Pašā vidū mūsu zemei slēptie dārgumi 0
Vasara sākusies ar pamatīgu karstumu, kad tā vien gribas ielīst kādā ūdenskrātuvē, lai godam sagaidītu mazliet vēsuma vakarā. Vienmēr jau nevajag doties tikai uz jūru – arī iekšzemē ir gana daudz skaistu ezeru, platu upju vai uzpludinājumu, kuros ļauties atsvaidzinošai peldei. Tā, lūk, laba iespēja ir apmeklēt Jēkabpili, kas atrodas pašā vidū Latvijai. Tur ir gan Daugavas plašie ūdeņi, gan Radžu ūdenskrātuve, kur atveldzēties, kā arī lieliski kultūras un tūrisma apskates objekti.
Jēkabpils lūša galmā
Jēkabpils senākā daļa ir Krustpils, kas veidojusies ap viduslaiku pili, kura pirmo reizi rakstos minēta 1237. gadā. Pēc trīsarpus gadsimtiem Polijas karalis Stefans Batorijs par nopelniem krievu- poļu karā to uzdāvinājis baronam Nikolausam fon Korfam, un viņa dzimta pili apdzīvojusi līdz pat 1919. gadam, atstājot lielu ietekmi apkārtnes saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Tagad te darbojas pilsētas vēstures muzejs, kas iepazīstina ar pils vēsturi, ļaujot aplūkot restaurācijas laikā atjaunotās pils interjera detaļas. Pils vārtu tornī tiek rīkotas mākslas izstādes, bet no skatu platformas iespējams baudīt pilsētas panorāmu.
Vēstures annālēs ierakstīts fakts, ka 1670. gada 12. februārī Kurzemes hercogs Jēkabs te dibinājis pilsētu Jakobštati (Jēkaba miestu) un pilsētas tiesību piešķiršanas aktā ierakstīts svarīgs punkts – šeit var apmesties vienīgi krievu tautības iedzīvotāji, lai strūdzinieki un plostnieki, kas brauc pa Daugavu, Jēkabpilī satiktu tautiešus un pie viņiem papildinātu gan savus pārtikas krājumus, gan iegrieztos kādā no daudzajiem krogiem. Tādēļ, Krievijā vajāti, daudzi vecticībnieki šajā apkaimē atrada drošu patvērumu. Ir vērts apskatīt vecticībnieku skaisto koka lūgšanu namu, vienu no vecākajiem šādiem dievnamiem Latvijā (1888), kas padomju laiku norietā atjaunots un pārbūvēts, kā arī vēl trīs pareizticīgo baznīcas. Lai gan Jēkabpilī ir arī katoļu, luterāņu un baptistu dievnami, tomēr populārākais sakrālais apskates objekts ir Sv. Gara pareizticīgo vīriešu klosteris, kurā atgriezusies Jakobštates Dievmātes Marijas brīnumdarošās ikonas kopija, kas ik gadu pulcē daudz svētceļnieku.
No hercoga Jēkaba laika nāk arī pilsētas simbols lūsis, ko tolaik zvēriem bagātajos apkārtnes mežos pats valdnieks esot nomedījis, un lūšu te arī tagad netrūkst. Viens no tiem viesus sagaida Vecpilsētas laukumā, kur apskatāms arī pilsētas pulkstenis, naudas maks, aka un svari – atgādinājums par kādreizējo tirgus vietu.
Lai varētu teikt, ka pa īstam iepazīta Jēkabpils, jāapmeklē vēstures muzeja brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta” Daugavas kreisajā krastā, kas stāsta par cilvēku dzīvi Sēlijā. Pastāvīgajā ekspozīcijā aplūkojama dzīvojamā ēka, klēts, dzirnavas, pirts un citas saimniecības ēkas, sēļu zemnieka sadzīve un darba rīki. Piesakoties ekskursijām, būs iespējams izmēģināt senos lauku darbus – malt, vērpt vai sacensties, staigājot ar “koka kājām”.
Parkos un pie ūdeņiem
Bet nu pie atpūtas. Iepriekšminētā Radžu ūdenskrātuve radusies, applūdinot dolomīta karjeru, tāpēc nav brīnums, ka uz vienas no astoņām saliņām atrodas trīs metrus augsts dižakmens (apkārtmērs 19,5 m). Ūdenskrātuve lepojas ar Zilo karogu – ūdens tīrības garantu, kas iegūts pēc nopietnām pārbaudēm. To ieskauj Meža parks, stādīts pirms piecdesmit gadiem, lai pasargātu Jēkabpili no dolomīta putekļiem. Te pieejama laivu un katamarānu noma, kameršļūkšanas trase (cauru gadu), veikbords, veselības takas un šķēršļu joslas, kā arī spēļu laukumi bērniem.
Pilsētas zaļo zonu papildina Kena un Strūves parki, kas nosaukti ievērojamu cilvēku vārdā. Rūpniekam Alfredam Kenam piederējusi 19. gs. neogotikas stilā celtā muiža, kurā tagad saimnieko Jēkabpils Mākslas skola. Viņa parkā stādīti tikai Latvijā sastopamie koki, no kuriem par dižkoku izaugusi Eiropas lapegle. Turpretī Strūves (pirmās brīvvalsts laikā Kroņa) parks jauno nosaukumu ieguvis, pateicoties Tartu astronomam Vilhelmam Strūvem (1793 – 1864), jo tajā atrodas viens no ģeodēzisko mērījumu punktiem, kas ierakstīts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Raunas Staburags un garšas ap to
– Rauna ir īsta Vidzemes mazpilsēta gleznainā vietā – pie nu jau vienīgā Latvijas Staburaga. Te atrodas arī vienas no lielākajām Latvijas pilsdrupām, kur ierīkots skatu tornis. No tā paveras brīnišķīgs skats uz Raunu un luterāņu baznīcu, kuras tornī, iepriekš piesakoties, iespējams arī uzkāpt. Baznīcas pirmsākumi meklējami 14. gs., bet pēdējie pārbūves darbi veikti 1937. gadā arhitekta Paula Kundziņa vadībā. Dievnama fasādē joprojām apskatāmi divi unikāli Livonijas laika ciļņi.
Gar Raunas upes krastu var izstaigāt Veselības taku, bet Raunas parkā izveidota taka ar tūrisma elementiem, un tās galā apskatāma koka ūdens caurule, kas pirms dažiem gadiem tika atrakta, rekonstruējot parku, – stāsta Raunas novada tūrisma organizatore Dita Puriņa.
Kaut gan Rauna gaida tūristus visos gadalaikos, ceļojumu šurp prātīgi būtu plānot augusta otrajā pusē, kad te sadarbībā ar Valmieras Kultūras un mākslas fondu un galeriju “Laipa” risināsies glezniecības plenērs. Tajā tapušo darbu izstāde tiks atklāta par godu Raunas vārda dienai, ko šogad svinēs 20. augustā Tanīsa kalnā (24 m) – vienā no lielākajiem Latvijas pilskalniem ar iespaidīgu nocietinājumu sistēmu, ko jau no 6. gs. pr. Kristus apdzīvoja somugri, bet vēlāk latgaļi.
Pie viena pašā Raunas centrā jāiegriežas nelielā gaumīgā veikaliņā, kur saimnieko ķiploku meitenes Sintija un Inese, kuras visus produktus gatavo no pašu izaudzētiem ķiplokiem un labprāt pastāstīs par ķiploku vēsturi, pārstrādi un izmantošanu, piemēram, tējā, zupās, veselīgos ķiploku dzērienos un pat konfektēs.
Raunā atrodas arī Ceriņu ģimenes siera ražotne, kur top dažādi sieri, sviests un makaroni. Iecienītākais produkts ir Zaļais siers, un viena no tā galvenajām sastāvdaļām – sierāboliņš – tiek audzēts pašu dārzā.
– Sierāboliņš ir viengadīgs pieclapu āboliņš ar ziliem ziediņiem. Kamēr jaunie dzinumi ir mīksti, tos novāc un kaltē ar malku kurināmā žāvētavā. Pēc tam samaļ, izsijā un pievieno olbaltumvielu masai, ko plānā kārtā saber īpaši izgatavotās koka kastēs tālākai žāvēšanai. Pievienojot sierāboliņu, rodas raksturīgā Zaļā siera garša, krāsa un smarža, – skaidro uzņēmumā.
Raunā top arī citi produkti – beramais siers “Ķiplociņš”, pikantā biezpiena uzkoda ar garšaugiem – knapsieriņi, kā arī daudzveidīgs mājas makaronu un nūdelīšu klāsts.
Beidzot garšu ekskursiju pa Raunu, jāpiemin arī SIA “Latnature”, kuras ražotnē top Latvijā vēl maz zināmās dārzeņu sausmaizītes un dārzeņu čipsi – gatavoti no vietējām selerijām, bietēm, burkāniem, sīpoliem, ķirbjiem un kalē kāpostiem.
Atpūta Salacas grīvā
No 15. līdz 17. jūlijam Salacgrīvu pārplūdinās Baltijā lielākā mūzikas festivāla “Positivus” apmeklētāji, bet tie, kuriem tīk mierīgākas izklaides, droši var doties šurp arī 13. augustā, kad tiks svinēti pilsētas svētki. Tik vēlu gan vairs nebūs iespējams notvert unikālu brīdi – Naborigama cepļa atvēršanas svētkus, kad pēc nedēļu ilgas kurināšanas te sapulcējas mākslinieki, kuri uzticējuši savus darbus apdedzināšanai aptuveni 1300 grādu temperatūrā.
Toties Mantu kambaris (Rīgas ielā 7) pārsteigs ar pagājušo gadu bagātību – padomju laika, jau pirmo modeļu, audio, video un fotoaparatūru, dažādiem žurnāliem, grāmatām, rotaļlietām, traukiem un interjera priekšmetiem. Bet varbūt nenoslinkot un aizbraukt uz Ainažu molu pie pašas Latvijas–Igaunijas robežas, kura garums ir iespaidīgs – krastā 361, līcī – 482 metri. Mola būves (sākums 1912. gadā) galvenais nolūks bijis ierīkot šaursliežu dzelzceļa atzarojumu no Ainažu stacijas līdz viļņlauzim, lai ar kuģiem atvesto preču izcelšanu krastā un tālāku pārvadāšanu padarītu ērtāku.
Apmeklējot Salacgrīvas novadu, vērts notestēt jaunos tūrisma pakalpojumu sniedzējus. Kā uzzināju vietējā tūrisma informācijas centrā, šogad sācis darboties restorāns un viesnīca “Pļavas” (Ainažos, Valdemāra ielā 121), viesu nams “Karle” (Vitrupē “Jūrasdzeņos”) un krogs “Sidrabiņi” (Tallinas šosejas 55. km). Neparasta vieta ir arī “DUDU ligzdas” – brīvdabas smēde, kas piedāvā ekskursijas, kur tiek rādīta dzelzs karsēšana ēzē, nokaitēta metāla kalšana un dažādu priekšmetu izgatavošana, bet apmeklētājiem dota iespēja pašiem izkalt naglu vai krampīti.
Rīga–Valmiera, Straupē pieturot
Dodoties no Rīgas uz Valmieru, apmēram pusceļā iznāk braukt cauri Straupei. Tur labajā pusē pie dīķa slejas Lielstraupes pils (13. gs.), kas joprojām vairāk pazīstama kā narkoloģiskā slimnīca, kur ārstējas alkoholiķi. Tā ir Latvijā vienīgā pils, kas savienota ar baznīcu, un tās logus rotā S. Vidberga un N. Cēsnieces vitrāžas. Turklāt parkā atstatu no dievnama atrodas koka zvanu tornis (1848), kura atjaunošanai savu artavu var dot ikviens baznīcas apmeklētājs.
Pils ir viena no retajiem īpašumiem Latvijā, kas kopš tās uzcelšanas ar īsiem pārtraukumiem vienas dzimtas (fon Rozenu) rokās atradusies simtiem gadu līdz pat 1939. gada baltvāciešu aizbraukšanai. Taču tagadējās barokālās formas pilij piešķīra Vidzemes ģenerālgubernators Pēteris Lasī, kurš te saimniekoja no 1723. līdz 1743. gadam. Gods un slava Rozeniem, kuri pēc īpašuma atgūšanas pieņēma arhitektoniskās izmaiņas un arī pēc pils nodedzināšanas 1905. gada revolūcijā četru gadu laikā atjaunoja to tuvu iepriekšējam izskatam arhitekta Vilhelma Bokslafa (1858 – 1945) vadībā. Pavisam no jauna tika uzcelta tikai veranda, terase un dažu gaiteņu ārsienas.
Kilometru tālāk uz Valmieras pusi Plācī regulāri notiek Straupes zaļie lauku labumu tirdziņi, kuros apkaimes mājražotāji piedāvā veselīgus produktus no saviem dārziem – gan svaigus, gan pārstrādātus, pašceptu maizi, sulas un dažādus amatniecības izstrādājumus. Nākamie tirdziņi būs 17. jūlijā, 7. un 21. augustā.
Jaunas takas uz zemes un kokos
Sajūtu parks Gaujas stāvajos krastos Valmierā šosezon piedāvā pilnībā atjaunoto Baskāju taku, grantētas pastaigu takas un ar jauniem elementiem papildinātu Gaisa taku kokos.
Ņemot vērā apmeklētāju ieteikumus, Baskāju taka saīsināta, taču papildināta ar 15 jauniem elementiem, tostarp virvju šķēršļiem, koka pīķiem un mucām. Tās sākums ir pie Jāņa Daliņa stadiona viesnīcas, kur iesildoties gaida gājiens pa oļiem, zilajām stikla lodītēm, priežu čiekuriem, keramzītu, kakao pupiņu čaumalām un baltajām smiltīm. Tālāk taka vijas gar Gaujas stāvkrastu, un, pusceļā atpūšoties, var pasēdēt atpūtas zvilnī ar skaistu skatu uz upes loku ainavu. Pastaigas noslēgumā gājējiem dota iespēja palutināt kājas siltās vanniņās ar gadalaikam atbilstošām piedevām – pumpuriem, ziediem, lapām un ogām, – stāsta Sajūtu parka pārstāvji.
Savukārt Taka kokos pagarināta par apmēram 100 metriem. Tā sākas turpat kur Baskāju taka, tikai no viesnīcas otrā stāva terases, un, vijoties 5 – 8 metrus virs zemes pa latviešu spēka zīmju krēsliem, sadzīves darba rīkiem un pirts ķipīšiem, noslēdzas Gaujas otrā krastā, veicot 187 metrus garu pārbraucienu ar trosi pāri Gaujai.
– Pirmo reizi Latvijā te tiek izmantota Šveices drošināšanas sistēma “Saferoller”, ar kuras palīdzību nav iespējams sevi patvaļīgi atāķēt no drošības troses takas apmeklējuma laikā.
Taka kokos ir atvērta katru dienu no plkst. 10 līdz 20.
Sajūtu parka darbinieki izstrādājuši arī jaunu bezmaksas skriešanas aplikāciju “VOC Trases”, kura pielāgota skriešanas un nūjošanas režīmiem. Jebkurā parka trasē, tuvojoties kādam nozīmīgam apskates objektam, telefona ekrānā parādīsies attiecīgā objekta informācija un apraksts.
Svētki, uz kuriem doties
Jēkabpils pilsētas svētki risināsies jau šajā nedēļas nogalē, solot daudzus koncertus un ātrumlaivu sacensības Daugavā. Īpašais svētku viesis būs Intars Busulis, bet noslēgumā nograndīs svētku salūts Daugavas krastā.
Bet jūlija otrajā pusē Jēkabpilī notiks Operas dienas, kurās klausītājus priecēs “Sanktpēterburgas opera” ar brīvdabas izrādi “Seviljas bārddzinis” un teātra izrādi bērniem “Mūzikas skaņas”.
10. jūlijā Jaunmoku pils svinēs savu 115 gadu jubileju, kad tradicionālos Dārza svētkus papildinās arī dažādas mazliet neierastas aktivitātes. Visas dienas garumā pilī varēs apskatīt mākslas izstādes, tostarp pils pirmā direktora Andra Vītola darbus, jūgendstila priekšmetus, pils krājuma īpašās un reti izstādītās lietas, bet pils teritorijā – antīkos velosipēdus. Dienas gaitā pils priekšā skanēs trīs stilistiski atšķirīgi koncerti.
Tukumā no 15. līdz 17. jūlijam jau piekto reizi notiks Rožu svētki, bet Ogres pilsētas svētki sekos 31. jūlijā un 1. augustā.
