Eduards Berklavs.
Eduards Berklavs.
Foto: Aldis Jermaks

Patiesība, kas izlauzās aiz “dzelzs priekškara”. Aprit 50 gadu kopš 17 komunistu vēstules pirmās publikācijas 4

Gints Zelmenis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Lasīt citas ziņas

 

1972. gada janvārī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas mēnešraksts “Brīvība”, ko izdeva Zviedrijā dzīvojošie latviešu sociāldemokrāti, publicēja dokumentu, kas vēsturē pazīstams kā 17 komunistu vēstule un kam bija lemts kļūt par vienu no spilgtākajām tā laika PSRS okupācijas režīma liecībām Latvijā.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Vēlāk šo dokumentu publicēja, komentēja un apsprieda gan citi Rietumu trimdas latviešu laikraksti (“Latvija”, “Laiks”, “Londonas Avīze” u. c.), gan arī virkne ievērojamu un respektablu Rietumu pasaules preses izdevumu (“Dagens Nyheter” Zviedrijā, “Daily Telegraph” Lielbritānijā, “Die Welt” Vācijā u. c.). Savukārt radio “Liberty” un “Free Europe” bija pārraidījuši šā dokumenta tekstu gan vairāku PSRS tautu valodās (gruzīnu, krievu, ukraiņu u. c.), gan arī visās Austrumeiropas valodās. Visbeidzot 1972. gada februāra beigās šo dokumentu apsprieda pat ASV Kongresā.

 

Vēstule

Ja īsumā, tad šajā vēstulē bija aprakstītas Latvijas rusifikācijas un latviešu asimilēšanas praktiskās izpausmes, uzsvērta PSKP vadoņu īstenotās politikas neatbilstība vairākiem viņu pašu sludinātās “marksisma-ļeņinisma” mācības pamatprincipiem, kā arī norādīts, ka līdzīgas lietas notiek arī citās Padomju Savienības republikās. Lūk, daži citāti no šīs vēstules: “Pēc Otrā pasaules kara, nolēmuši tagad jau uz mūžīgiem laikiem nostiprināties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā, PSKP CK vadoņi uzņēma kursu uz krievu, baltkrievu un ukraiņu piespiedu nometināšanu šajā teritorijā, un latviešu, lietuviešu un igauņu (tāpat citu Padomju Savienības mazo tautu) piespiedu asimilāciju.” “Maskavas “oberkomisāri” kadru politiku republikā veidojuši un turpina veidot tā, ka visus svarīgākos posteņus un pirmām kārtām visu partijas, valsts un saimniecisko iestāžu kadru daļu vadību ieņem ienācēji krievi. Šie ļaudis izgādāja atvieglotus pierakstīšanās noteikumus pilsētās un dzīvokļu piešķiršanu iebraucējiem, izvirzīja viņus labākajos darbos.” “Kurp ved šāda politika, to skaidri rāda bijušās Karēlijas PSR liktenis. Viņas vairs nav. Viņu likvidēja tāpēc, ka vietējie iedzīvotāji sastādīja mazāk nekā pusi no visa iedzīvotāju skaita. Tagad Karēlija ir Krievijas federatīvās republikas sastāvdaļa.” “Tas, ko pie mums oficiāli runā un rak­sta, ir tikai izkārtne, tendencioza faktu sagrozīšana un meli, [..] visas partijas konferences, sanāksmes un kongresi ir tikai iepriekš rūpīgi sagatavotas izrādes. Tās sasauc tikai tāpēc, lai radītu šķitumu par demokrātiju partijas iekšienē un tām ir jāatbalso teiktais “no augšas”.” Šādā garā bija ieturēta visa 17 komunistu vēstule.

Vēstules parādīšanās bija tik negaidīta PSRS varas iestādēm, ka, “paķerts uz izbrīnu”, PSRS diplomāts Valerians Ņesterovs bija pat atzinis: vēstulē minēti “pareizi fakti, bet interpretācija ir nepareiza”. Lai arī padomijas varas iestādes vēlāk centās ko labot, taču bija par vēlu. 17 komunistu vēstule no Latvijas bija guvusi necerētu publicitāti un kontr­propagandas pasākumi, tostarp raksti Latvijas PSR laikrakstos, vairs nespēja mazināt tās iespaidu.

 

Vēstules pirmsākumi

17 komunistu vēstules pirmsākumi meklējami vēl 50. gados, kad Latvijā vir­kni vadošo kompartijas un valsts iestāžu amatu ieņēma cilvēki, kurus vēlāk nodēvēja par “nacionālkomunistiem” – LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks un LKP CK loceklis Eduards Berklavs, LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš, Latvijas Arodbiedrību centrālās padomes priekšsēdētājs Indriķis Pinksis, laikraksta “Cīņa” redaktors Pāvils Pizāns un citi. Laikā, kad viņi atradās savos amatos, notika mēģinājumi ierobežot krievu un citu PSRS tautu pārstāvju masveida iebraukšanu uz dzīvi Latvijā, savukārt jau iebraukušajiem uzlikts par pienākumu divu gadu laikā iemācīties latviešu valodu. Par šiem “grēkiem” 1959. gada jūlijā LKP CK plēnumā Berklavu un pārējos viņa domubiedrus apsūdzēja “buržuāziskā nacionālismā” un 50.– 60. gadu mijā atstādināja no amatiem. Jaunie Latvijas PSR vadītāji ar Arvīdu Pelši un vēlāk Augustu Vosu priekšgalā uzsāka plašu cīņu pret šo “buržuāzisko nacionālismu”, kuras dēļ 80.–90. gadu mijā latvieši Latvijā gandrīz jau bija kļuvuši par nacionālo minoritāti.

Savukārt Eduardu Berklavu, kuru visā šajā “buržuāzisko nacionālistu” kompānijā pasludināja par galveno grēk­āzi, ne tikai noņēma no visiem amatiem Latvijā, bet uz astoņiem gadiem nosūtīja darbā uz Vladimiras apgabalu Krievijā, kur viņš strādāja par neliela kino kantora vadītāju, bet vēlāk – vietējā traktoru rūpnīcā. 1968. gadā viņam atļāva atgriezties Latvijā. Neskatoties uz vairākkārtīgām prasībām, Berklavs ne tikai neatteicās no saviem “kļūdainajiem” uzskatiem, bet paklusām sāka meklēt iespējas par stāvokli Latvijā informēt cilvēkus ārzemēs.

Lai arī pēc viņa paša teiktā, nekādai komunisma “gaišajai nākotnei” viņš tobrīd vairs neticēja, tomēr formāli no partijas Berklavs vēl nebija izslēgts. Zināmā mērā tieši šis apstāklis veicināja 17 komunistu vēstules plašo publicitāti, jo deva uzskatāmu liecību par to, ka pat pašā PSKP ir cilvēki, kam ir nopietni iebildumi pret partijas un PSRS vadības politiku.

 

Autors un atbalstītāji

PSKP CK Propagandas nodaļas vadītāja vietnieka A. Jakovļeva 1972. gada 4. februāra informācija LKP CK pirmajam sekretāram A. Vosam par “Dagens Nyheter” publicēto vēstuli no Latvijas.
Attēls no Latvijas nacionālā arhīva

Pēc atgriešanās Latvijā Eduards Berklavs redzēja, ka cittautiešu ieplūdināšana republikā bija tikai pieaugusi. Kaut kā mainīt šo situāciju izskatījās gandrīz bezcerīgi. Apspriežoties ar vairākiem domubiedriem, radās ideja vērsties pie citu valstu kompartijām, lai izskaidrotu tām situāciju Latvijā. Aprēķins bija samērā vienkāršs – vērsties pie tām kompartijām, kas jau agrāk bija izteikušas kritiku par PSRS vadības rīcību, un cerēt, ka tās pievērsīs uzmanību vēstulē minētajām problēmām. Praktiski vēstules rakstīšanu uzņēmās pats Berklavs, taču pirms tam viņš bija savācis ap sevi nelielu domubiedru pulciņu, kuru viedoklis par notiekošo Latvijā bija līdzīgs.

Daļa no Berklava tā laika domubiedriem bija viņa kolēģi Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā, kur viņam atļāva strādāt pēc atgriešanās no Vladimiras. Vēl bija vairāki Latvijas kompartijas vec­biedri, kas savulaik arī bija ieņēmuši nozīmīgus amatus. Zīmīgi, ka šie cilvēki 1940. gadā bija pilnībā atbalstījuši Latvijas okupāciju, uzskatījuši to par atbrīvošanu, bet vēlāk, jau ilgstoši dzīvojot Padomju Savienībā, bija sākuši saprast – jaunības aizrautībā izsapņotajiem ideāliem par taisnības, vienlīdzības un tautu draudzības zemi nav nekā kopīga ar PSRS notiekošo. Taču autora un atbalstītāju vārdi plašākai publikai ilgu laiku palika nezināmi. Tobrīd, 1972. gadā, kad parādījās vēstules publikācijas, presē bija tik vien minēts, ka vēstuli gatavojuši 17 komunisti.

Tiem laikiem tas bija likumsakarīgi. Gan autors, gan viņa domubiedri ļoti labi apzinājās: ja viņu vārdi kļūs zināmi, tas neizbēgami izsauks PSRS varas iestāžu represijas. Tobrīd viņi jau pārāk labi pazina savus partijas biedrus un Kremļa saimniekus, lai lolotu ilūzijas par ko citu.

Starp citu, šo trūkumu, ka vēstules autoru vārdi nav izpausti, nekavējoties izmantoja Padomju Savienības propagandisti. Tā kā 17 komunistu vēstule bija guvusi pārāk plašu publicitāti Rietumos un to vairs nevarēja ignorēt kā nenozīmīgu sīkumu, vairāki Latvijas PSR laikraksti (“Cīņa”, “Padomju Jaunatne” u. c.) pasludināja 17 komunistu vēstuli par viltojumu, kas radies ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes paspārnē un, tā kā vēstules pirmpublicējums bija Zviedrijas latviešu sociāldemokrātu laikrakstā, tad tās autorību galu galā piedēvēja Bruno Kalniņam ar Uldi Ģērmani kā viņa iespējamo kompanjonu.

Arī Rietumos bija cilvēki, kas apšaubīja 17 komunistu vēstules autentiskumu. Kāds krievu emigrants to pat bija uzskatījis par “čekas viltojumu”. Galu galā, lai likvidētu visas šaubas, vēstules pirmā lapa tika nodota speciālai laboratorijas izpētei, kas pārbaudīja, vai tās papīrs tiešām ir ražots Padomju Savienībā un vai iespējams konstatēt vēl kādas specifiskas pazīmes. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ vēstules oriģinālam, kurš šobrīd glabājas Latvijas Okupācijas muzejā, pirmās lapas vietā ir tās kopija.

Tiesa gan, no zināmām pretrunām ziņās par vēstules atbalstītājiem nav varējis izvairīties arī tās īstais autors Eduards Berklavs. Pēc viņa paša teiktā, pirms vēstules sūtīšanas uz Rietumiem viņš bija saņēmis apliecinājumu no vēl 16 cilvēkiem, ka viņi visam vēstulē rakstītajam piekrīt. Šie cilvēki bijuši Emma Ērenštreite, Jānis Kacens, Jānis Galdiņš, Arnolds Zandmanis, Valentīna Broka, Jānis Gustsons, Ella Ankupe, Pēteris Sadovskis, Elvīra Zēberga, Rasma Siliņa, Pāvels Pizāns, Zālamans Jofe, Fricis Jānis Sadovskis, Pēteris Plēsums, Olga Vāvere un Faivišs Frīdmans.

Lai arī vairums šo cilvēku vārdu šodien plašākai sabiedrībai diez vai būs zināmi, tomēr vairākiem no viņiem bija pat visai liktenīga loma Latvijas vēsturē. Piemēram, Pēteris Plēsums, Jānis Gustsons un Faivišs Frīdmans bija vieni no 1940. gada “Tautas Saeimas” vēlēšanu organizatoriem, viņi paši arī kļuva par šīs “Tautas Saeimas” deputātiem, balsoja par padomju varas nodibināšanu Latvijā un vēlākajos gados ieņēma augstus amatus LPSR varas institūcijās. Turklāt Plēsums bija arī tās delegācijas sastāvā, kas 1940. gada augustā Maskavā lūdza Latviju “uzņemt” Padomju Savienībā. Un viņš ir arī tas, kura piekrišanu 17 komunistu vēstules saturam var apšaubīt. Pēc Berklava teiktā, vēstule bijusi gatava 1969. gadā, taču Pēteris Plēsums nomira jau 1968. gada 12. decembrī. Nevar, protams, izslēgt, ka Berklavs ar Plēsumu bija tikušies neilgi pēc Berklava atgriešanās no Vladimiras un tad arī apsprieduši vēstulē minētos jautājumus. Lai nu kā, ar Plēsumu saistītās šaubas nemazina vēstules nozīmi un tās ietekmi uz Rietumu sabiedrisko domu.

 

Ceļš uz Rietumiem

Rīgas pilsētas Oktobra rajona komitejas biroja 1973. g. 24. maija lēmums par Berklava izslēgšanu no partijas.
Attēls no Latvijas nacionālā arhīva

Lielākā problēma, kas radās pēc 17 komunistu vēstules uzrakstīšanas, bija jautājums – kā dabūt vēstuli cauri “dzelzs priekškaram”. Šādu iespēju nācās gaidīt apmēram divus gadus.

Tolaik dabūt kaut ko pāri robežai tā, lai par to neuzzinātu modrie orgāni, nebija vienkārši. 17 komunistu vēstules izvešana uz Rietumiem bija vesela detektīva cienīgs pasākums. Sākotnējā ideja par vēstules aizvešanu uz Maskavu un tad mēģinājumiem to iedabūt kādas rietumvalsts vēstniecībā tika atmesta. Ārzemju vēstniecības Maskavā tika stingri uzraudzītas, tādēļ vēstules vedējs ļoti riskēja tikt savākts pie pašas vēstniecības durvīm. Nācās domāt ko citu.

Nākamais variants – lūgt vēstuli aizvest uz Rietumiem kādam ārzemju latvietim, kas apmeklējis Latviju. Teorijā vienkārši, taču praksē bija divas jaunas problēmas. Pirmkārt, kuram ārzemniekam uzticēties un kurš to neuztvers kā VDK provokāciju? Otrkārt, kā vēstuli noslēpt tā, lai to uz robežas neatrastu PSRS muitnieki un nesagādātu problēmas pašam vedējam?

Atrisinājums pienāca 1971. gada augustā, kad Latvijā pie saviem radiem viesojās ASV dzīvojošais latvietis Arturs Pormalis. Berklavs vēstuli bija nodevis savam kolēģim Jānim Galdiņam un tas Sporta pilī kādas hokeja spēles laikā avīzē ietīto vēstuli pūlī bija Pormalim no aizmugures pabāzis zem rokas. Tā kā Pormalis vēl kādu laiku uzturējās Latvijā, drošības nolūkā viņš saņemto vēstuli pa šo laiku viesnīcā noslēpa radioaparātā. Savukārt, kad Pormalim pienāca laiks atgriezties ASV, viņš dokumentu kopā ar avīzēm izmantoja kā rožu pušķa ietinamo un tā, nemodinot padomju muitnieku aizdomas, vēstuli nogādāja pāri robežai. Konspirācija bija tik liela, ka pats Berklavs līdz pat 1989.  gadam Pormali nepazina un nezināja, kas izvedis viņa rakstīto dokumentu.

 

Vainīgā meklēšana

LPSR VDK 5. daļas priekšnieka S. Zukula ziņojums LPSR prokuratūrai par “brīdinājuma” izteikšanu E. Berklavam 1974. g. 24. decembrī.
Attēls no Latvijas nacionālā arhīva

17 komunistu vēstules izraisītā starptautiskā rezonanse, protams, ļoti nepatika Maskavai un arī vietējai kompartijas priekšniecībai. Lai arī oficiāli PSRS amatpersonas vēstuli pasludināja par viltojumu, tomēr, kā jau tādos gadījumos padomijā bija pierasts, vajadzēja atrast vainīgo. Turklāt situācija partijas priekšniecībai bija ļoti nepatīkama arī no tāda viedokļa, ka 17 komunistu vēstule bija tiešā pretrunā ar PSRS propagandas sludināto tautas un partijas vienotību. Kāda gan tur vienotība, ja pat pašā partijā, kā izrādās, nekādas vienotības nav?

To, ka vēstulei ir kaut kāds sakars ar Berklavu, noprast nebija grūti – galu galā par 17 komunistu vēstulē minētajām nebūšanām Berklavs tādā vai citādā veidā bija runājis dažādās kompartijas instancēs jau agrāk. Čekisti pat bija piespieduši liecināt trīs Rīgas kinostudijas darbiniekus par to, ka Berklavs viņiem esot devis lasīt vēstuli vēl pirms tās sūtīšanas uz ārzemēm. Tomēr kaut kādu apsvērumu dēļ vietējā priekšniecība izlēma aprobežoties ar salīdzinoši nelielu sodu. Lai Berklavs turpmāk nevarētu neko rakstīt kompartijas vārdā, 1973. gada maijā viņu izslēdza no partijas. Savukārt pusotru gadu vēlāk, 1974. gada Ziemassvētkos, savu “dāvanu” viņam pasniedza Valsts drošības komiteja: izteica brīdinājumu par “ideoloģiski kaitīgu darbību”.

 

Nobeigumam

SAISTĪTIE RAKSTI

17 komunistu vēstules publiskais spēks un iemesls, kādēļ tā izraisīja tik plašu rezonansi, bija divos apstākļos. Pirmkārt, šajā vēstulē neizskaistinātā veidā, bez ierastajiem propagandas štampiem bija aprakstīts “tautu draudzības” un “internacionālisma” reālais stāvoklis Latvijā. Otrkārt, tās autori bija nevis kādi plašākai publikai nezināmi politieslodzītie vai vienkārši nemiera cēlāji, bet gan Komunistiskās partijas biedri, t. i., cilvēki, kuriem teorētiski saskaņā ar “partijas disciplīnu” vajadzēja atbalstīt visu Latvijā notiekošo, taču tas šajā gadījumā izteica tieši pretēju viedokli.

Starp citu, ārvalstu kompartijas, pie kurām apelēja šie 17 Latvijas komunisti, tā arī nespēja jeb, precīzāk sakot, nevēlējās kaut cik nopietni reaģēt uz 17 komunistu vēstuli. Vēstules beigās bija pausts aicinājums boikotēt PSKP vadoņus. Realitātē nekas tamlīdzīgs tā arī nenotika. Un tas bija tikai likumsakarīgi. 90. gados atslepenotie un publicētie PSKP CK dokumenti uzskatāmi parādīja, ka līdz pat PSRS pastāvēšanas beigām rietumvalstu Komunistiskās partijas krietnu daļu sava finansējuma saņēma no Maskavas. Kāds gan tur boikots…

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Gaidāms ļoti liels finansiālais šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
Lasīt citas ziņas
Ukrainas ministrs un “Azovstaļ” īpašnieki aicina Latvijas valdību atbalstīt DLRR
“300 000 Latvijas iedzīvotāju prezidents ir Putins,” atklāj bijušais ministrs
Trešdiena gaidāma saulaina
Nosauc ceļu posmus, pa kuriem no 20.maija varēs braukt ar 110 km/h ātrumu
Ko mēs zinām par miegaino narkolepsijas rēgu
16:18
Risinājumi īslaicīgu sāpju mazināšanai mājas apstākļos
16:04
“Mums jāsaņem garantijas.” Turcija izvirza prasības sakarā ar NATO paplašināšanu
16:04
“Tas nekas, ka Latvija NATO, te ir daudzi, kuri Putina tankus sagaidītu ar sajūsmu,” uzskata krievu miljonārs Čičvarkins
Aigars Rostovskis: Ja pretenziju pret Vitenbergu nav, tad lai viņš strādā
VIDEO. Vai vasara vispār būs? Bricis par laikapstākļiem maijā un jūnijā
Maiznieki paredz, ka rudenī maizes cenas var nākties mainīt gandrīz katru nedēļu. Cik maksās maize?
Rietumu avoti: Putins karā iesaistīts pulkveža vai brigādes ģenerāļa līmenī
FOTO. “Tērps pa tiešo no Maskavas pasūtīts?”: Jolantas Gulbes-Paškevicas apģērbs soctīklos izraisa “vētru”
Šlesers un Gobzems apgalvo, ka viņu partijas 14.Saeimas vēlēšanās startēs atsevišķi
Gaidāms ļoti liels finansiālais šoks, miljoniem cilvēku kļūs nabadzīgāki – brīdina Anglijas Bankas vadītājs
Kariņš jau pieņēmis Golubevas demisiju
Apinis: Kariņ, ļauj Pavļutam turpināt Golubevas darbu, paņems vēl Juhņēviču līdz, lai vada dzeloņdrāšu iepirkuma biroju
No Mariupoles rūpnīcas “Azovstaļ” evakuēti 264 Ukrainas karavīri
“Ruka kungs šobrīd ir vairāk nobažījies par savu vietu,” Kreituse komentē šī brīža “politisko vētru” pēc 9. maija
Kļuvis zināms, kāda slimība aprāva leģendāra latviešu aktiera Pētera Liepiņa dzīvi
VIDEO. “Viņiem jāsaprot, ka šausmīgā Krievija ir blakus!”: TV kanālā “Pervij kanal” izteikti draudi Latvijas politiķiem
Noziegums, ko palīdzēja atklāt bērni, noziedzniekam rezultējas 15 gadu cietumsodā
Iznākusi jauna “Kurbads. Latviju varoņstāsts” grāmata: ilustrācijas tapušas, iedvesmojoties no komiksiem un videospēlēm
Pēc rietumvalstu sankciju noteikšanas Krievija samazina automobiļu ražošanas drošības standartus
Sēj salātus, stāda zemenes un vasaras puķes. Kas darāms dārzā no 17. līdz 23.maijam?
Cepeškrāsnī ceptas sēnes ar sieru
Austrija neplāno pievienoties NATO
Herberts, Dailis, Umberts – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Nedēļas sākums var būt ļoti emocionāls un sāpīgs. Horoskopi no 16. līdz 22. maijam
Latvijas mednieki apvienojas, lai atbalstītu Latviju un Ukrainu
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni