan kino, Jurijs saņēma apbrīnojami mazu atalgojumu, viņa ģimene joprojām mitinājās divās komunālā dzīvokļa istabiņās līdzās sievas radiniekiem. Tas, ka 1971. gadā viņam beidzot piešķīra atsevišķu dzīvokli, bija tikai laimīga sagadīšanās, par ko var pateikties kāda augsta ranga kompartijas darbinieka untumam.
Bet popularitāte Jurijam pavēra iespēju tikt pie deficītajām precēm, piemēram, pārtikas produktiem. Jurijam tikai vajadzēja ieiet pārtikas veikala vadītāja kabinetā un nosaukt visu, kas vajadzīgs, kā tika sanests viss prasītais. Jurijam bija tikai jāsamaksā. Viņš pats atzinis, ka tā rīkojies un nemaz nejūtot ne nožēlu, ne kaunu. Tādā veidā ar produktiem apgādāja plašu tuvinieku loku, uzskatot to par savu pienākumu. Tiesa, mājas darbos gan neesot iesaistījies nemaz. Ēdienu pats nekad nav gatavojis, pat olas un cīsiņus vārījusi sieva.
Cilvēciskās kaislības
Jurijs nav bijis svētais, lai gan simtprocentīgi drošu liecību par viņa it kā daudzajām dēkām arī nav. Tatjana esot zinājusi par viņa sānsoļiem, katrā ziņā daudzus no tiem nojautusi, taču izvēlējusies klusēt par labu ģimenei. Lai gan nav iztikusi bez sašutuma izpausmēm. Reiz viņa burtiski aiz rokas aizrāvusi Juriju prom no pielūdzēju pulciņa, kad viņš smaidot sniedza autogrāfus. Greizsirdīgais žests esot bijis absolūti nepārprotams.
Ne īpaši glaimojošas atmiņas vēstījusi Ņikuļinu ģimenes tuva paziņa, sava laika cirka granddāma Engelina Rogaļska. Viņa teikusi, ka patiesībā Jurijs no savas sievas vairāk baidījies nekā mīlējis. Turklāt tieši sieva esot izjaukusi leģendāro trijotni Ņikuļins– Morgunovs–Vicins, nomācoši aicinot vīru viņus pamest, sak, kāpēc viņam tie nejēgas jāvelk līdzi.
Par Juriju daudz baumoja. Piemēram, pēc filmas “Divdesmit dienas bez kara” iznākšanas visgrūtāk klājās aktrisei Ludmilai Gurčenko, kurai filmā bija viena no galvenajām lomām, viņai nācās atvairīt jautājumus, vai ir bijis romāns ar Juriju. Viņa allaž to noliedza, taču tas nemazināja baumas, tādēļ Gurčenko tā arī neizdevās nodibināt normālas attiecības ar Tatjanu.
Tāpat mēļoja, ka cirkā Jurijam bijusi spēcīga kaislība ar čigānieti Gitanu Leontenko. Jaunības gados Gitana spīdēja cirka arēnā kā braša jātniece, vēlāk daudz darbojusies programmās kopā ar Juriju. 1963. gadā Gitana apprecējās ar aktieri Alekseju Batalovu, viņiem piedzima meita Marija. Tas neesot traucējis Jurijam turpināt sakarus ar Gitanu. Batalovs to labi zinājis, bet tik un tā viņi palikuši labi draugi.
Pieprasīts, bet atturīgs aktieris
1966. un 1968. gadā režisors Leonīds Gaidajs uzņēma ģeniālās komēdijas “Kaukāza gūstekne” un “Briljanta roka” – pēdējā kļuva par absolūtu Jurija benefici.
“Kaukāza gūsteknes” scenārijs Jurijam sākotnēji neiepatikās un viņš atteicās piedalīties filmēšanā, kamēr Gaidajs ļāva aktieriem pašiem ieviest korekcijas scenārijā. Režisors pat izsludināja balvu – šampanieša pudeli ikvienam, kurš piedāvās oriģinālu ideju. Rezultātā Jurijs esot vinnējis 24 pudeles!
Mākslinieku savos ekrāna darbos vēlējās redzēt Eldars Rjazanovs, kā arī Sergejs Bondarčuks un Emils Braginskis. Pēdējie divi pat apvienojās un speciāli Jurijam uzrakstīja scenāriju filmai “Sargies auto!”, lai gan Ģetočkina lomu nācās atdot Inokentijam Smoktunovskim, kurš, jāatzīst, to nospēlēja ģeniāli. Tikai krietni vēlāk Rjazanovs dabūja Juriju savā filmā “Veči laupītāji”.
1970. gadā Jurijam piešķīra Krievijas Federācijas Valsts prēmiju, bet 1973. gadā visaugstāko apbalvojumu – PSRS Tautas mākslinieks. Cirka arēnā Jurijs uzstājās līdz 60 gadu vecumam – lielu daļu sarežģīto klaunādes reprīžu vairs neļāva pilnvērtīgi veikt streikojošā veselība. Jurijs gan neesot sūdzējies un ārstu palīdzību meklējis tikai ārkārtas gadījumos.
Lai slēptu fizisko mazspēju, pēdējos uzstāšanās gados Jurijs vairāk pievērsās improvizācijām, kas aizrāva publiku un ļāva izvairīties no sarežģītiem trikiem. 1982. gadā Jurijs beidza uzstāšanos cirka arēnā. “Uzskatu, ka klaunam jāaiziet laikus. Tad, kad arēnā muļķi tēlo padzīvojis cilvēks, pret viņu jau izjūt tikai žēlumu.”
70. un īpaši 80. gados Jurijs tikai retos gadījumos piekrita filmēties un tikai nelielās lomās. Lai gan bija izņēmumi. Piemēram, Sergejs Bondarčuks uzaicināja filmā “Viņi cīnījās par Dzimteni”. Tūlīt pēc tam Juriju uzrunāja Aleksejs Germans, piedāvājot galveno lomu filmā “Divdesmit dienas bez kara”, kurai piekrita, nezinot, kādiem skarbiem līdzekļiem režisors panāks maksimālas ticamības atmosfēru. Piemēram, filmēšanas laikā viņš lika izņemt stiklus vilciena logiem, lai aktieri vagonos saltu tieši tā, kā viņu atveidotie varoņi kara laikā. Daudzi bija sašutuši, arī Jurijs, taču vēlāk, noskatījušies uzfilmēto, pārliecinājās, ka nav velti mocījušies un cietuši.
Neviltoti skuma daudzi
1982. gadā Jurijs uzņēmās cirka galvenā režisora, bet vēl pēc gada – arī direktora amata pienākumus. Tas bija pagodinoši, taču vienlaikus liels risks. Viņš uzreiz saskārās ar problēmu gūzmu. Vajadzēja veikt cirka ēkas rekonstrukciju. 1985. gada augustā pēc pēdējās izrādes sāka vecās ēkas nojaukšanu, 1987. gadā atklāja jaunās būvniecību, bet 1989. gada rudenī Maskavas Ziedu bulvārī durvis vēra pārbūvētā cirka ēka.
Tas izdevās, jo Jurijs bija vajadzīgajā mirklī vajadzīgajā vietā. Viņu pazina visos varas aprindu līmeņos, visticamāk, varnešiem vienkārši bija kauns skatīties acīs lādzīgajam un hiperslavenajam aktierim un melot atrunu pasaciņas.
No 1993. līdz 1997. gadam telekanālā ORT Jurijs vadīja pārraidi – teleklubu “Baltais papagailis”, bet 1996. gadā nodibināja labdarības fondu “Cirks un žēlsirdība”, kura galvenais mērķis bija atbalstīt cirka jaunos un tam visu dzīvi veltījušos vecos māksliniekus.
Lai arī ar lielu piespiešanos, tomēr Jurijs dēlu Maksimu pieņēma darbā par vietnieku, bet pēc Jurija nāves Maksims kļuva par direktoru. Tas notika 90. gados, kad mīklainos apstākļos traģiski gāja bojā (daudzi uzskata, ka tā bijusi slepkavība) Jurija ilggadējais vietnieks Sedovs. Kad Jurijam jautāja, vai nav bail šajā vietā tagad aicināt dēlu, viņš atbildējis: vai būs drošāk, ja tas būs kāda cita dēls? Tagad divi Maksima bērni strādā cirkā, tiesa – administrācijā. Pasaulē nācis arī mazmazdēls Staņislavs. Jurija mīļotā mazmeita Marija dzīvo Vācijā, kur laidusi pasaulē meitu Viktoriju.
Ziņas par Jurija smago slimību 1997. gadā izraisīja pastiprinātu interesi gan pašmāju, gan pasaules sabiedrībā. Masu mediji regulāri publicēja medicīniskos biļetenus par viņa veselības stāvokli, lai gan viņš nebija valsts vadītājs, bet tikai vecs mākslinieks. Jurijs nepārcieta ar sirds operāciju saistītos sarežģījumus un 21. augustā nomira. Par viņa nāvi neviltoti skuma ļoti daudzi. Un skumst vēl joprojām. Par to liecina vienmēr svaigie ziedi uz Jurija kapavietas Maskavas Novodevičjes kapsētā.
