“piedod sev ka tu nepiedodi.” Janas Egles dzeja 0
Dzejniece un prozaiķe Jana Egle (1963) debitēja 1995. gadā. Sarakstījusi dzejas krājumu “Dzirdēt noklusēto” (2002), ir stāstu krājuma “Gaismā” (2016) un ne mazāk veiksmīgā “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” (2018) autore.
2017. gadā Jana ieguva Latvijas Literatūras gada balvu par krājumu “Gaismā”, vēlāk tika nominēti arī “Svešie”, un, domājams, te Janas Egles prozas panākumi neapstāsies.
Pašlaik izdevniecībā “Latvijas Mediji” top viņas trešais stāstu krājums “Dzimšanas diena”.
Stāsts “Bedre” publicēts starptautiskā interneta žurnālā “Words Without Borders”, to angļu valodā tulkojusi Žanete Vēvere-Paskvalīni, pēc stāsta motīviem top arī režisores Daces Pūces spēlfilma.
Rakstnieces panākumi un darbi regulāri interesē arī ārzemju izdevējus.
Janas Egles dzeju dziesmās iemūžina komponisti, arī viņa pati ir dziesminiece.
Jana aktīvi piedalās Kurzemes literārajā un muzikālajā dzīvē, kā arī palīdz audzināt jaunos literātus Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā.
– Jana, vai top dzeja un kā tai klājas prozas paēnā?
J. Egle: – Gandrīz divdesmit gadus rakstīju tikai dzeju, bet nu proza no sānsoļa ir kļuvusi par pastāvīgām attiecībām, savukārt uz dzeju jau vairs tikai reizēm paslīd kāja. Par to man pašai ir ļoti žēl.
Otrais dzejas krājums, kuru jau biju sākusi veidot kopā ar redaktoru, acīmredzot paliks nesakārtots,
jo tie dzejoļi mani pašu vairs īsti neuzrunā. Jaunie ir tik vienatnīgi, ka neiet kopā ne ar vecajiem, ne cits ar citu. Pa kādam dzejolim atnāk reizi vai divas gadā. Visbiežāk tas notiek, kad esmu Ventspils mājā, tur iedvesma spraucas iekšā katrā šūnā un katrā vīlītē.
– Šajā dzejas kopā nolasu manāmu rudens tumsu. Kas izsauc šo intonāciju?
– Tiešām? Man gan šie dzejoļi šķiet priecīgi. Samierināšanās tādā visnotaļ pozitīvā nozīmē, ironiska pasmīnēšana pašai par sevi un visādām “lielajām drāmām”, kuras gadu desmitiem gandējušas dzīvi.
Jāteic, ka aktīvajā dzejas rakstīšanas periodā mani teksti noteikti bija daudz tumšāki, melnāki, ar tādu ekstātisku dramatismu. Bet, ja par rudeni un tumsu, tas vienmēr ir bijis mans mīļākais gada laiks. Tad var daudz uzrakstīt, un gaismu tad var izvēlēties.
Citos laikos gaisma vienkārši ir, bet tumšajā – iededz sveci, iekur uguni, un tu esi to radījis.
– Kāds būs topošais prozas krājums? Kas tajā ieskanēsies?
– Krājums “Dzimšanas diena” ir veltījums sievietēm. Stāstu galvenās varones ir tikai sievietes dažādos savas dzīves posmos, dažādās situācijās, ikdienā un dzīves lūzuma brīžos. Mazas meitenes pirmās nojausmas, kā ir būt sievietei, kas ir skaistums, kā atšķiras ģimenes. Līdz pat sirmai kundzei, kurai šī brīža realitāte un atmiņu ainas pamazām samezglojas grūti atšķetināmā murskulī. Pa vidu gan attiecības, gan traumas un smagi zaudējumi, gan kādas varones pašas neapjausta orientācija un citas dzīve ar stigmu. Viss kā dzīvē.
– Pastāstiet, lūdzu, par savu pēdējā laika aizraujošāko atklājumu!
– Šogad biju aicināta iesaistīties “Latvijas lepnuma” žūrijas darbā. Īpašs piedzīvojums un ļoti liela atbildība. Starp saņemtajiem gandrīz diviem simtiem pieteikumu izvētīt un atrast tos desmit īpašos cilvēkus vai ģimenes, kuru stāsti uzrunā visspēcīgāk un iedvesmo visvairāk.
Sākumā, izlasot pāris kilogramus smago pieteikumu mapi, šķita, ka tas nav paveicams.
Taču pēc tam, kad katrs bija vairāku nedēļu garumā lasījis, pētījis, interesējies un ticis līdz saviem favorītiem, visi kopā mēs, žūrija, vairāku stundu sanāksmē tomēr nonācām pie kopsaucēja. Visi laureāti ir absolūti apbrīnojami, iedvesmojoši, manī ir dziļa cieņa pret viņu paveikto. Brīžiem pat grūti noticēt, ka cilvēks to spēj.
Dzejas abc
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Dzīvot lēni un būt viedam – tas viss nemaz neprasa ātruma samazināšanu. Ļoti gribētos ticēt, ka dzejai nav beigu, tāpat kā beigu nav daiļradei kopumā. Janas Egles gadījumā ļoti nevēlams atdalīt viedumu dzejā no vieduma prozā, abi žanri varētu dzīvot viens otrā, un tagad ir tāds posms, kad proza ir jaunā dzeja, bet dzeja mierīgi noskatās dziļumā.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatu Janas Egles jaunākajā dzejā.
*
cilvēka galvas smadzeņu masa ir
gandrīz pusotrs kilograms
savādas vielas kas
atgādina taukus
daudzi notiekošie procesi vēl joprojām
nav izprasti
nedomā tik daudz un
piedod sev ka tu nepiedodi
sirds ir tikai 250 grami gaļas
*
tālāk es dzīvošu lēni
tik ilgi un cēli kā filmas galvenais varonis sašauts mirst
pateicis visu kas jāpasaka
atklājot pēdējos noslēpumus
tur viss ir tik skaisti un galīgi
mazais dēlēns līdzās lepni rij laimīgas sāpju asaras par tēvu
kurš nesalīks un nenosirmos bet paliks mūžīgi stiprs un skaists
vēl pēdējais mīlas pilnais skatiens sievai
(tu esi vienīgā ko mīlējis esmu)
vēl pēdējais cēlais žests dodot svētību viņai iziet pie vīra
vēl vismaz vienu reizi
un tad arī viss
bet viņa pavisam klusi asaru aizžņaugtā balsī izdveš
ou no stīven no sori sori
un viņi saskatās tik kaislīgi un ilgi
ka pavēdere savelkas siltos tīksmīgos krampjos
tik laimīgi un pamatīgi es dzīvošu
tikai smeldzīga orķestra mūzika neskanēs fonā
nu nekas
dzīvošu tālāk lēni
un klusi
Testaments
ko es jums teikšu
mani mīļie
un tas ir ļoti svarīgi
lūdzu uzklausiet un neizvairieties
no sarunas par tēmu
kad es nomiršu
un es noteikti kaut kad nomiršu
viss jādara kā šeit aprakstīts
pretējā gadījumā katrā otrajā pilnmēnesī
es rādīšos jums sapnī
bālām šauri sakniebtām lūpām
izvalbītām acīm
klusējot skatīšos sejā
un varbūt pat spokošos tukšajā istabā
kas jums jāzina –
katafalki ir pārāk dārgi
noīrējiet kravas busiņu
ceļam līdz krematorijai būs gana labs
nesen tur esot uzklāts jauns asfalts
vecā grāmatplaukta apakšējā atvilktnē
ir apdrošināšanas polise bēru izdevumiem
mēģiniet piekāst to kantori
naudu paturēt sev
un ja darbavieta vēl pabalstu iedod
meit nopērc kuplus krāsainus brunčus
lielas krelles un smalkus sudraba gredzenus
dēls saēdies šokolādi cik lien
kas zina
varbūt vēlāk būs jāpārtiek
no ķīniešu makaronu zupu paciņām
puķes lai pavadītāji dāvina viens otram
un kad es jau grabēšu urnā
vējainā dienā dodieties uz Ziemeļu molu
ja nu kāds todien grib iet jums līdzi
lai nāk
lai ņem savu alu viskiju vai vīnu
lai ņem ģitāras ukuleles un
visādas grabošas bundžas
un kamēr es priecīgi putēšu vējā
dziediet dziediet dziediet
lai mani pelni šņirkst jums starp zobiem
lai jūras vējš grauž jūsu acis
