Prasa krietni lielāku morālo kompensāciju 20
Pēc šī tiesas sprieduma pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem sarosījās arī AAS “Baltijas apdrošināšanas nams” (“BAN”), kas cietušajiem izmaksāja kompensāciju. Pēterim materiālo kompensāciju 2088,01 eiro, Ainai – 493,98 eiro. Par to cietušajiem nav pretenziju, jo summa ir tāda, kādu paši uzrādīja, sarēķinot, cik vērts bijis automobilis un tajā esošās bojā gājušās vai sabojātās mantas; transporta un ceļa izdevumi, kas bijuši saistīti ar avāriju un ārstēšanos; pašas ārstēšanās un rehabilitācijas izmaksas. Taču pretenzijas ir par “BAN” aprēķināto morālo kompensāciju – Pēterim Vaivodam 397,50 eiro, Ainai Vaivodei – 52,50 eiro. Konsultējoties ar advokāti Dainu Saulīti, tika nolemts prasīt no “BAN” morālo kompensāciju par sāpēm un garīgajām ciešanām P. Vaivodam – 247 514,49 eiro, A. Vaivodei – 249 453,52 eiro.
Tālākais, iepazīstoties ar pušu argumentiem, jau ir sarežģīta likumu, noteikumu, normu un prakses pretnostatīšana, kurā lasītājam grūti orientēties. Jebkurā gadījumā apdrošinātāju pusē vismaz pagaidām ir tiesa, valdība, kā arī Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs (LTAB) – konkrētajā gadījumā apdrošinātājs esot aprēķinājis un izmaksājis apdrošināšanas atlīdzību, tajā skaitā par morālo kaitējumu, atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem (skat. LTAB valdes locekļa Jura Stengrevica skaidrojumu).
Aizkraukles rajona tiesa 2017. gada 26. jūnijā noraidīja Vaivodu pāra prasību, uzskatot, ka apdrošinātājs pareizi aprēķinājis izmaksas, pamatojoties uz Ministru kabineta 2005. gada 17. maija noteikumiem par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem un LTAB izdotajiem metodiskajiem norādījumiem. Apdrošinātājs neatbild par visiem nodarītajiem zaudējumiem, bet tikai par to daļu, par kuru, saņemot atbilstošu prēmiju, uzņēmies atbildību, uzskata tiesa. Un norāda, ka atbilstoši Obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas (OCTA) likumam Ministru kabinets ar saviem noteikumiem noteicis atlīdzības apmēru par sāpēm un garīgajām ciešanām, proti, par smagiem miesas bojājumiem – no 360 līdz 570 eiro, vidēja smaguma – no 120 līdz 290 eiro, viegliem – no 30 līdz 80 eiro. Tāpat tiesa uzskata, ka apdrošinātājs nevar uzņemties atbildību, ja valsts nav ieviesusi kādu Eiropas Padomes direktīvu.
Aizkrauklieši nosūtīja sūdzību par rajona tiesas spriedumu Ministru kabinetam. Valdība to sēdes slēgtajā daļā (jo tika skarta fizisku personu privātā dzīve) izskatīja šā gada 5. septembrī un pēc būtības atzina, ka apdrošinātāji izpildījuši savu pienākumu pret cietušajiem, kā to nosaka likumi, tādējādi arī tiesas spriedums bijis pareizs. Vaivodi Aiz-kraukles rajona tiesas spriedumu pārsūdzēja Zemgales apgabaltiesai, kurā iztiesāšana nav beigusies. Ministru kabinets tika pieaicināts lietas izskatīšanā kā trešā persona pēc atbildētāju “BAN” lūguma, jo atbildētājs uzskatīja, ka gadījumā, ja prasība tiek apmierināta, apdrošinātājs nav atbildīgs par to, ka valsts nav nodrošinājusi atbilstošu tiesisko regulējumu Ministru kabineta noteikumu līmenī.
“Trolejbusa lietā” tiesa bija drosmīga
Kādas ir Vaivodu pāra cerības, pārsūdzot rajona tiesas spriedumu apgabaltiesā? Viena no cerības sastāvdaļām ir tiesvedība par 2014. gada notikumu Rīgā, kad trolejbusa vadītāja sabrauca sievieti un viņas meitiņu. Par to rakstīju pagājušā gada 29. novembra “Latvijas Avīzē” rakstā “Tiesājas par meitas un sievas dzīvības cenu”. Atraitnis vērsās tiesā par morālo kompensāciju un divas tiesu instances gan neapmierināja cietušā prasību par gandrīz pieciem miljoniem eiro, bet lēma par krietni lielāku summu, nekā to paredzēja noteikumi (proti, tie par bojāgājušo paredzēja 30 minimālās mēnešalgas – 2016. gada novembrī tie bija 11 100 eiro). Tiesa lēma par 50 000 eiro morālo kompensāciju par katru bojāgājušo.
Toreiz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Z. Studente savu lēmumu, kāpēc atraitnim būtu izmaksājami kopā 100 000 eiro, pamatoja ar ES direktīvām, izmaiņām dažādos normatīvos aktos, Satversmes tiesas atzinumiem un juridisku interpretāciju. Tiesa ņēma vērā, ka OCTA likumā nav noteikti konkrēti kritēriji nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai un ka atbilstoši Civillikumam jāvadās pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, un atlīdzinājumam jābūt tādam, kas kalpotu kā samierināšanas līdzeklis par saņemto pāridarījumu. “Morālais kaitējums ir subjektīvs jēdziens, tās ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt arī ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt cietušā sāpes,” tika teikts spriedumā.
Tiesnese atsaucās arī uz Augstākās tiesas Senātu, minot, ka atskaites punkts morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai ir nevis prasītāja pieprasītā summa, bet gan kaitējuma raksturs, tā nodarīšanas apstākļi un citi būtiski apstākļi. Tiesa arī atzina, ka atlīdzinājums nosakāms lielākā apmērā, nekā tas noteikts spēkā esošajos valdības noteikumos, jo OCTA likuma 15. panta pirmās daļas noteikumi ļaujot izdarīt tādus secinājumus.
Jāsaka, kā ir: tiesa šī sabiedrībā plaši izskanējušā “trolejbusa lietā” savos lēmumos bija drosmīga, savukārt Vaivodu gadījumā, kā stāsta viņu advokāte D. Saulīte, tiesa spriedumā vadījās no atbildētāju un valdības paskaidrojumiem. Apdrošinātājs – trolejbusa lietā tas ir ADB “Gjensidige” – tiesas spriedumu, ar kuru cietušais ir apmierināts, pārsūdzējis Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kur tas jau 11 mēnešus gaida izskatīšanu.
“Reizēm tā ir zināma mistika, ka normatīvie akti paredz vienu summu, bet tiesas pielemj citu. Protams, mēs jau varam sūkstīties par mazām summām, bet ne jau apdrošinātāji pie tām ir vainīgi. Padomājiet: likumdevēji var noteikt lielas izmaksājamās kompensācijas, bet kādam par tām būs jāmaksā. Tie būs polišu pircēji. Apdrošinātāji var izmaksāt cietušajiem miljonus, bet tad varbūt viena OCTA polise automašīnai nemaksās vairs 50 eiro gadā, bet 5000 eiro…” tā pagājušā gada beigās, komentējot “trolejbusa lietu”, man sacīja Latvijas Apdrošināšanas asociācijas prezidents Jānis Abāšins.
Nepaļaujas tikai uz mistiku un precedentu
Bet Vaivodi nepaļaujas tikai uz mistiku un uz “trolejbusa lietas” precedentu. Aizkrauklieši norāda arī uz vairākiem citiem apstākļiem, ko nav ņēmusi vērā tiesa. Pirmkārt, Satversmes tiesa jau 2014. gada 29. decembra spriedumā atzina, ka iepriekšminētie MK noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem nav spēkā attiecībā uz personām, kuru prasības tiek izskatītas tiesā.
Tāpat Satversmes tiesa norādījusi, ka Latvijā netiek pildītas Eiropas Padomes direktīvas, kas nosaka, ka apdrošināšanas obligātais apjoms par miesas bojājumiem vienam cietušajam ir vismaz 350 000 eiro. Eiropas Padomes direktīvām neatbilstoši mazas ir arī Latvijā izmaksājamās kompensācijas par sāpēm un garīgajām ciešanām.
Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam vai izpildvarai ir pienākums nodrošināt direktīvu atbilstošu un precīzu pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā. Satversmes 92. pants nosaka, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes tiesa jau 2003. gada 27. jūnijā spriedumā nr. 2003-04-01 ir norādījusi, ka tiesiskā valstī ir ne tikai jādeklarē tiesības, bet arī jānodrošina to praktiska īstenošana. OCTA likuma mērķis ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušo trešo personu intereses.
Vaivodi sevi uzskata par personām, kurus kā cietušo intereses aizsargā OCTA likums. Apstāklis, ka valstī ir radusies pretruna starp augstāka juridiska spēka tiesību normu – OCTA likumu – un zemāka juridiska spēka tiesību normu – Ministru kabineta noteikumiem –, nevar būt par pamatu tam, lai personas tiesības jebkādā veidā tiktu ierobežotas vai aizskartas. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kas uzliek par pienākumu valstij respektēt Eiropas Padomes direktīvu nosacījumus un to ieviešanu Latvijas valsts likumos, uzskata Vaivodi.
Pieci miljoni eiro katram nepienākas
Juris Stengrevics, Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja valdes loceklis: “Šobrīd likumā noteiktais maksimālais apdrošinātāja atlīdzības limits par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā personai nodarītajiem zaudējumiem ir pieci miljoni eiro. Jau kādu laiku sabiedrībā ir izveidojies maldīgs uzskats, ka katram cietušajam pienāktos viss likumā noteiktais atlīdzības limits neatkarīgi no cietušo skaita. Tomēr tā ir atbilstoši Eiropas Savienības direktīvai noteikta Latvijas tiesību aktos paredzēta maksimālā atlīdzības summa un nevar tikt piemērota kā vienots atlīdzības lielums visos gadījumos, kad negadījuma rezultātā personai ir radīts kaitējums. Katrs no gadījumiem ir individuāls, piemēram, vienā negadījumā var ciest vairākas personas, savukārt apdrošināšanas atlīdzībai ir jānodrošina visi izdevumi, kas saistīti ar cietušo ārstēšanu, rehabilitāciju, nesaņemtajiem ienākumiem, ikdienas speciālo aprūpi un citu. Šīs izmaksas var ilgt arī vairāku gadu garumā. ES direktīva nenosaka vienādu morālo kompensāciju izmaksu praksi dalībvalstīs. Tā nosaka, ka obligātās civiltiesiskās atlīdzību izmaksu praksei jāatbilst valstī pastāvošajai civiltiesiskajai praksei, kas savukārt var būt atšķirīga dalībvalstīs. Latvijā, līdzīgi kā citās ES valstīs, personai nodarītie zaudējumi tiek rēķināti pēc vienotiem principiem un arī morālā kaitējuma apmērs tiek aprēķināts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. Lai arī ir ļoti grūti naudā izmērīt ciešanu apmēru, tomēr apdrošinātājiem tas ir jādara un katrā situācijā jāievēro konkrētajā negadījuma brīdī spēkā esošie normatīvie akti, kas nosaka apdrošināšanas līguma pušu tiesības un pienākumus, tajā skaitā atlīdzības izmaksas apmēru. Attiecībā uz konkrēto gadījumu, pēc mūsu biroja rīcībā esošās informācijas, apdrošinātājs ir aprēķinājis un veicis apdrošināšanas atlīdzību gan par mantai, gan personai nodarītajiem bojājumiem, tajā skaitā izmaksājis atlīdzību arī par morālo kaitējumu atbilstoši tā brīža spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.”
