Baiba Eglīte: Pārdomas par sīkplastiku, putniem un Vitas Valdmanes vēstījumu 1
Baiba Eglīte, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vitas Valdmanes mājās Liepupē šobrīd top galvenie varoņi izstādei “Gada blusa”, kas iecerēta tandēmā ar tekstilmākslinieci Ievu Krūmiņu.
Ja sīkplastikai meklētu analogu skaņu mākslā, tad mūzikas kameržanri būtu atbilstošākie. Sīkplastikas vārds jau pats par sevi liek iztēloties nelielus izmērus, rotaļīgus motīvus, liriski plastisku un detaļām bagātu risinājumu, tādu kā mākslinieka niekošanos, spēlēšanos ar padevīgiem materiāliem. Mālu, porcelānu, pat plastmasām.
Bet, ieskatoties senatnē, atklājas, ka līdzās glezniecībai tieši keramika ir senāko liecību glabātāja par mūsdienu civilizācijas bērnības gadiem. Precīzāk, gadu simteņiem un pat tūkstošiem. Jo senais cilvēks savus priekšstatus par pasaules kārtību, vērtībām un sevi ir izteicis šķietami nevajadzīgos nieciņos – māla, kaula, dzintara vai citu apkārt esošo materiālu sīkplastikā.
Sieviete, putns, ar laiku – arī zirgs ir to tālo laiku sīkplastikas pamattēma. Mūsu arheoloģiskajā materiālā ir vairāki šādi artefakti. Atliek vien prātot, kādu vēstījumu tie raida.
Keramiķes Vitas Valdmanes mākslas pamattēma ir putni. Ūdens radības un pat kukaiņi. Māksliniece pieder pie tās paaudzes, kurai bērnu dienu atmiņās palikuši nevis piedzīvojumi bērnudārzā, bet gan visdažādākie ūdens iemītnieki, novēroti grāvju, dīķu vai tikai peļķu malās. Un atskārsme par īpašu pasauli. Interesantu, daudzveidīgu un īsmūžīgu. Aplūkoto radību dažādās formas, kustības, krāsas, faktūras vēlāk ir kļuvušas par viņas mākslas valodas pamatelementiem.
Savukārt mākslinieces aroda pamati apgūti Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, pilnveidoti Latvijas Valsts mākslas akadēmijā, spodrināti Pētera Martinsona meistardarbnīcā, tad lietā likti un publikai atrādīti tālākā ikdienas radošajā un pedagoga darbā. Tāpat kā mūziķa ikdiena ir jauna repertuāra apguve un meistarības pilnveidošana, gatavojoties koncertam, tā mākslinieks asina savu domu un meistarību, gatavojoties izstādei.
Vitas Valdmanes mājās Liepupē šobrīd top galvenie varoņi izstādei “Gada blusa”, kas iecerēta tandēmā ar tekstilmākslinieci Ievu Krūmiņu. Ideja tapusi, sekojot apdraudēto floras un faunas pārstāvju nominēšanai par gada putnu, kukaini, augu… Abas mākslinieces savā koncepcijā nav paredzējušas izplatīt aicinājumu saudzēt blusu, bet gan pievērst cilvēka skatienu un domu mazākajam, malā esošajam, neievērotajam, varbūt arī tam, ko dēvējam par lūzeri. Jebkuram, kas dabas radīts, ir vieta lielajā dzīvības ķēdē…
“Jo runa jau nav par baltajiem krekliem, bet gan par sirdsapziņām”… Mūsu sirdsapziņām.
Un tā nu blusa, vabole, zirneklis, muša, gauskājis u. c. ieguvuši nereāli lielus augumus, gatavojas konkurēt un izmēros pārsniegt savus dabiskos pretiniekus putnus, kuriem autore piešķīrusi dziļdomīgu filozofu veidolus. Varbūt šeit kaldinās doma par 15 minūtēm slavas, ko katrs ir pelnījis…? Un arī doma par līdzāspastāvēšanu, par to, ka jebkura radība ir arī informatīvais lauks, ar galveno lomu nodrošināt saziņu attiecīgās sugas pastāvēšanai.
Bet viss jau sākās ar putniem pirms vairāk nekā 20 gadiem. Ar dalību izstādē “Ligzda”. Patiesībā ar putnu bērniem.
No kādas olas Vitas putni izšķīlušies? Kādai sugai piederoši? To nebūs viegli noteikt. Un tas arī nav tik svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņi ir bērni. “Neglītie pīlēni”. Lielām smagām kājām, lieliem prasīgiem knābjiem, neapspalvoti un neattīstītiem spārniem, bet ziņkārām un gudrām acīm. Neveikli un prasīgi, viņi mudina, viņi uzrunā humānam līdzpārdzīvojumam. Un pārliecībai, ka runa nav par putnu bērniem vien. Runa ir par dzīvības nākotni.
Katrs Vitas Valdmanes darinātais radījums ir cilvēcisku emociju caurstrāvots un gatavs kontaktam ar skatītāju. Tiesa, ne tikai priecināt ar bērnišķīgi naivu veidolu, daudzveidīgu tektonisko risinājumu un rūpīgi izstrādātām izteiksmīgām detaļām, bet aicinot izjust arī zināmu mulsumu. Galu galā, tīši vai netīši, katrs esam līdzdalīgs dabas piesārņošanā. Vitas Valdmanes putnu bērni nepārmet, bet, ar gadiem saņemot no autores arvien daudzveidīgākus individuālos vaibstus, saņēmuši arī nelielus spārniņus un gatavību izdzīvošanas cīniņam. Lai arī spēku vēl nepietiek, tomēr skatītājs tiek modināts!
“Cilvēks jau pats tiks galā ar sevi, bet – ko viņš izdara ar dabu!” saka Vitas putnu bērni. Viņi ir uzrunājuši skatītāju visās Baltijas un Skandināvijas valstīs, Šveicē, Krievijā, Spānijā, Horvātijā, izķerti un izmīlēti, viņi ir atraduši sev mājas un domubiedrus.
Vissvarīgāko, globālo tēmu risināt sīkplastikā! Varbūt piedienīgāk būtu teikt – “mazo formu tēlniecībā”? Jo mākslā Vita Valdmane apvieno abus principus. Domā monumentāli kā tēlnieks, bet domu materializē kā keramikas virtuozs.
