Patrioti jāaudzina arī rakstniekiem 0
Rakstnieku izvirzītās pretenzijas un prasības kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei pievērsušas uzmanību šodienas literātu devumam mūsu jaunās paaudzes patriotiskā audzināšanā. Tieši patriotiskā audzināšana atjaunotā Latvijas valstī ir ievērojama atpalicība.
Nacionālās jaunatnes organizācijas skauti, gaidas, mazpulki nesaņem tik vajadzīgo valsts atbalstu un ir skaitliski nelielas, ievērojami atpaliekot no pirmskara Latvijā lielām jaunatnes organizācijām. Par patriotiem mūsu pirmskara paaudze auga ne tikai skolās, ģimenēs, radioraidījumos, bet arī daudzu populāru rakstnieku darbos. Jaunā paaudze jūsmoja par Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, Edvarta Virzas “Straumēniem”, Andreja Pumpura “Lāčplēsi”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, Valda Zālīša “Staburaga bērniem”, Viļa Plūdoņa, Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes darbiem, Leonīda Breikša nacionālām dziesmām, Elzas Stērstes, Veronikas Strēlertes u. c. rindām. Šajos darbos lasījām par mūsu valsts dibināšanu, varonīgo brīvības cīnītāju kaujām, par Latvijas valsts straujo izaugsmi, priecājāmies, ka esam saimnieki savā dzimtajā zemē. Toreizējā jaunā paaudze nezaudēja ticību Latvijas nākotnei, prata pārdzīvot padomju okupāciju, Otro pasaules karu, deportācijas, represijas.
Tādēļ jāaicina mūsu rakstnieki pievērst uzmanību tieši latviskām patriotiskām tēmām. Grāmatu veikalos sastopami daudzu ārzemju autoru tulkojumi. Tur ieguldīts darbs, līdzekļi. Šodienas situācija mūsu valstī vairāk prasa padomāt par patriotisma audzināšanu. Jaunā paaudze ar lielu interesi lasīs stāstus, pat romānus par patiesas vēstures tēmām. Aizraujoši būtu lasīt, kā tapa Brīvības piemineklis, Brāļu kapi, piemineklis Rīgas aizstāvjiem Sudrabkalniņā. Tie bija K. Zāles ievērojamākie darbi. Daudz interesanta un pamācoša cittautiešiem bija baltvāciešu aizbraukšana no Latvijas 1939. gadā, kad viņi, pēdējā kuģī atstājot Latviju, asarām acīs dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, parādot godu zemei, kurā viņi dzīvojuši. Vai var klusēt par Latgales Dziesmu svētkiem 1940. gada 16. jūnijā Daugavpilī, kur kori, zinot, ka pie robežām jau stāv krievu tanki un sarkanarmieši, trīs reizes dziedāja valsts himnu. Vai Baigais gads ar arestiem, nāvessodiem, 14. jūnija deportācijām nav lieliska tēma? Vai nacionālās pretošanās kustība ar skolēnu un studentu arestiem un bojāeju jau aizmirsta? Otrais pasaules karš ar latviešu brīvprātīgo iesaistīšanos cīņā pret boļševikiem, sekojošo mobilizāciju un iedzīvotāju bēgšanu no padomju otrās okupācijas, cīņām un piedzīvojumiem Kurzemē, ģimeņu locekļu šķiršanos uz mūžu, dzimto lauku sētu atstāšanu, traģēdijām un upuriem neprasa uzmanību?
Par politiskām represijām izsūtījumos un gulagos lasīti un dzirdēti daudzi atmiņu stāsti. Taču šis joprojām neaizmirstamais genocīds pret latviešu tautu prasīt prasās atspoguļojams stāstos un romānos. Arī atbrīvoto atgriešanās no izsūtījuma un gulagiem Latvijā ir pārdzīvojumu un traģēdiju pilna.
Rakstniekiem jāatgādina, ka dzīvi vēl ir pirmskara Latvijā dzīvojošie padomju varas represētie, to tālo dienu cietušie, notikumu līdzdalībnieki un aculiecinieki, kuru atmiņas palīdzētu autoriem. Žēl, ka aizsaulē jau visi strēlnieki, kuru atmiņas nepilnīgi uzklausītas.
Cerēsim, ka rakstnieki izpratīs rakstīto vārdu īpatsvaru. Tas būs viņu ieguldījums – atdeve latviešu tautai. Šodien ikvienam, kurš gaida valsts palīdzību un atbalstu, jāatbild uz jautājumu: “Ko es esmu devis Latvijai un latviešu tautai?” Mūsu jaunatnes patriotiskā audzināšana un palīdzība tās īstenošanā lai spārno mūsu rakstniekus šajā darbā! Tev mūžam dzīvot, Latvija!
