Pateica! Un kas no tā? 0
Visai interesantu risinājumu konfliktam ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli piedāvājusi Latvijas Pensionāru federācija. Tā uzskata, ka pensionārus aizvainojošos izteikumus ministre varētu kompensēt, palielinot pensijas trūcīgajiem pensionāriem. Tad tikšot atsaukts demisijas pieprasījums, būs atkal miers un draudzība līdz nākamajai “mutes palaišanai”.
Ja izdotos ieviest dzīvē, tā būtu interesanta varas un sabiedrības attiecību formula – politiķi drīkst runāt nepatīkamas un sabiedrību aizskarošas runas, bet vēlāk tas jāizpērk ar populāriem lēmumiem. Piemēram, ekonomikas ministrs varētu atļauties kādu skarbāku frāzi kompensācijā pret pievienotā nodokļa likmes samazināšanu, finanšu ministrs varētu droši teikt visu, kas uz sirds, ja vien beigās piekrīt neapliekamā minimuma paaugstināšanai. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis jau laikus varētu sagatavot sarakstu ar “bonusiņiem” un tikai tad ķerties klāt reformām.
Bet jokus pie malas, jo ministres izteikumi, lai kā tos vērtētu, nevar palikt karājamies gaisā. Jātiek skaidrībā, vai tā ir valdības pozīcija vai vienas ministres iekšējās sajūtas, kuras viņa nolēmusi izpaust ne jau sabiedriskajā medijā, bet privātam žurnālam, kā auditorija it kā nemaz nav pensionāri (tātad varbūt pat neizlasīs). Premjers Valdis Dombrovskis teikto nav īpaši komentējis, bet “Vienotības” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa vien izvairīgi bildusi: “Tas par pensijām bija neveikls izteikums.”
Atgādināšu, ka I. Viņķele kā aplamus novērtēja pensionāru uzskatus, ka viņiem ir liels darba stāžs un nomaksāti nodokļi, jo patiesībā viņi ir strādājuši citai valstij, kas atšķiras no šodienas Latvijas.
“Visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši,” secina I. Viņķele. Jau lūgta precizēt savus izteikumus, ministre atgādināja, ka pēc PSRS sabrukuma “nenāca līdzi neviens lats pie varas maiņas, nenāca līdzi neviens lats sociālajā budžetā”.
Viņķeles aizstāvji norāda, ka viņa neesot pateikusi neko nepatiesu. Visu laiku tiekot prasīts, lai politiķi runā skaidru valodu un nemelo, bet, kad kāds to dara, tad viņu uzreiz grib sist pie krusta. Tā gan ir ļoti nepilnīga argumentācija. Jā, ir vajadzīga skaidra valoda, definējot problēmu, un ilgstoša izlikšanās tikai var nodarīt lielāku ļaunumu (kā mēs to zinām, piemēram, no integrācijas politikas). Bet vienlaikus ir jāpiedāvā risinājumi.
Ja Viņķeles apgalvojums ir tik patiess, tad tas prasa arī enerģiskāku rīcību tajā virzienā, ko mēdz dēvēt par okupācijas seku apzināšanu un zaudējumu atprasīšanu no PSRS juridiskās mantinieces Krievijas. Kamēr valdība pati šajā jautājumā ir klusa un nevarīga, tikmēr nevajag gaidīt, ka pensionāri pret situāciju izturēsies ar sapratni un sāks meklēt ragaviņas, ar ko viņus varētu aizvilkt uz mežu. Skaidrs, ka Krievijā šādas prasības neviens ar sajūsmu neuzņems un gaidāma visai riebīga pretreakcija, bet tāpēc mums tagad ir ministre, kura nebaidās un spēj runāt skaidru valodu. Sūtīsim viņu, lai atrisina šo jautājumu.
