Pēteris Apinis: Par kādu nejaušu sakritību – Oktobra revolūcijas gadadienā Veselības ministrija lemj valstiskot zāļu apgādi 0
7. novembris līdz 1989. gadam Latvijā bija svinama diena – Lielā Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena. Tiesa, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados latvieši arvien mazāk ticēja komunisma idejām un oficiālajai propagandai, taču šajā laikā komunisma idejām pieslējās arvien vairāk Āfrikas, Arābu valstu un Latīņamerikas iedzīvotāju. Latvijā trīsdesmit sešos gados oktobra revolūcija ir piemirsta, ja ne Latvijas Sociālistiskā partija “Vienotība”, atrazdamās pie varas, ikdienā necenstos veidot valsts kapitālismu, kas patiesībā ir komunisma brālis. Bet mans draugs, Veselības ministrs Hosams Abu Meri, kurš pārliecinoši tic tam, ka uzņēmēji (kapitālisti) ir slikti, bet valsts iepirkumi un konkursi zem sarkanā karoga veido ekonomiju un budžeta ienākumus. Pērn Ziemassvētkos pabiju Libānā, un pārsteidzoši daudz vecāka gadagājuma cilvēku tur mācēja krievu valodu, bija mācījušies un studējuši Padomju savienībā un līdz mielēm iesūkuši sociālistiskās ekonomikas pamatus.
Bet tā kā vairums manu lasītāju jau ir aizmirsuši – kas tad īsti bija Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija (tiesa, to svinēja 7. novembrī – lai bērniem būtu ko brīnīties – lielinieku apvērsums notika 1917. gada 25. oktobrī pēc tolaik Krievijā lietotā Jūlija kalendāra jeb 7. novembrī pēc 1918. gadā pieņemtā Gregora kalendāra), tad es centīšos to atstāstīt vieglajā valodā.
1917. gada februārī Krievijā notika revolūcija, cara valdība tika gāzta, pie varas nāca kadetu partijas biedrs Georgijs Ļvovs, kuru jūlijā nomainīja mērenais sociālists Aleksandrs Kerenskis. Laiks 1917. gadā no februāra līdz novembrim ir vienīgais demokrātiskais laiks Krievijas vēsturē.
Oktobra revolūcija ir daļa no 1917. gada Krievijas revolūcijas. 25. oktobrī Vladimira Uļjanova (Ļeņina) vadībā notika apvērsums, kas bija nepieciešams tikai tādēļ, lai lielinieki vieni paši sagrābtu varu, un nebūtu jāveido koalīcija ar maziniekiem, eseriem un citiem sociālistiem. Kā interesantu faktu jāpiemin, ka Kerenskis un Uļjanovs abi bija dzimuši un auguši Krievijas mazpilsētā Simbirskā un viņu vecāki bija labi draugi, ģimenes pazīstamas un abiem viņiem tēvi rosījās izglītības jomā, deva dēliem labu izglītību.
Lielinieki radīja veselas leģendas par to – kā ieņēmuši Ziemas pili, kā vadījuši strādniekus un bezzemniekus bruņotajā revolūcijā, bet vairums no šiem stāstiem ir apšaubāmas leģendas.
Boļševiki savus politiskos pretiniekus ātri apspieda, pārējās partijas pakāpeniski aizliedza. 12. novembrī notikušajās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās boļševiki ieguva apmēram 25% balsu, bet visvairāk balsu saņēma eseru saraksts. Boļševikiem palīdzēja tas, ka eseri sašķēlās, un kreisie eseri sāka atbalstīt boļševikus. 1918. gada otrajā pusē sākās Krievijas pilsoņu karš, kas turpinājās līdz 1920. gadam. Pēc uzvaras Pilsoņu karā komunisti 1922. gada 22. decembrī izveidoja Padomju Savienību, kas pastāvēja līdz 1991. gada decembrim.
Par ko tad īsti cīnījās lielinieki šajā revolūcijā? Patiesībā par varu, bet vārdos – par komunismu. Es visiem varu ieteikt pašu saprotamāko aprakstu par komunismu, ko Nacionālās enciklopēdijas šķirklī rakstījis Jānis Šiliņš: https://enciklopedija.lv/skirklis/32270-komunisms,-ideologija. Komunisma pamatprincipus izklāstīja Kārlis Markss un Frīdrihs Engels 1848. gadā izdotajā darbā “Komunistiskās partijas manifests”, kur formulēts šķiru cīņas princips un nepieciešamība proletariātam nākt pie varas vardarbīgā ceļā, lai pēc strādnieku šķiras uzvaras izveidotu vienlīdzīgu bezšķiru sabiedrību. Lai to panāktu, ir nepieciešama privātīpašuma likvidēšana, aizstājot to ar kolektīvu īpašumu – kapitāls un ražošanas līdzekļi jāatņem buržuāzijai un jākoncentrē valsts rokās. Komunisma ideoloģijas mērķis ir komunistiskas sabiedrības radīšana, kurā ražošanas līdzekļi atrastos sabiedriskā īpašumā. Mūsdienās par komunistiem uzskata visus, kas iestājas par privātīpašuma likvidāciju un pāreju uz kolektīvu īpašumu.
Sagadīšanās pēc (nu nevar taču būt, ka par godu Oktobra sociālistiskās revolūcijas 108 gadskārtai) tieši šajās dienās Veselības ministrija viedā Hosama Abu Meri vadībā nolēma, ka valstij jāpārņem zāļu iegāde un sagāde no ārvalstu kompānijām, jāpiežmiedz visi nacionālie zāļu izplatītāji, un iesniedza atbilstošus grozījumus Farmācijas likumā, cita starpā – papildināt V nodaļu ar 421 pantu, kurā paredz, ka turpmāk zāles no dažādām Eiropas savienības valstīm iepirks stacionārās ārstniecības iestādes, kurās darbojas slēgta tipa aptiekas, un šīs zāles slimnīcas pašas uzglabās un pārdos arī citām ārstniecības iestādēm (arī norakstīs), tiesa slimnīcas aptiekai normatīvajos aktos paredzētā kārtībā būs jāsaņem licence zāļu izplatīšanai vairumtirdzniecībā, kādu izsniedz zāļu lieltirgotavai un kurā norādīta atļautā darbības joma zāļu izplatīšana vairumtirdzniecībā citai ārstniecības iestādei.
Es, protams, labprāt iekopētu gan likumprojekta tekstu, gan anotāciju, bet atturēšos to darīt – interesenti to atradīs https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/375d36ba-2860-49e6-be74-856f20051c27, bet visiem citiem tas liksies pats garlaicīgākais un liekvārdīgākais dokuments, ko viņi jebkad lasījuši, pie kam piesārņotā un nelabskanīgā latviešu valodā rakstīts.
Tas, kas šajā likumprojektā patiesībā ir saskribelēts, saucas tā – valsts klīniskajām universitāšu sliminīcām un dažām citām valsts slimnīcām (piem., psihoneiroloģiskai, traumatoloģijas un ortopēdijas) tagad uz savas slimnīcas aptiekas bāzes būs jāveido valsts vairumtirdzniecības uzņēmums, jāpērk licence, jāmeklē atbilstošs personāls ar spējām ārzemēs iegādāties zāles, jārada telpas ar iespējamu aprīkojumu, jāveido digitālā uzskaite un jāpakļaujas citām birokrātiskām prasībām tādēļ, ka Hosams Abu Meri vai viņa ierēdņi uzskata, ka ir jāiznīcina Latvijas lieltirgotavas, bet šī funkcija jāpārņem valstij (patiesībā jau līdzīgi var izlasīt mēģinājumus likumdošanā iestrādāt normas, ka arī aptiekas pašas iepirks no ražotājiem zāles, proti – to darīs no ārvalstu lieltirgotājiem (lielās kompānijas nekad pašas zāles netirgo), nevis no Latvijas lieltirgotājiem. Bet šeit vēlos visus nomierināt, ka likumprojekts ir tik greizi latviešu valodā rakstīts, ka nekas tāds atbilstoši likuma garam un burtam nav iespējams.
Tātad – patiesībā ir tapis likumprojekts par valsts zāļu lieltirgotavu. Varētu šeit rakstīt: “Ļeņina un Čakšas idejas dzīvo un strādā”. Patiesībā pirmā, kas centās Austrumu klīniskajā slimnīcā radīt zāļu lieltirgotavu bija Anda Čakša.
Kad savā rakstā tik tālu jau biju ticis, man piezvanīja kāds labs draugs, kas vienlaikus ir cīņu biedrs un labs draugs Hosamam Abu Meri, un teica – “noteikti atbalsti Hosama centienus”. Es teicu – “Hosamam ir milzīgas izaugsmes iespējas. Viņš taču slimnīcā varētu ne tikai iepirkt zāles, bet arī ražot. Nekas jauns jau tas nebūtu – vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Rīgas 1. slimnīcai bija dārzs, kurā audzēja ārstniecības augus lai ārstētu pacientus. Saplūca kreimenītes, aplēja ar spirtu un apturēja aritmiju”.
Un vēl Hosamam Abu Meri un ierēdņiem es ieteiktu slimnīcai uzticēt arī pārtikas sagādi un sagatavošanu slimniekiem. Vēl pagājušā gadsimta septiņdemitajos gados Paula Stradiņa klīniskajai slimnīcai bija lauku saimniecība, kas gādāja par gaļu un griķiem pacientiem. Slimnīca pati gādāja diētisko ēdienu pacientiem. Tiesa, lai kā pulējās slimnīcas administrācija, ne gaļas ražošanā, ne graudkopībā dižus rezultātus tā nesasniedza.
Padomju gados bija arī citi piemēri, ko varētu atgādināt komunistam Hosamam Abu Meri – Baltijas dzelzceļam piederēja ne tikai slimnīca Biķerniekos, bet arī Daugavpilī, Rēzeknē un Jelgavā. Sava slimnīca un poliklīnika bija iekšlietu darbiniekiem, un no tās rudimentāras paliekas vēl joprojām ir saglabājušās. Tātad – dzelzceļa šefs vai iekšlietu ministrs savā jomā bija arī veselības ministrs.
Valsts valstī nav nekas jauns. Kāpēc Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā nevarētu būt arī kautuve, ķieģeļu ceplis, stikla darbnīca un tautas deju kolektīvs?
Šādu sistēmu aprakstīja un implementēja Vladimirs Uļjanovs, biedru grupā saukts par Ļeņinu. Šī sistēma darbojās tik efektīgi, ka 74 gadus nostrādāja sestajā daļā zemeslodes (PSRS tiešām aizņēma sestdaļu globālas sauszemes). Ļeņina radītā sistēma paģērēja, ka visu dara valsts, bet nekāda privātuzņēmējdarbība nav pieļaujama. Un valsts kā uzņēmējs bija kompetents itin visā.
Tādēļ, ņemot labu piemēru no komunistiskās vēstures, varu ieteikt Hosamam Abu Meri Ārstniecības likumā ierakstīt, ka pēc benzīna slimnīcas autotransportam un NMPD pašiem vajadzētu braukt uz Mažeiķiem. Tur noteiktu būtu lētāks benzīns, bet mēs visi notērētu laiku un resursus.
Bet atgriezīsimies pie zāļu vairumtirdzniecības, ko turpmāk Veselības ministrija nolēmusi uzticēt slimnīcām.
Ministrs un ierēdņi nolēmuši radīt valsts vairumtirgotavu ar noliktavām, transportu, aukstuma ķēdēm, ledusskapjiem, datoriem, reģistrācijas maksām, darbiniekiem un to apmācību. Austrumu slimnīcā minimālā summa šādai aktivitātei – pieci miljoni. Šī nauda tiktu paņemta nost no diagnostikas, ārstniecības vai rehabilitācijas. Ja visām valsts slimnīcām nāktos veidot savas lieltirgotavas, pacientu ārstēšanai mēs atņemtu savus 20 miljonus (autora replika – atbilstoši Budžeta likumam diezgan daudz medikamentu un ierīču visiem Latvijas pacientiem arī iepērk Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Daži medikamenti reto slimību ārstēšanai un ķīmijterapijai Latvijā ienāk caur šo slimnīcu, citi caur Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu; sistēma daudz-maz strādā. Bet es nedomāju, ka visus medikamentus slimnīcai var iepirkt bez lieltirgotavu starpniecības).
Latvijā dažādos veidos mēs lietojam kādus 5000 medikamentus, kurus ražo kādas 300 ražotnes visā pasaulē. Iedomājies, ka Austrumu slimnīcas nozīmēts, ļoti labi apmaksāts sūtnis dosies ceļā pie piecām lielākajām zāļu kompānijām pasaulē iepirkt zāles. Lielākā zāļu kompānija pasaulē pēc tirgus vērtības šobrīd ir Eli Lilly & Company, kuras mītne atrodas ASV, Indianapolisā. Šī kompānija ir pasaulē visaugstāk finansiāli novērtēta, pateicoties tās zāļu portfelim diabēta ārstēšanā, produktiem svara zaudēšanai un Alcheimera slimības ārstēšanai, bet patiesībā šai firmai ir kāds simts rūpnīcu visā pasaulē un tā ražo vairākus simtus medikamentu, bet daudzus medikamentus ražo Indijā vai Bangladešā, bet iesaiņo Eiropā vai ASV. Pirmajā piecniekā vēl ieliksim NovoNordisk, kuras mītne ir Dānijā, kā arī vēl trīs ASV bāzētas kompānijas – Johnson & Johnson – Ņūbransvikā, Merck & Co. – Kenilvortā, kā arī AbbVie – Čikāgā. Neviena no šīm kompānijām no līnijas pa tiešo nevienu medikamentu Latvijas sūtnim nepārdos, bet aizsūtīs pie sava vairumtirgotāja. Es pieļauju, ka zāles mūsu slimnīcas valdes priekšsēdētāja sūtnis iegādāsies par mazāku cenu, bet loģistika, uzglabāšana, reģistrācija, datorprogrammas katra medikamenta reģistrācijai un daudz kas cits rezultātā veidos daudz lielāku zāļu gala cenu. Piemēram – mēs taču zinām, ka lielveikalos biezpiens maksā daudz vairāk nekā Straupes pienotava saņem no lielveikala, bet tik un tā biezpienu pērkam lielveikalā. Vēl trakāk – tajā pašā Straupes pienotavas veikalā jūs biezpienu variet iegādāties par cenu, kas ievērojami pārsniedz to, ko pienotavai samaksā Rimi lielveikals.
Esmu piedzīvojis laiku, kad valsts rūpējās par visu zāļu apjomu caur galveno aptieku pārvaldi (GAP). Vismaz trešdaļa zāļu bija deficīts, un to iegādei vajadzēja pazīšanos šajā GAPā vai vismaz 4. pārvaldes poliklīnikas aptiekā. Šai ceturtajai pārvaldei vēl pagājušā gadsmita astoņdesmitajos gados bija četras slimnīcas un divas poliklīnikas komunistu, čekistu, partijas veterānu un tautas mākslinieku ārstēšanai. Tiem bija pieejamas zāles, bet teikšu kā ir – šis zāļu klāsts astoņdesmito gadu partijas sekretāram bija desmitkārt mazāks par zāļu klāstu šodien Austrumu klīniskajā slimnīcā.
Lasu Hosama Abu Meri atklāsmes un redzu, ka ministra ieskatos valstij viņa viedā vadībā vajag valsts vairumtirgotājus, valsts aptiekas, valsts poliklīnikas. Patīk kādam vai nē, bet vienmēr valsts sistēma strādā neefektīvāk, dārgāk, izšķērdīgāk nekā privātā struktūra. Ja Latvijai būtu privāta armija, tā par 180 tūkstošiem eiro iepirktu bruņuvestes vai Stingerus, bet valsts armijas vadība par 180 tūkstošiem uz betona klučiem uzliek vecu pašgājēju un nosauc to par vides objektu.
Es itin labi pazīstu Latvijas medicīnas ģēniju Māri Rēvaldu. VC4 administrācija ir viņš, viņa meita un daži grāmatveži. Visās valsts slimnīcās strādā priekšnieks priekšnieka galā, milzu administrācija – jebkurš jaunienācis cilvēks tur apmaldīsies. Un tad rodas paradokss – valsts par datortomogrāfijas izmeklējumu un aprakstu vienādi maksā Austrumu klīniskai universitātes slimnīcai un Veselības centram 4. Bet slimnīcai datortomogrāfu ir nomaksājusi valsts, par telpu īri šim aparātam nekas nav jāmaksā, bet Rēvalds iegādājies šo aparātu par bankas kredītu, pats nodrošina telpas un par tām maksā, bet ātri atpelna šo kredītu. Ja slimnīca būvē jaunu korpusu, tad par to maksā valsts (nav šā raksta mērķis stāstīt kā Hosama Abu Meri viedā vadībā veicas ar jauno korpusu celtniecību Stradiņa slimnīcā vai onkoloģijas centra operāciju bloku remontu Austrumu slimnīcā), bet Rēvalds nule uzbūvēs pašu modernāko slimnīcu Baltijā Krišjāņa Barona ielā par ievērojami lētāku pašizmaksu un ievērojami labākā kvalitātē.
Latvijas medicīna veidota kā absolūti nesaimnieciska un nepamatoti birokrātiska. Un man nav ne mazāko šaubu, ka mēģinājums valstij tirgot zāles beigsies ar to pašu kā Rīgas pilsētai (Nilam Ušakovam par rīdzinieku naudu) mēģinājums ražot un tirgot dzeramo ūdeni pudelēs.
Apsveicot Veselības ministriju Ļeņina apvērsuma gadadienā, vēlos atgādināt gan par Hosama Abu Meri nodokli pie katras receptes, gan par to, ka viņš šobrīd no šī nodokļa vēlas atteikties un helikoptera formā uz valsts rēķina daļēji kompensēt lētāku medikamentu iegādi. Viss, ko farmācijā šajos divos gados ir veicis Hosams, ir vienkārši haoss, kā arī ļaunums ekonomikai un zāļu pieejamībai.
