Māris Antonevičs: Pašlaik par Igauniju interese ir minimāla, jo tur nekas dramatisks vairs nenotiek. Tagad labāk piesaukt Indiju 3
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmija turpinās, un it kā būtu pāragri salīdzināt un vērtēt, kurām valstīm tās pārvarēšanā veicies labāk, bet kurām ne visai.
Šī slimība ir īpaši viltīga arī ar to, ka brīdī, kad kāds lepni paceļ galvu, lai visai pasaulei izstāstītu savu “veiksmes stāstu”, pēkšņi visas “sliktās līknes” sāk strauji iet augšā un lepnību nākas slēpt pagultē.
Kuram gan to labāk zināt, ja ne mums Latvijā, salīdzinot pagājušā gada pavasara situāciju, kad valdība stāstīja gan par savu pārdomāto darbību, gan par disciplinēto un gudro sabiedrību, un šo gadu, kad viss ir slikti un viens lēmums par kafejnīcu terašu atvēršanu izsauc histērisku reakciju un politisko krīzi.
Mūsu politiķiem un ekspertiem iepriekš ļoti patika atsaukties uz, viņuprāt, pamācošo Igaunijas piemēru. Igaunija, salīdzinot ar Latviju, ilgstoši saglabāja diezgan atvērtu dzīvesveidu, bet tad situācija pasliktinājās un nācās daudz ko slēgt.
Premjers Krišjānis Kariņš pat bija ierunājies, ka vajadzētu sniegt igauņiem palīdzību, ja viņi paši nespēšot tikt galā. Tolaik pie mums bieži tika uzsvērts: “Paskatieties uz Igauniju…”, “Vai gribat kā Igaunijā…”
Mazāk ticis stāstīts par to, kas notika tālāk. Proti, Igaunijā martā gan bija ļoti daudz inficēšanās gadījumu, taču mirstības rādītāji ne brīdi tik slikti kā Latvijā.
Tāpat diezgan ātri samazinājās smagi saslimušo skaits, un arī kopējais jauno Covid-19 pozitīvo testu skaits nu jau atgriezies decembra līmenī, kamēr Latvijā tas īpaši nemainās par spīti stingrajiem ierobežojumiem pusgada garumā.
Jau aprīļa beigās Igaunijas valdība lēma no 3. maija atsākt mācības klātienē 1. līdz 4. klašu skolēniem, un arī kafejnīcu un restorānu terases tur sāka darboties vēl pirms mums.
Ja jau mūs tik ļoti bija satraukusi kaimiņvalsts situācija, tad vajadzētu cītīgi sekot un ziņot par visām sīkākajām izmaiņām, taču pašlaik par Igauniju interese ir minimāla, jo tur nekas dramatisks vairs nenotiek.
Tagad kā piemēru labāk piesaukt Indiju, ko dažs labs jau sācis darīt.
Protams, no salīdzināšanas nekur neizbēgt. Tā ir dabīga vēlme, kas vienmēr būs klātesoša kā indviduālā, tā valstiskā un arī zinātniskā līmenī. Politoloģijā ir pat atsevišķs virziens “Salīdzinošā politika” (Contemporary Politics) un atbilstoša nosaukuma akadēmiskais žurnāls.
Globālā pandēmija ir lielisks izpētes lauks daudziem gadiem, lai salīdzinātu dažādus aspektus. Kaut kādas iezīmes var pamanīt jau tagad, tāpat izvirzīt pieņēmumus.
Uzņēmējs Jānis Bergs tviterī uzdevis jautājumu: “Kā jums liekas, kādēļ vislabāk ar Covid-19 krīzes pārvaldību tiek galā tādas valstis kā Dienvidkoreja, Taivāna un Izraēla? Visas demokrātijas, starp citu.”
Piezīme par demokrātismu gan prasa papildinājumu, ka vismaz divas no minētajām (Dienvidkoreja un Taivāna) sākotnēji veidojušās kā autoritāri režīmi, kas ietekmējis sabiedrību daudzās tās izpausmēs.
Tomēr kopīgs ir kas cits – visas šīs valstis ikdienā dzīvo pastāvīgu draudu apstākļos.
Dienvidkorejai jādzīvo nepārtrauktā spriedzē, ko rada tās naidīgās attiecības ar kaimiņvalsti Ziemeļkoreju un nebūt ne ideālās attiecības ar reģiona lielvaru Ķīnu.
Taivāna – sala, kas faktiski atrodas aukstā kara attiecībās ar Ķīnu, ko papildina arī neskaidrais diplomātiskais statuss, kas vēl vairāk vairo nedrošību.
Izraēla – valsts, kas atrodas naidīgi noskaņotu arābu valstu ielenkumā un faktiski arī pretstāvē ar visu islāma pasauli, kurai ir liels daudzums karu pagātnē un viegli prognozējami konflikti arī nākotnē.
Neskatoties uz to, visas ir attīstītas un ekonomiski ļoti spēcīgas.
Tas viss vedina uz pārdomām par šo sabiedrību īpašo spēju mobilizēties un risināt uzdevumus, nevis tikai imitēt darbību.
Ja sākotnējā stratēģija izrādās nesekmīga (Izraēlas gadījumā – stingri ierobežojumi, kas tomēr nedeva rezultātu), notiek ātra pārslēgšanās uz citu stratēģiju (vakcinācija) un tās īstenošanu. Jo galvenais ir rezultāts.
