Pieredze brīvprātīgā darbā – vērtīga dzīves un darba pieredze 0
Studējot Rīgas Tehniskajā universitātē, Rolands Eglītis (25) pirms četriem gadiem nolēma pamest ierasto vidi, lai dotos uz Austriju – brīvprātīgajā darbā.
Rehabilitācijas centrā Vīnē viņš palīdzēja deviņiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Septiņi no aprūpētajiem bija ratiņkrēslā, divi – ar garīga rakstura traucējumiem.
“Kad ierados, teicu, ka vēlos darīt visu, nevis veikt tikai atsevišķus pienākumus. Brīvprātīgā darba priekšrocība ir tā, ka var izvēlēties, ko darīt un ko nedarīt. Tiesa, dot zāles nevarēju, jo pietrūka atbilstošas kvalifikācijas. Centra vadība vēlējās, lai kopā ar šiem cilvēkiem organizēju pasākumus, tā integrējot viņus sabiedrībā. Tā kā Vīnē bija arī citi brīvprātīgie, ik pa laikam kopā ar viņiem rīkojām multikulturālus grila vakarus un citus burziņus, pat devāmies uz klubiem. Visur, kur varēju, iesaistīju cilvēkus ar īpašām vajadzībām!
Vienmēr esmu piedalījies jauniešu aktivitātēs un Eiropas dienā pirms pieciem gadiem uzzināju, kas ir brīvprātīgais darbs.
To palīdzēja saprast jaunatnes sabiedriskā organizācija Klubs Māja, un vēlāk ar tās gādību man bija iespēja darboties jauniešu projektos ārzemēs, lai gūtu pieredzi. Ar laiku radās izdevība aizbraukt brīvprātīgajā darbā uz gadu – vēlējos sevi izzināt, palīdzēt citiem un saprast, kā spēju tikt galā ar neierastām situācijām,” atklāj Rolands. Viņš šādi varēja uzlabot arī savas vācu valodas zināšanas. “Ierodoties Austrijā, vāciski spēju pateikt knapi teikumu, taču jau pēc trim mēnešiem pašmācības ceļā iemācījos runāt tekoši.”
Kad brīvprātīgā darbs beidzās, Rolands nolēma palikt Vīnē, kur uzsāka darba meklējumus un iestājās Vīnes universitātē, lai studētu izglītības zinātnes jomā ar novirzienu ārstnieciskajā pedagoģijā. “Vairākus gadus biju asistents cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Uzskatu, ka pēc zināma laika ir nepieciešamas pārmaiņas vai pauze no šīs darba vides, citādi var piedzīvot izdegšanas sindromu. Tāpēc uz kādu laiku atgriezos Latvijā, uzsākot tālmācības studijas RISEBA Biznesa psiholoģijas programmā. Labdarību un brīvprātīgā darbu izjūtu kā vienu no maniem dzīves aicinājumiem, ko jau praktizēju savā ikdienā. Ja to nedaru, ir sajūta, ka degradējos.”
