Pēteris Apinis: Latvijā no Covid–19 nomirs 200 cilvēku gadā. Iespēja nomirt no insulta ir 10 reižu lielāka
127
1980. gads – atmiņas par sifilisa epidēmiju Maskavas olimpiādes gaidu gaisotnē
Pirms četrdesmit gadiem, tālajā 1980. gadā Rīgas Medicīnas institūtā dermatoloģijas un veneroloģijas ciklu man vadīja burvīga profesore Dzidra Branta. Venēriskās slimības braucām mācīties uz Ādu un venērisko slimību dispansera slēgto nodaļu Maskavas ielā, ko tautā mīļi dēvēja par triperbāru vai pitomņiku.
1980. gadā Latvijā plosījās sifilisa epidēmija.
Ja atmiņā neviļ – bija vairāk par desmit tūkstošiem atpazītu saslimšanas gadījumu, bet pēc dažādām aplēsēm vēl tikpat daudz ārstējās nelegāli ar bicilīnu pie ārstiem, feldšeriem un medicīnas institūta studentiem.
Latvijas epidemiologi sifilisa slimnieka kontaktiem izsekoja ar tādu pašu entuziasmu kā šodien Covid–19 pacientiem.
Profesore Branta kabinetā citu aiz cita iesauca pacientus, un studentiem tad bija jāievāc anamnēze, jānoskaidro epidemioloģiskā anamnēze, bet pēc tam ar profesori jāpārrunā diagnostika un ārstēšana.
Ienāca kāds brāļu tautas dēls, jūras arājs, kuram uz krāniņa bija liels šankrs (pēc izskata – ovāla vāts), ko tad nu profesore lokāli apstrādāja. Vīrs stāstīja, ka Rīgā bija iepazinies ar Vaļu, Allu un Taņu, bet kur šobrīd šīs meitenes atrodamas, viņam nebija ne jausmas.
Viņš bija nonācis 1. slimnīcas nodaļā, aizmucis no tās, jo kuģim bija jādodas reisā. No reliņiem nocelts, tādēļ tagad viņš atradās slēgta tipa ārstniecības iestādē, bet viņa kuģis tālu jūrā. Jāteic, ka tik lielu cieto šankru pa visu krāniņa galviņu, vairs nekad redzējis neesmu.
Nodarbībā profesore Branta stāstīja arī par terciāro sifilisu, kas bija aizvedis kapā Vladimiru Iļjiču Ļeņinu, pieklājības pēc nesaucot viņu vārdā, tēva vārdā vai partijas dotā uzvārdā, bet apzīmējot ar nosaukumu „kāds valstsvīrs”. Kā izrādījās, jau 20. gadsimta divdesmitajos gados epidemiologi Pēterburgā bijuši uzdevumu augstumos, un noskaidrojuši arī biedra Ļeņina kontaktus.
Manas grupas biedrenes šausminājās, un sifiliss likās tik ļoti baisa slimība. Un tad pēkšņi profesore pateica ko tādu, kas man uz mūžu palicis atmiņā.
Nevaru citēt precīzi, bet jēga bija – ko viņa pati labāk vēlētos: sifilisu vai vēzi? Protams, sifilisu, jo to gandrīz vienmēr var izārstēt.
Bet sifilisu vai tuberkulozi? Protams, sifilisu, jo tas ir relatīvi ātri izārstējams.
2020. gads – pandēmijas realitāte
Ja man šodien būtu jāizvēlas –ko es labprātāk pārslimotu –vēzi vai Covid–19, es protams izvēlētos Covid–19. Ja būtu jāizvēlas slimot ar insultu vai Covid–19, tad atkal atbilde būtu Covid–19. Ar tuberkulozi vai Covid–19? Protams, ka ar Covid–19.
Manā vērtību skalā nav jautājuma : vai es pārslimošu Covid–19? Mani interesē jautājums – kad es pārslimošu Covid–19?
Šķiet, ka „ganāmpulka imunitāte” mūsdienās nozīmē 2/3 zemeslodes iedzīvotāju, kas būs pārslimojuši, bezsimptomātiski inficējušies vai vakcinēti pret slimību, kas tīri teorētiski nozīmē, ka 1.3 miljoniem Latvijas iedzīvotāju šā vai citādi jāizstrādā antivielas pret SARS-CoV-2.
Latvija nav izolēta sala. Katra valsts vīrusu ierobežo tik atšķirīgi, ka neko nedotu pat komandantstunda, robežsardze uz pagastu robežām, un pat visu iedzīvotāju ietērpšana skafandros.
Jau šobrīd kaimiņos Lietuvā vīrusa pārnese ir ārpus kontroles, un es nevēlos komentēt informāciju par vīrusa ierobežošanu Indijā, Bangladešā vai Ziemeļāfrikā. Diemžēl ar Covid–19 nāksies sadzīvot ilgtermiņā, ar epidemioloģiskiem pasākumiem to neiznīdēt, un visi paziņojumi par izšķirošo kauju ar vīrusu ir tukša retorika.
Es pats vēlētos Covid–19 pārslimot iespējami vēlāk, jo vīruss ar katru brīdi kļūst „vājāks”, izraisa vieglāku slimību un proporcionāli retāk izraisa nāvi. Ārsti ar katru dienu vai nedēļu daudz labāk pārvalda slimību, veiksmīgāk ārstē Covid–19 pneimoniju un ARDS. Vīrusa pneimonijas ārstēšana lielākoties nenozīmē antivirālu preparātu ordinēšanu, bet gan precīzu simptomātisku terapiju, cilvēka dabisko funkciju un vielmaiņas nodrošināšanu.
Un tādēļ es ievēroju 2 metru distanci, pārmēru bieži mazgāju rokas un cenšos lieki laiku nepavadīt telpās ar citiem cilvēkiem. Un iesaku to darīt katram.
Pasaule ir iekārtota tā, ka katrs piedzimst un katrs nomirst. Cilvēka mērķis ir nodzīvot iespējami ilgu, pilnvērtīgu un kvalitatīvu dzīvi. Valsts mērķis ir salīdzinoši ilgi cilvēku paredzamie dzīves gadi un dzīves kvalitāte.
Piemēram, ja man būtu jāatbild par Latvijas iedzīvotāju veselību valsts mērogā, es pirmkārt stādītu mērķi – tuvoties Ziemeļvalstu iedzīvotāju dzīvildzei, jo šobrīd Latvijas vīrieši dzīvo vismaz desmit gadus īsāku mūžu par skandināviem, bet Latvijas sievietes– vismaz 5 gadus īsāku mūžu.
Valstij Veselības ministrijas personā būtu jāanalizē – kāpēc tā atšķirība tik liela, un amatpersonas pamanītu, ka katru dienu Latvijā vismaz 40 cilvēku mirst ar sirds un asinsvadu slimībām, bet gandrīz 20 – ar vēzi. Un valstij vajadzētu turēt rūpi par vēža un sirds slimību profilaksi un ārstēšanu.
Ja mēs zinām, ka katru gadu Latvijā no vēža mirst aptuveni 6000 cilvēku, ja mēs zinām galvenos vēzi veicinošos faktorus – smēķēšanu, mazkustīgu dzīves veidu, piesārņojumu utt., ja mēs zinām, ka relatīvi nelieli līdzekļi, kas ieguldīti skrīningā, ļauj vēzi diagnosticēt savlaicīgi un veiksmīgi ārstēt, tad kāpēc mūsu valsts neko nedara šīs mirstības samazināšanā?
Smēķēšana tiek veicināta, kompensējamiem medikamentiem nauda budžetā papildus izdalīta netiek, bet kompensācija Latvijā ir daudzkārt mazāka nekā citās Eiropas valstīs (par skrīningu rakstīšu citreiz).
Nerunāsim par to, ka valsts vara visdažādākajos veidos pretojas bērnu un tautas sporta attīstībai, kas ir pamatu pamats veselīgiem dzīves gadiem.
Visvairāk Veselības ministrijai būtu jādomā par sirds un asinsvadu slimnieku savlaicīgu un regulāru izmeklēšanu, par modernu, agrīnu ārstēšanu, jo sirds un asinsvadu slimības paņem lielāko daļu no pāragri mirušajiem. Vai mūsu valsts vara izrāda jel kādu interesi par mūža pagarināšanu hroniskiem sirds asinsvadu slimniekiem?
Minēšu vienu mūsdienās globāli saprotamu stāstu – katram padzīvojušam vīrietim ar mirdzaritmiju anamnēzē (50% vīriešu vecuma grupā 60+) vajadzētu pastāvīgi saņemt zāles, kas neļauj sirds austiņā veidoties trombiem, un neļauj nonākt šiem trombiem smadzenēs, izraisot insultu. Latvijā to praktiski nedara, mūsu Veselības ministrija izvēlas 2000 nāves gadījumus gadā no insulta.
Un šeit es jums katram lūdzu piedomāt – pašā ļaunākajā gadījumā Latvijā no Covid–19 vai ar Covid–19 nomirs 200 cilvēku gadā. Iespēja nomirt no insulta ir 10 reižu lielāka (un iespēja palikt invalīdam no insulta ir simtkārt lielāka).
Kāpēc mūsu valdība un Veselības ministrija pat ne ar pušplēstu vārdu šajā pandēmijas laikā nepiemin insultu?
No vīrusa SARS-CoV-2 nav jābaidās, no tā ir jāizvairās
Vīruss SARS-CoV-2 ir realitāte. Gluži tāpat kā 300 vīrusu, kas apdzīvo katru cilvēku, par kuriem mēs zinām vairāk vai mazāk. Katrā ziņā C-hepatīta, HIV un vairāki iespējami gripas vīrusi, manuprāt, ir daudz baisāki.
Mans mērķis nav noliegt SARS-CoV-2. Šis vīruss galvenokārt ir bīstams hroniskiem multimorbīdiem (vairāk par 2 slimībām vienlaikus) pacientiem. Šim vīrusam var būt komplikācijas, tas var atstāt tādas sekas kā nogurumu, nespēku, galvassāpes, nieru mazspēju, elpošanas mazspēju, bet īpaši atstāt iespaidu uz sirdi un asinsvadiem.
Tomēr visiem tiem, kas šobrīd vicina šo paliekošo komplikāciju karogu, vēlos kautri paskaidrot, ka gripai un citu elpceļu vīrusu infekcijām mēdz būt līdzīgas komplikācijas.
Viss ir salīdzināšanā un spējā saprast skaitļus. Piemēram, literatūrā var atrast dažus aprakstītus gadījumus, kad Covid–19 ir diagnosticēta atkārtoti, ka inficēšanās ir notikusi atkārtoti. Bet tie ir daži gadījumi uz šobrīd diagnosticētiem 46,367,626 Covid–19 gadījumu un 1,199,729 nāves gadījumu (1. novembrī rīta pusē).
Tieši tāpat – pasaulē ir bērnu saslimšanas un pat nāves gadījumi, bet to skaits pret šiem 46 miljoniem ir neticami mazs. Bērni mirst no daudzām citām slimībām – 2019. gadā globāli miruši 5,2 miljoni bērnu vecumā līdz 5 gadiem, un šīs daudzās slimības būtu jāārstē un par tām jāsatraucas.
Latvijas valdības lēmumi fanfaru skaņās
Tas, ka Latvijas valdība enerģiski rīkojās gada sākumā, ir apsveicami un uzteicami. Lieta tāda, ka informācijas jūklis bija pārlieku liels, zināšanas par Covid–19 pārmēru mazas, bet visa pasaule juka prātā.
Šādā brīdī iet pret straumi bija liela uzdrošināšanās, pieņemt lēmumus par vadītu un kontrolētu saslimstību bez ekonomiskas lejupslīdes bija pa spēkam tikai dažām valstīm ar stiprām medicīnas tradīcijām un līderu medicīnas zināšanām.
Tas, kas notiek šobrīd, ir vērtējams citādi. Visi lēmumi Covid–19 ierobežošanā ir jāskata salīdzinājumā. Ja valdība ierobežo iedzīvotāju iespējas sportot (celt imunitāti), bet neliedz viņiem pulcēties krogā, bārā vai klubā, tad tas ir muļķīgs un nepamatots lēmums.
Ja slēgta tiek sporta zāle, bet plaši atvērti lielveikali, tad tas ir lobisms.
Ja neļauj skriet maratonu Rīgā, bet jūsmo par demonstrāciju Minskā, tad tā ir absurda politika.
Manuprāt, ierobežojumus cilvēku skaitam ārpus telpām, nosaka tikai un vienīgi valdības bailes no tautas manifestācijām, no pretbudžeta piketiem, no Gobzema partijas dibināšanas. Vienmēr jau jāatstāj arī pieģiedamā formā tāds fenomens kā kolektīvs stulbums, kad vienkārši gribas vēl un vēl parādīt varu un piegriezt skrūves.
Pēdējās dienās esmu daudz lasījis par masku lietošanas pozitīvo nozīmi vīrusa infekcijas ierobežošanā. Pētījumu ir tiešām daudz, un lielais vairums argumentēti pierāda – maskas samazina infekcijas izplatīšanos.
Neliela pretruna ir apstāklī, ka daži zinātnieki uzskata, ka maskas aizsargā veselos, otri saka, ka maskas aptur vīrusu izdali no slimniekiem. Literatūrā esmu atradis pierādījumus, ka kopumā maskas nesamazina skābekļa uzņemšanu, bet palielina depresijas un trauksmes iespējamību.
Diemžēl nevienā pētījumā nav ne pušplēsta vārda par to – kā aizsargā adīta vai tamborēta maska, daudzkārt lietota vienreizējā maska, vairāku cilvēku uz maiņām lietota maska. Diemžēl lēmums „Latvijā visiem lietot maskas sabiedriskās vietās” korelē ar nevēlēšanos iedziļināties – vai iedzīvotāji tiešām lieto aizsargājošas maskas.
Maskas nenozīmē to, ka nav jādistancējas. Diemžēl, nereti cilvēki uzliek masku, un viņiem rodas pārmēru drošības sajūta, tā, ka viņi pārstāj distancēties.
Neatstāj sajūta, ka valdības mēģinājumi sarīkot milzīgu strīdus kampaņu starp masku mīlētājiem un masku nīdējiem ir tikai un vienīgi mēģinājums novērst sabiedrības uzmanību no bezcerīgā valsts budžeta, ekonomikas sagraušanas (piemēram, tranzīta, dzelzceļa un ostu mazspējas), kā arī cilvēku aizplūšanas no valsts.
Un tomēr – es vēlētos norādīt, ka pilnīgi nepamatota ir valdības oponentu raisītā histērija, ka nepietiks slimnīcās gultasvietas, gultas reanimācijas nodaļās vai ventilācijas aparāti.
Manuprāt, konkrētos apstākļos konkrētās problēmas risināšanā Veselības ministrijas veikums ir ar patiesi pozitīvu vērtējumu, ir laba (un gudra) rezerve un ir iespēja slimniekus izvietot dažādās slimnīcās.
Tomēr ir kāda nianse – ja nodaļā ir 10 ventilācijas aparāti un 10 intubējami pacienti, bet viens ārsts un viena māsa, tad vājā vieta nav aparātu skaits.
Intubācija un pieslēgšana ventilācijai ar katram pacientam individuālu pozitīvu izelpas spiedienu tikai filmās ir ļoti ātra un vienkārša. Manuprāt, smagas vīrusa pneimonijas, akūta respiratora sindroma pacienta elpināšana prasa ļoti specifiskas anesteziologa, reanimatologa zināšanas.
Kā es pats rīkotos, ja man būtu jāpieņem lēmumi par Covid–19 ierobežošanu?
Man uzdeva jautājumu – kā es pats rīkotos, ja man būtu jāpieņem lēmumi par Covid–19 ierobežošanu. Droši vien tūlīt aizbrauktu uz Zviedriju iepazīties ar viņu pieredzi, jo medijiem ticēt nevar.
Ierobežojumus es noteiktu, pie kam daudz striktākus iekštelpām (krogiem, klubiem, veikaliem), bet daudz vārgākus – ārtelpām.
Sportu un fizisko kultūru atļautu pilnā apmērā (man sports nozīmē sportošanu, nevis līdzi jušanu), vēl vairāk – bērniem palielinātu obligāto sporta stundu skaitu. Lielās telpās ar distancēšanās iespējām un labu ventilāciju atļautu arī koru mēģinājumus un koncertus.
Pats galvenais, ko es censtos darīt – būtu mainīt retoriku no baidīšanas un strostēšanas uz skaidrošanu un izpratni. Covid–19 ir nopietna slimība, par to ir jāstāsta, bet proporcionāli daudz vairāk ir jāstāsta un jāmāca par sirds asinsvadu slimībām, plaušu slimībām, vēzi, garīgām slimībām. Jo patiesībā jau vairums Covid–19 upuri ir cietuši no sirds asinsvadu mazspējas, diabēta, hipertonijas un citām slimībām.
Kas mani pārsteidz pie mūsu valdības retorikas, ir pilnīgs klusums par nepieciešamību katram rūpēties par savu veselību, būt gatavam iespējai saslimt ar vīrusu SARS-CoV-2, lai pārciestu šo vīrusu infekciju bez simptomiem vai ar iespējami vieglu slimības gaitu.
Un šeit ieteikumi ir gauži vienkārši – kustības, svaigs gaiss, iespējami daudz uzturēties ārā, D vitamīns, labs uzturs ar cinku, selēnu un dabiskiem vitamīniem, savu esošo slimību rūpīga ārstēšana.
Rūpēm par veselību jeb profilaksei būtu jākļūst par mūsu valstsvīru un valstssievu ikdienas retoriku.
Mani dažbrīd izbrīna, kāpēc šā vai citādi rīkojas Veselības ministre, kuras prāta spējas nudien negrasos apšaubīt. Iespējams, ka galvenais iemesls Ilzes Viņķeles organizētai masku ballei un pašas pārmērīgai masku mīlestībai (atcerēsimies – viņa ir lasījusi PVO dokumentus, un pati agrāk noliedza masku nēsāšanas nepieciešamību) ir kāds iedzīvotāju noskaņojuma mērījums, kurā kā izrādījās, mēdiju panikas ietekmēto lasītāju vairākums sagaida no valdības stingrāku nostāju.
Daudz veiksmes Re:Baltica lasot šo gabalu, izraujot teikumus un teikumu daļas no konteksta, apkarojot šo rakstu!
