Egils Līcītis: Pāragras atvadas no spējīgiem cilvēkiem 1
Ļoti daudzas no lepnuma piepūtušās Latvijas amatpersonas uzskatīja par nepieciešamu sveikt latvieti Ilzi Juhansoni izcilā panākumā – sakarā ar iecelšanu augstākajā eirokrātes amatā par Eiropas Komisijas ģenerālsekretāri. Juhansone ir jauns cilvēks tai dzīves posmā, kad vēl notiek garīgā augšana, vērtību izvēle un, neraugoties uz to, ka laikmets ir dramatisks, pārmaiņām bagāts, dzīvos un strādās karjeras augstumos par pirmo civilo kalpotāju Briselē ilgi un laimīgi turpmākos piecdesmit gadus.
Arī mūsu premjerministrs Krišjānis Kariņš, viesodamies “TV3” rīta programmā, atzina, ka valstij vajagot, cik iespējams, paturēt darbā spējīgus un kvalitatīvus cilvēkus.
Taču apiešanās, kāda tiek praktizēta ar apmācītiem ilggadējiem ierēdņiem un pieredzes bagātām amatu personām, liecina, ka nepārtraukti notiek mēģinājumi atbrīvoties no valsts darbiniekiem ar politiskām metodēm. Par to protesta demonstrācijas nesasniedz tādus apmērus, par kādiem Honkongas nemiernieki ķīnīzeri varētu tikai sapņot, un neseko tāda rezonanse kā toreiz, kad Kalvītis gribēja atlaist KNAB priekšnieku Loskutovu.
Tāpēc politiskā pārvalde ar nevēlamiem apakšniekiem var rīkoties nesodīti.
Ziemsvētku brīvdienas izrādījušās pārdomu laiks, pēc kurām Konkurences padomes priekšsēdētājai Skaidrītei Ābramai un Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim dzīve apmetusi kūleni. Abi pametīšot amatvietu. Noticēsim Ābramai, ka uz viņu nav izdarīts politisks spiediens, bet no strādāšanas pārāk intensīvā režīmā nosēdies akumulators, kas nu no jauna uzlādējams. Bet skaidrs, ka Ābramas aiziešana lielā mērā vājinās Konkurences padomes pozīcijas un pazeminās iestādes statusu, kura izcīnīšanā priekšsēdētājai bija lielākie nopelni.
Valsts policista nr. 1 gadījumā ar neapbruņotu aci redzams, ka Ķuzis, kurš arī apzvērējis amata atstāšanu no brīva prāta, pastāvīgi atradās zem ministra Ģirģena preses. Iekšlietu ministrs, protams, pats būtu labākais vīrs, kuram Ķuža vietā stāties Valsts policijas priekšgalā, bet, tā kā tas nav iespējams, kādam ģenerālim vai palkavniekam nāksies sadzīvot ar Ģirģena es un man pārsātināto ego un nedabisko spīdumu acīs.
Nav izslēgts, ka ģenerāļa Ķuža zvaigzne arī bija rietoša un azartiskais iekšlietu ministrs vēlējās samainīt gauso čukčukbānīti pret lieljaudas vilcējspēka traktoru, un gribēja lēni peldošas karpas vietā ielaist dīķī aszobaināku, plēsonīgāku līdaku. Tomēr nepamet nepatīkama sajūta, ka vīrs ar zemzarīga ozola stāvu un kopskatu par nozarē notiekošo, cilvēks, kurš dienējis pāri 30 gadiem un pēdējos desmit vadījis Valsts policiju, tiek izsviests uz ielas.
Tās ir pāragras atvadas no zinoša amatvīra, kurš vēl nav gatavs nedz auklēt mazbērnus, nedz spert soli pāri otrās bērnības slieksnim.
Vēl neargumentētāka un nožēlojami vērtējama izdarība bija atbrīvošanās no Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Arņa Cimdara. CVK šefs ilgos pienākumu pildīšanas gados bija izmācījies par īstu profesionāli, pirmklasīgu virtuozu speciālistu vēlēšanu organizēšanā, kurš kotējās Eiropas līmenī, bet jaunie politiskie spēki “Attīstībai/Par” ar rotaļu biedriem no JKP, neatraduši ne kniepadatas izmēra pārkāpumu, Cimdaru apvainoja par buršanos.
Lasi, pateica – aizsēdējies savā vietā, jādod ceļš jauniem, modernākiem.
Turklāt politiķiem nepārmetīsi specifisku interesi. CVK vadībā neiecēla idejisku sabiedroto, partijnieku, bet tikpat neitrālu personu, kāds bija arī Cimdars. Atsvabināšanos no CVK priekšsēdētāja nevar iztulkot citādi kā ar politisko jaunienācēju augstprātību, garīgo nestabilitāti un dumjību, kliedzot un saucot – tauta, tu esi glābta! Cimdars ir atlaists!
Pirms Jaungada sekoja cits uzbrukums ar atstādināšanu no amata pildīšanas Tieslietu ministrijas pārraudzītā Valsts zemes dienesta ģenerāldirektorei Solvitai Zvidriņai, kura kalpojusi valsts pārvaldē pāri par 20 gadiem. Vai tā bijusi ministra Bordāna neiroze vai kas cits, bet arī šeit izmeklēšana rosināta pēc kaut kur pasistas klačiņas, pēc piesūtītām kļauzām.
Tagad izmeklē, vai tiešām VZD direktrise spiegojusi citplanētiešu labā.
Krietni, drēbi zinoši ierēdņi un darbinieki ir tikpat kā valsts kapitāla vērtīgākā daļa. Savādā kārtā parazītus nereti izmet no posteņiem ar zelta izpletni, maksājot pamatīgas kompensācijas, tikmēr politiski presētus un spaidītus profesionāļus daudzreiz atlaiž vienkārši tāpat, izraksta vilka pasi, un tam neseko pat 5 ballu zemestrīce pēc Rihtera skalas.
